Šī nav 'Operācija Nostalģija'. Valmiermuižā gaidāmais itāļu mūziķis Mauro Durante

Intervija publicēta sadarbībā ar Valmiermuižas etnomūzikas festivālu.

Septiņu mūziķu un dejotājas apvienība no jauna atklāj un pārrada Dienviditālijas picikas (Pizzika) mūzikas un dejas tradīciju mūsdienu globālajai publikai, kā arī veido aizraujošas sadarbības ar pasaules mūziķiem Balaki Sisoko (Ballake Sissoko), Ibrahimu Malufu (Ibrahim Maalouf), Pīrsu Fačini (Piers Faccini), mūsdienu klasikas komponistiem, piemēram, Ludoviko Einaudi (Ludovico Einaudi), un popa brīvdomātājiem, piemēram, Stjuartu Koplendu (Stewart Copeland) no "The Police".

CGS kā galvenie viesmākslinieki piedalīsies Valmiermuižas etnomūzikas festivālā 15. jūlijā, un grupas vadītājs – vijolnieks un perkusionists Mauro Durante – tuvāk ar sevi, grupas vēsturi, kaislību pret mūziku un nākotnes plāniem iepazīstina intervijā speciāli "Delfi".

"Canzoniere Grecanico Salentino" tika izveidota jau 1975. gadā, un to vadīja jūsu tēvs Daniele Durante, bet jūs grupas vadību pārņēmāt 2007. gadā. Vai varat nedaudz pastāstīt par grupas pirmsākumiem un to, kā tās darbībā sākotnēji iesaistījāties jūs?

Jā, CGS dibināja mans tēvs, un grupā darbojās arī mana māte, kā arī vēl viena pašreizējā grupas dalībnieka tēvs. Es grupai pievienojos 1998. gadā, kad man bija 14 gadi, un kopā ar vecākiem spēlēju līdz 2007. gadam, kad tēvs nolēma nodot grupas vadību man. Mēs esam grupas otrā paaudze – var teikt, ka tas bija un ir ģimenes projekts. Ir pagājuši jau teju 50 gadi.

Vai vienmēr zinājāt, ka nodarbosieties ar mūziku? Vai, uzaugot mūziķu ģimenē, ar CGS vienmēr tuvumā, gluži vienkārši nebija citu variantu?

Jā, var teikt, ka es uzaugu ar grupu un tās mūziku vienmēr ap mani. Es vienmēr esmu klausījies viņu spēlēto un pats sāku spēlēt tamburīnu jau agrā bērnībā. Man vienmēr bija piekļuve šai kultūrai, šai tradīcijai, šim skanējumam. Tas, protams, ne vienmēr nozīmē nepārvaramu likteni, piemēram, mans brālis ir fiziķis. (Smejas – aut.) Bet ir skaidrs, ka iespēja "ienirt" šajā vidē, mūzikā un iedvesmā, tas, ka šī vide vienmēr bija sasniedzama, tikšanās ar neskaitāmiem mūziķiem un māksliniekiem no visas pasaules – tas man ļoti daudz nozīmēja, tas mani uzrunāja un virzīja manus sapņus.

Jūs darbojaties ar Dienviditālijas tarantellas paveidu – to pašu, ko iesāka jūsu vecāku paaudze. Jūs joprojām atdzīvināt senas tradīcijas, taču jūsu pieeja laika gaitā noteikti ir augusi un mainījusies, vai ne?

Jā, protams. Mēs nekad uz šo izejmateriālu neesam raudzījušies kā kaut ko statisku un nemaināmu, kura vieta ir muzejā. Šī nav "Operācija Nostalģija"! Mūsu grupas filozofija vienmēr ir bijusi: izvēlēties tās dziesmas un melodijas, kuras, mūsuprāt, ir nozīmīgas arī šodien, mūsdienās, un izmantot tās, lai aprakstītu šobrīd ar mums un pasaulē notiekošo. Mēs rakstām par mums pašiem – tās ir noteikta stila melodijas, bet tās 100% ir par to, kādi mēs esam tagad. Mūzika ir balstīta šajā tradīcijā, mūsu zemes vēsturē, bet tā pārstāv mūs pašus. Mēs esam astoņi – seši mūziķi, dejotāja un skaņu inženieris. Un mēs visi šajā mūzikā ieliekam savu izjūtu, mēs veidojam savu identitāti, izmantojot mākslu. Mēs vēlamies būt saistīti ar savas zemes tradīcijām un valodu, bet tā ir mūsdienu mūzika.

Vai varat pāris vārdos aprakstīt šo žanru – Dienviditālijas tarantellu?

Tas ir mūzikas un dejas žanrs, un to sauc par piciku jeb tarantu, tā ir vietējā tarantellas forma Salento pilsētā pašā Itālijas zābaka papēdī, no kurienes mēs nākam. Tarantella ir mūzikas paveids, kas sastopams visur Itālijā, bet katrā reģionā tas atšķiras. Picika ir mūsu īpašais, savdabīgais stils. Īpaši fascinējoši ir tas, ka vēsturiski šī mūzika bija daļa no savdabīga tarantas rituāla – šim transveida mūzikas un dejas rituālam bija piedēvētas īpašas dziedinošas spējas, tas spēja dziedēt tarantulas zirnekļa kodumu. Tādējādi šī mūzika ir nesaraujami saistīta ar deju, ritmu un transu kā kustības formu, ar īpašām sajūtām. Tādējādi cilvēki, kas piedzīvo šīs uzstāšanās, sajūt mūsu enerģiju, "grūvu", šo pulsējošo un daudzkārt atkārtoto kustību, un tas liek tev pašam kustēties, tas tevi aizved kur citur...

Koncerti nekad nav tikai uzstāšanās, mūzikas izpildīšana, tas ir visaptverošs process, kurā tiek iesaistīti apmeklētāji, vai ne?

Jā, tas nav koncerts. Tas drīzāk ir... Ziniet, uz skatuves mēs esam izvietojušies tādā kā puslokā, un ideālā gadījumā otru apļa pusi veido auditorija. Mēs it kā aicinām cilvēkus pievienoties mums un svinēt, veidot dzīvu saikni, kopā dziedot, dejojot, muzicējot.

Klausoties jūsu mūziku, tajā iespējams sadzirdēt arī dažādus Tuvo Austrumu, arī indiešu mūzikas motīvus. Vai šādam skanējumam ir drīzāk ģeogrāfiski vēsturiska izcelsme, vai tas vairāk saistīts ar jūsu dažādajiem pasaules līmeņa sadarbības projektiem un eksperimentiem?

Tā ir dažādu faktoru kombinācija. Mēs nākam no Itālijas zābaka paša papēža, ģeogrāfiski un vēsturiski tās ir krustceles. Gadsimtu gaitā esam atradušies daudzu dažādu varu pakļautībā, tādējādi arī mūsu tradīcijās, virtuvē, mūzikā un dažādos citos dzīves aspektos izpaužas dažādas ārējas ietekmes. Tajā pašā laikā mēs kā mūziķi – kā mākslinieki – esam nepārtrauktā apzinātā saskarē ar dažādām ietekmēm, dažādiem mūzikas stiliem no visas pasaules... Var teikt, ka mēs vēl neesam nonākuši sava ceļa galapunktā. Mēs neatrodamies muzejā aiz stikla, un mūs ietekmē viss, ko dzirdam. Nav gluži tā, ka mēs apzināti to plānojam – tagad iekļausim savā mūzikā kādus Balkānu vai indiešu motīvus – vai kā tamlīdzīgi... Bet mūs noteikti ietekmē citu reģionu mūzika.

Vai visi grupas dalībnieki piedalās mūzikas tapšanā?

Jā, it īpaši tas izpaužas mūsu jaunākajos skaņdarbos. Es komponēju visvairāk, bet to dara arī citi grupas dalībnieki, un vairāki piedalās dziesmu vārdu radīšanā. Mums ir arī tautas dziesmas, kuras izpildām savā aranžējumā, bet kuru melodijas un vārdi jau pastāv.

Jūs sadarbojaties arī ar daudziem pasaulē pazīstamiem mūziķiem un komponistiem. Varbūt jūs varētu nedaudz pastāstīt par to, kā šī sadarbība veidojas?

Mūzika ir tilts – tai piemīt spēja pārvarēt jebkādu lingvistisko un laika distanci. Ir ļoti viegli un patīkami sadarboties – mijiedarboties ar cilvēkiem, mūziķiem, kuri mums patīk, kuri mūs piesaista. Mūsu grupas pastāvēšanas laikā esam sastapušies ar daudziem apbrīnojamiem mūziķiem, un sastrādāties vienmēr ir bijis vienkārši: mūsu sākuma punkts ir kāds vispārējs, vienkāršs ritms. Un patīkamā atmosfērā kopā spēlēt ir dabiski. Vienlaikus ar jaunu piedzīvojumu, jauniem atklājumiem mēs vienmēr meklējam iespējas eksperimentēt un vienkārši tikties ar lieliskiem cilvēkiem.

Ar kādiem mūziķiem esat sadarbojušies?

Saraksts ir garš un, teiksim tā, vēl nav noslēgts. (Smejas – aut.) Līdz šim esam sadarbojušies ar tādiem mūziķiem kā Balake Sisoko, Ibrahims Malufs, Pīrss Fačini, Stjuarts Koplends, kā arī visiem zināmo klasiskās mūzikas komponistu Ludoviko Einaudi.

Jūs būsiet goda viesmākslinieki Valmiermuižas etnomūzikas festivālā, kas notiks jau 15. jūlijā. Ar kādām sajūtām gaidāt ierašanos un uzstāšanos Latvijā? Vai esat pie mums jau bijuši, un vai esat dzirdējuši kaut ko no latviešu etnomūzikas?

Šī būs mūsu pirmā ierašanās reize Latvijā, un jūtam patīkamu satraukumu – mēs ļoti gaidām šo debijas uzstāšanos pie jums. Esmu dzirdējis lieliskas atsauksmes par Valmiermuižas etnomūzikas festivālu un labprāt priecātos par iespēju kādu dienu sadarboties arī ar latviešu mūziķiem. Kāpēc gan ne?

Ko vēlaties pateikt festivāla apmeklētājiem, kas dosies klausīties jūsu uzstāšanos?

Es ieteiktu mierīgi ieelpot un iejusties notiekošajā, gaisotnē. Atbrīvoties, ļauties, dejot un pabūt ar sevi.