Mēs esam pieraduši lietas un darbības nosaukt vārdos, tādējādi padarot tās pašsaprotamas. Mūzika, koncerts, klavieres, glezna, eļļas krāsas...jebkuru no šiem vārdiem izdzirdot, mūsu galvās uzzibsnī personiskā pieredzē balstīta domu, asociāciju un priekšstatu ķēdīte. Un ikdienā lielākoties mēs par to arī vairāk neaizdomājamies. Teiksim, pianists Reinis Zariņš spēlē klavieres. Tie, kas viņu dzirdējuši, zina, ka viņš to dara brīnišķīgi. Savukārt tie, kas viņu vēl nav dzirdējuši, iespējams, ir lasījuši vai dzirdējuši no citiem, ka viņš to dara brīnišķīgi.
Raksts publicēts sadarbībā ar "Arteritory.com".
Taču uz to, ko dara Reinis Zariņš, spēlējot klavieres, iespējams paraudzīties arī no pilnīgi cita skatu punkta. Kā uz dziedinošu un terapeitisku pieredzējumu. Terapeitisku kaut vai no tāda skatpunkta, ka mūzikas klausīšanās koncertā ir laiks sev jeb, citiem vārdiem, tā ir labbūtībās un apzinātības prakse, jo izcila mūzika izcilā izpildījumā izslēdz prāta troksni. Mūsdienās ir arvien vairāk pētījumu, kas izzina, kā smadzenēs tiek apstrādāta mūzika. Neirozinātnieks Mendels Kaelens, platformas "Wavepaths" dibinātājs, kurš cieši sadarbojas arī ar Braienu Īno saka: "Ja paraugāmies, kas ir mūzika – tā būtībā ir laikā strukturēta skaņa. Un šai skaņai ir dažādas komponentes, dažādi mainīgie lielumi. Piemēram, tai var būt īpatnējs skaņas augstums un savdabīgas izmaiņas skaņas augstumā vai tonalitātē. Tai var būt dažādas tembra īpatnības, kas mainās laikā.