Luīze Balkvila: Džeza mūzika nozīmē brīvību

Intervija publicēta sadarbībā ar festivālu "Rīgas Ritmi".

Tikmēr lūdzām Luīzi aizpildīt kaut ko līdzīgu atmiņu kladei, ko šoreiz saucam par "Džeza kladi" un ko lūdzam izdarīt arī citiem pašreizējās džeza paaudzes pārstāvjiem Latvijā un arī ārvalstīs.

Kas tev ir džezs?

Džeza mūzika man nozīmē brīvību – vārda brīvību, brīvību izjust savas jūtas un brīvību dziedāt visu, kas patīk! Bet tikpat labi arī kopību un biedriskumu. Ir skaisti dalīties ar draugiem muzikālajā momentā uz skatuves un pilnībā izdzīvot to brīdi. Tas arī paskaidro visu, ko es daru ārpus mūzikas, un ir iemācījis man būt vairāk klātesošai un nekad neuztvert tagad notiekošo kā pašsaprotamu. Džezs man ir viss.

Kas tevi iedvesmoja kļūt par džeza mūziķi?

Esmu uzaugusi ļoti muzikālā ģimenē – mani vecvecāki no mammas puses bija profesionāli mūziķi, onkulis bija galvenais Karaliskās filharmonijas orķestra kontrabasists, bet mamma ir vijolniece, tāpēc bija pašsaprotami, ka arī es tikšu mudināta kaut ko spēlēt. Kad man bija trīs gadu, sāku mācīties vijoli, bet pēc tēvoča nāves, 14 gadu vecumā, sāku spēlēt kontrabasu. Man bija skaidrs ceļš, lai kļūtu par klasisko kontrabasistu, taču tad pirmo reizi izdzirdēju dziedam Liānu Kerolu (Liane Carroll) – tas pilnībā satrieca manu prātu, un es nodomāju: "Man tas jādara!" Tāpēc 2011. gadā pieteicos studēt džeza vokālu Apvienotās Karalistes augstākajās konservatorijās (ar nulli džeza zināšanām un bez oficiālām dziedāšanas stundām!), un par pārsteigumu saņēmu stipendiju studijām "Trinity Laban" mūzikas un dejas mākslu konservatorijā. Toreiz tas noteikti šķita impulsīvs lēmums, bet, kad atrodat savu aicinājumu, jūs vienkārši zināt, kas jādara.

Un kurp dodas džezs?

Džezs dodas visur! Ir brīnišķīgi redzēt un dzirdēt, cik daudzos jaunos virzienos viens žanrs var izvērsties, un tas noteikti paplašina arī tā pievilcību. Džezs ir domāts ikvienam. Es personīgi esmu liela fane tam, ko varētu saukt par "klasisko vokālo džezu", bībopu un bigbendu mūziku, kas, manuprāt, pēdējos gados ir bijusi nepietiekami pārstāvēta džeza medijos pēc neo-soul un citu mūsdienīgu, popmūzikai pietuvinātu apakšžanru parādīšanās. Taču vērot, kā Samara Džoja (Samara Joy) šogad ieguva divas "Grammy" balvas ar savu ārpuslaika svingojošo vokālu, bija patiešām nozīmīgs brīdis gan man, gan daudziem citiem džeza vokālistiem. Tas bija skaists atgādinājums, ka pat mūsdienu ļoti mulsinošajā un konkurences bagātajā mūzikas industrijā joprojām ir vieta vispārpieņemtai mūzikai, kuru mēs mīlam.

Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta?

Tas nekad nav divreiz viens un tas pats. Tas atšķir džezu no citas mūzikas – kad dodaties uz džeza koncertu, nekas nav iepriekš ierakstīts, nav fona skaņdarbu, neviena dziesma nekad netiek atskaņota vienādi divreiz. Pat ja skatāties, kā viena un tā pati grupa spēlē vienu un to pašu setu piecas naktis pēc kārtas, tas katru reizi būs citādāks, kas, manuprāt, ir skaisti; būt par aculieciniekiem un būt daļai no īslaicīga mūzikas brīža, ko nekad nedzirdēs neviens cits kā vien cilvēki, kas atrodas telpā. Tāpēc es domāju, ka ikvienam, kurš apgalvo, ka viņam "nepatīk džezs", patiešām ir jāpamēģina apmeklēt kādu džeza koncertu. Tā ir mūzika, kurai pēc iespējas vairāk jāpaliek dzīvai un klātienē, lai aizsargātu tās būtību.

Kā panākt brīva lidojuma sajūtu uz skatuves?

Tā ir prakses, sociālās apmierinātības un emocionālās izpratnes kombinācija. Ir skaidrs, ka, jo labāk pārzināsiet repertuāru, jo ērtāk jutīsieties, lai ļautos sajūtai un izklaidētos uz skatuves, taču esmu atklājusi, ka pat tad, kad dziedu tās pašas dziesmas, kuras izpildu jau desmit gadus, dažas lietas joprojām var mani paklupināt un sabojāt man garastāvokli.

Pirmais izriet no manas attieksmes pret sociālo neveiklību – ja es nejūtos ērti kopā ar cilvēkiem, ar kuriem spēlēju, var būt ļoti grūti justies brīvai uz skatuves, kas šajā manas karjeras posmā ir izaicinājums, jo lidoju apkārt pasaulei, lai spēlētu kopā ar pastāvīgi mainīgu, bet brīnišķīgu mūziķu sastāvu. Tāpēc vienmēr kā prioritāti izvirzu socializēšanos ar saviem kolēģiem mūziķiem, lai mēs varētu cits citu iepazīt un uzticēties cits citam pirms uzstāšanās. Tas patiešām rada lielu atšķirību un padara uzstāšanos daudz atraktīvāku!

Otrs ir manā galvā – man ir jāatrodas īstajā emocionālajā laukā, lai justos brīvi uz skatuves, un tas katru dienu var būt pilnīgi atšķirīgs izaicinājums. Jūs ne vienmēr varat kontrolēt savu apkārtni (īpaši Londonā!), taču, ja spējat saglabāt mierīgu, līdzsvarotu un emocionāli pašsaprotamu garastāvokli, tas patiešām palīdz nolikt dienas nepatikšanas malā un radīt lielisku šovu.

Vai tev vienmēr ir viegli mesties džeza spēles virpulī un vai vienmēr ir viegli no tā izkļūt un atgriezties reālajā pasaulē?

Nē, bet noteikti kļūst vieglāk. Agrāk es cietu no diezgan ārkārtēja uztraukuma pirms uzstāšanās, un pēc tam man patiešām bija grūti nomierināties pēc koncerta, taču gadu laikā esmu izstrādājusi noteiktas rutīnas, kas man palīdz sagatavoties un atpūsties. Tā vairs nav problēma ar regulāriem koncertiem, bet, kad dziedu jaunās vietās ar jauniem cilvēkiem, vienmēr pārliecinos, ka man ir pietiekami daudz laika vienatnē, un ierodos ļoti agri, lai nekas nevarētu noiet greizi loģistiskā. Tad pēc koncerta man patīk pastaigāties, piezvanīt savam puisim, skatīties kādu vieglu seriālu... darīt jebko, kas mani nomierina.

Kas ir dīvainākais, kas ar tevi noticis uzstājoties?

Manas debijas uzstāšanās laikā "PizzaExpress Jazz Club" Dīnstrītā notika strāvas padeves pārrāvums – mēs vienkārši turpinājām spēlēt!

Ar kuru tu vēlētos ierakstīt albumu vai vismaz džemu?

Tik daudz lielisku cilvēku! Bet iesākumā es labprāt ierakstītu mūziku kopā ar Liānu Kerolu (Liane Carroll) un Īenu Šovu (Ian Shaw). Mēs lieliski pavadītu laiku un radītu patiešām pacilājošu mūziku. Es arī labprāt dziedātu kopā ar Samaru Džoju (Samara Joy) un Sesilu Maklorinu Salvantu (Cecile McLorin Salvant), un vēlētos, lai Skots Hamiltons (Scott Hamilton) man pievienotos turnejā!

Kur tu smelies iedvesmu jaunas mūzikas radīšanai?

No dzīves! Viss, ko jebkad esmu rakstījusi (un kas man paticis), izplūdis no manis kā atbilde uz kaut ko nozīmīgu, kas noticis ar mani vai ap mani, arī kad esmu paklupusi lielajā dzīves piedzīvojumā. Iemīlējies? Uzraksti dziesmu! Rupja šķiršanās? Tajā arī ir dziesma! Kaitina, ka jūnijā joprojām līst? ... Saprotat ideju. Es domāju, ka ir neticami svarīgi uzturēt savu dzīvi interesantu, lai iedvesmotu radošo plūsmu.

Vai Lielbritānijā ir daudz džeza?

Tas ir atkarīgs no tā, kur jūs skatāties. Londonā, jā, pilnīgi noteikti. Jums var būt pašpietiekama džeza karjera vienkārši spēlējot Londonā. Bet ārpus tās tas būtu ļoti grūti. Lesterā, kur es uzaugu, ir lieliska mūzikas izglītība un daudz klasiskās mūzikas, folka džemošanas, dziedātāju un dziesmu autoru vakari, bet ne tik daudz džeza. Mākslas padome dara lielisku darbu, palīdzot ceļojošajiem mūziķiem sasniegt pilsētas, kurās nav tik daudz dzīvās mūzikas, taču Londona noteikti ir vieta, kur būt. Citās konservatoriju pilsētās arī ir pieklājīga džeza skatuve: Glāzgovā, Kārdifā, Birmingemā un Mančestrā notiek diezgan daudz kas. Ak, un vēl Braitonā, jo tā ir... nu... Braitona!

Vai ir tāda lieta kā britu džeza skaņa?

Ja ir, tad pašreizējā muzikālajā vidē to būtu diezgan grūti noteikt, jo notiek tik daudz dažādu lietu. Es to vairāk pamanīju, kad mācījos konservatorijā, jo tur bija noteiktas mūzikas tendences un mēs visi kopā mācījāmies un augām. Atceros, ka, klausoties kolēģu skaņdarbus, bija pilnīgi skaidrs, kur kurš mācās! Bet es teiktu, ka "Britu džeza skaņa" mūsdienās ir izplatītāka mūsdienīgākos apakšžanros.

Ko jūs novēlētu un ieteiktu festivālam "Rīgas Ritmi"?

Tā kā šī būs mana pirmā uzstāšanās festivālā "Rīgas Ritmi", vēl neesmu līdz galam pārliecināta. Lai gan, tā kā nākamā džeza mūziķu paaudze nāks no nākamās džeza cienītāju paaudzes, es labprāt redzētu vairāk ģimenes pasākumu un jauniešu iespējas šajos svētkos kopumā – varbūt dažus mini koncertus / jautājumu un atbilžu sesijas vietējās skolās vai pusdienas džeza piknikā ģimenēm!