Latvijas himna Ukrainā uzjundīja piederības sajūtu. Saruna ar jubilāri Mariju Naumovu

Marija Naumova nekādi nesaistās ar jēdzienu "apaļa jubileja". Ārēji, šķiet, nekas nav mainījies kopš 2002. gada, kad dziedātāja triumfēja Eirovīzijas dziesmu konkursā ar dziesmu "I Wanna".

2006. gadā Marija apprecējās ar uzņēmēju Raiti Bullīti un pārcēlās uz Parīzi, kur nodzīvoja deviņus gadus. Par Latviju dziedātāja neaizmirsa – viņa šejienes publiku regulāri priecēja ar jaunām koncertprogrammām. Tomēr, kad dziedātājas dēlam Arturam pienāca laiks iet skolā, ģimene atgriezās Latvijā. Dzimtenē tiek aizvadīts arī šis, nebūt ne vienkāršais laiks.

Saruna ar Mariju notiek tieši viņas dzimšanas dienas un Jāņu priekšvakarā. Tomēr tā ir ne tikai par saulgriežu maģiju un jubileju, bet neizbēgami arī par notikumiem, kas aizēno svētku prieku.

Kā tu izturies pret savu apaļo jubileju?

Es nepieķeros skaitļiem. Protams, saprotu, ka manī notiek dažādas pārmaiņas – vizuālas, mentālas, psiholoģiskas. Ir parādījusies uzņēmība neatlikt iecerēto. Kā dziedājis (Vladimirs) Visockis – ja reiz esmu kaut ko nolēmis, tad noteikti to izdzeršu. Ir gaidas pēc kā jauna, it kā tūliņ atvērtos kādas durvis. Mani interesē garīgās prakses, sievietes enerģija. Šajos jautājumos esmu mūžīgā studente.

Kā tava dzīve mainījās pēc 2022. gada 24. februāra?

Tas, protams, bija šoks. Pirmajās dienās negribējās it nekā, emocionālās aizsardzības sistēmas atteicās darboties. 5. martā mums bija paredzēts koncerts Saldū. Tam nebija spēka. Bet no 1. marta tika atcelti pandēmijas ierobežojumi – nu varēja sanākt pilna koncertzāle, nevis tikai puse. Biļetes tika pārdotas dažu stundu laikā. Bija redzams, ka cilvēkiem tas ir svarīgi.

Es morāli ļoti gatavojos. Uzkāpu uz skatuves, un manā priekšā – masku un acu rindas, kurās sastindzis lūgums pēc palīdzības un bailes. Tajā koncertā bija viss – klusuma mirklis, lūgšanās, asaras. Pamazām mēs nonācām pie tā, ka cilvēki sāka nedaudz piedejot līdzi