Saruna par Ņujorku un Rīgu, par mūziķa un klausītāja attiecībām, par nenoteiktību un jautājumiem mūzikā, par vietu mākslai, nākamajiem soļiem un nākotnes plāniem.
Latvijā esat no 2021. gada. Kāds ir jūsu noslēpums – kā tik ātri un spoži iemācījāties latviešu valodu?
(Smejas.) Paldies! Pirms pārcēlos uz šejieni, biju jau divus gadus mācījies valodu. Protams, dzīvojot Latvijā, arvien vairāk trenējos un praktizējos.
Brīvi runājat arī portugāļu valodā un spāniski. Pieņemu, ka valodas ir jūsu stiprā puse.
Ceru, ka jā! Man ļoti patīk. Varētu teikt, valodu apguve ir mans hobijs.
Tiekamies ar ekrāna starpniecību, jo šobrīd atrodaties Francijā, kur notika jūsu solokoncerts.
Jā, vēl atrodos Francijā, bet rīt no rīta dodos atpakaļ uz Latviju. Šajā koncertā izpildīju gandrīz pilnībā citu programmu, nekā tā būs vienā no maniem nākamajiem koncertiem – Cēsu Mākslas festivālā. Šeit, Francijā, notika ļoti aizraujošs pasākums – "En Blanc et Noir" festivāls, kurā piedalījās ļoti daudzi pianisti. Mans uzdevums bija atskaņot laikmetīgās mūzikas programmu. Spēlēju sešus darbus, tai skaitā, Lindas Leimanes opusu, ko klausītāji varēs dzirdēt arī Cēsīs. Tāpat arī amerikāņu, lietuviešu darbus. Festivāla programmā bija iekļauts arī ļoti interesants notikums pilsētas tirgus laukumā. Visi pasākumi bija bez maksas un publika bija lieliska.
Savā repertuārā iekļaujat daudzus Baltijas komponistu darbus. Vai par tiem interese bija jau pirms atbraukšanas uz Latviju?
Pirmo reizi sāku pētīt Baltijas komponistu daiļrades pirms trim, četriem gadiem. Protams, jau tolaik zināju Pēteri Vasku, Arvo Pertu. Man vienmēr ir paticis atrast un klausīties jaunu mūziku. Sapratu, ka šajās valstīs ir tik daudz interesantu komponistu. Ir liela daudzveidība stilistikā un mūzikas valodā kopumā. Tieši tas mani ļoti interesēja. Protams, dzīvojot Latvijā, personīgi esmu iepazinies ar daudziem komponistiem, koncertos dzirdējis vēl vairāk interesantu lietu.
Nenoliedzami jūsu repertuārā ir daudz laikmetīgās mūzikas. Piedalāties arī performancēs. Vai sevi identificējat kā laikmetīgās mūzikas pianistu?
Bija laiks, kad dzīvoju Ņujorkā un tiešām sevi sasaistīju ar laikmetīgo mūziku. Tagad spēlēju arī klasisko repertuāru, turpmākajos mēnešos šāda mūzika jāizpilda īpaši daudz. Man patīk, ka neesmu vienā "kastītē". Visur, arī mūzikā, ir jāatrod līdzsvars.
Tas droši vien nāk ar laiku, kad cilvēks izmēģina visu, ko dzīve, šajā gadījumā – mūzika –, var piedāvāt, un tad atrodas tas, kas katram der vislabāk. Bet, par Latviju runājot, – vai šo valsti identificējat kā savas mājas?
Jā, it kā jā, taču diemžēl drīz pārcelšos. Par to jūtos bēdīgs. Tomēr tas nebūs pārāk tālu – došos uz Helsinkiem, kur uzsākšu doktorantūras studijas Sibeliusa akadēmijā. Domāju, ka Rīgu tāpat apmeklēšu diezgan bieži. Man ļoti patīk dzīvot Latvijā, tā ir bijusi skaista pieredze. Īsti negribēju braukt prom, bet bija laiks nākamajam solim.
Tomēr Latvijai jūtaties tuvs, tas ir labi redzams.
Jā, lai gan daudzi saka, ka tas ir pārsteidzoši! (Smejas.) Jūtos šeit ērti. Runājot par latviešu mentalitāti, varbūt kopumā pats esmu mazliet pozitīvāks, smaidīgāks savā būtībā, taču man ļoti patīk latviešu publikas cieņa, mūzikas izjūta, kas šeit ir tik spēcīga un īpaša. To ļoti, ļoti novērtēju. Cilvēki Latvijā mūziku klausās ļoti labi, īpaši, kad izpildu laikmetīgo mūziku, cilvēki ir atvērti. Viņi klausās ar atvērtām ausīm un prātu.
Vai pirms Latvijas jums bija kāda saistība ar Eiropu?
Līdz tam uz Eiropu biju devies tūrismā vai koncertējot. Bet ilgu laiku šeit nebiju uzturējies. Varbūt ilgākais mēnesi – Francijā.
Lielo metropoli Ņujorku iemainījāt pret mazo Eiropas pilsētiņu Rīgu. Rīgā gan, proporcionāli pilsētas izmēram, ir ļoti daudz kultūras, un tā ir daudzveidīga. Kā pēc pārcelšanās mainījās jūsu ikdiena?
Brīdī, kad pārcēlos, zināju, ka man vajag kaut ko jaunu. Ņujorka bija mazliet par daudz. Visu laiku biju pārāk aizņemts, saspringts – prātā nebija vietas domām par mākslu, visu aizņēma pamatlietas un pamatvajadzības. Daļa no tā, protams, bija aizraujoša – mūžīgā kustība, interesanta sadarbība, mākslinieki, ar ko strādāju kopā. Bet, kad pārcēlos uz Rīgu, mana dzīve kļuva vienkāršāka – bija laiks trenēties, domāt par programmām, domāt par savu karjeru, ko gribu darīt un uz ko fokusēties. Protams, Eiropas kontekstā visvairāk varu runāt tieši par Rīgu, kur viss ir rokas stiepiena attālumā – jebkam ir ērti piekļūt. Tas ir burvīgi. Jo Ņujorkā ir viss, ko var piedāvāt pasaule, taču tur, piemēram, lai aizietu uz koncertu, ir jāsēž divas stundas metro. Man vienkārši vajadzēja laiku un vietu, kur varētu vairāk domāt par mūziku. Un Rīga to piedāvāja.
Dzīves temps jau tā ir audzis, vien varu iedomāties, kāds tas ir Ņujorkā.
Varbūt lielākajās Eiropas pilsētās ir līdzīgi. Man patīk mazākas pilsētas dinamika.
Vai ir kaut kas, kas no Ņujorkas dzīves jums tomēr pietrūkst?
Nesen tieši biju uz turieni aizbraucis un par šo jautājumu domāju diezgan daudz. Uzskatu, ka tas, kas ir Ņujorkā, bet nav citur, ir milzīgā daudzveidība – tik daudz cilvēku no visām pasaules malām, kas kaut kādā veidā tomēr spēj dzīvot vienuviet. Tas viennozīmīgi ietekmē kultūras ainu. Kaut vai lielā dažādība pasaules virtuvēs, tāpat daudzveidība mūzikā. Dzīvojot tur, vari to pieredzēt katru dienu. Tas var būt diezgan grūti, var rasties konflikti, bet tieši šī daudzveidība man pietrūkst, un to īsti nevar atrast nekur citur.
Savukārt savā dzimtajā Floridā esat viens no "Swan City Music Festival" organizatoriem. Saprotu, ka to rīkojat kopā ar savu tēti.
Jā, esmu dzimis Floridā, tur dzīvoju 16 gadus. Dzimtā pilsēta ir vidēja izmēra – ne liela, ne maza. "Swan City Music Festival" ir klavieru festivāls. Koncertos uzstājas vietējie pianisti, kuru patiesībā ir ļoti daudz un kuri ir patiešām labi. Ir jauki to organizēt kopā ar ģimeni – tēti un mammu. Un man prieks, ka ir iemesls uz turieni doties un turpināt savas attiecības ar dzimto pilsētu.
Turpinot festivālu tēmu, nonākam pie Cēsu Mākslas festivāla. 22. jūlijā paredzēts jūsu solokoncerts, kuram pats esat sastādījis programmu.
Piedalīties festivālā mani uzaicināja Arturs Maskats. Viņš pērn bija dzirdējis mani koncertvietā "Diagonāle". Toreiz izpildīju Silvestrova klaviersonāti, ko 22. jūlijā spēlēšu arī Cēsīs. Un tad viņš piedāvāja man šo iespēju. Izraugoties skaņdarbus šim koncertam, gribēju iekļaut tieši latviešu komponistu laikmetīgo mūziku un savienot to ar Džefrija Mamforda un Valentīna Silvestrova darbiem. Veidojot koncertprogrammu, daudz domāju par Cēsu pilsētu, tāpēc uzskatu, ka tā ir izdevusies ļoti īpaša.
Vai varat komentēt koncertprogrammas "Klusās rezonanses" nosaukuma izvēli?
Iedvesma nāca ar Jāņa Petraškeviča darba nosaukuma "Klusā balss". Visos koncertprogrammā izraudzītajos darbos komponisti domā par rezonansēm, par slepeniem slāņiem. Visos darbos varam meklēt fizisko un poētisko rezonanses jēgu. No vienas puses, kā rezonanse iedarbojas uz mūsu ķermeni, no otras – kā šie darbi "rezonē" ar mūziku no pagātnes, kā tie "rezonē" savā starpā. Arī mūzikas, rezonanšu apvienošanās vienotā sistēmā.
Ko no jums kā no pianista prasa solokoncerts divās daļās, kas ir izaicinošs gan fiziskā, gan mentālā līmenī?
Šī, patiesi, ir tehniski sarežģīta programma. Visi darbi ir arī emocionāli, ir daudz lirikas, jāspēlē ar bagātu skaņu. Tajā pat laikā jābūt nepārtrauktai komunikācijai ar publiku. Īpaši otrās daļas darbi – Silvestrovs un Mamfords, tie ir pietiekoši abstrakti, bet ļoti īpaši un spēcīgi. Un man klausītājs ir jāizved cauri šai smalkajai nošu arhitektūrai.
Kā jūs parasti jūtaties pēc šādiem koncertiem?
Vienmēr atšķirīgi, bet visbiežāk – pateicīgs. Jo tas ir liels izaicinājums, liela atbildība – dalīties ar publiku. Ja kādam būs jauna, interesanta, negaidīta pieredze, veidosies jaunas, neparastas pārdomas – jutīšos pateicīgs, ka man bijusi iespēja to veicināt, vest klausītāju šajā ceļā.
Jūs esat arī komponists. Kā tas ietekmē jūsu interpretāciju?
Domāju, ka tas man palīdz, īpaši iestudējot jauno mūziku. Uzskatu, ka tā varu būt tuvāk komponistiem, dziļāk izprast viņu domas un konceptus, mērķus, ko viņi vēlas sasniegt ar savu daiļradi, un tos realizēt. Manuprāt, jūtos brīvāk, jo saprotu, ka starp partitūru un performanci ir diezgan liels attālums – tas ir pianists. Kā komponists uzskatu, ka mūziķis ir ārkārtīgi svarīga šī procesa daļa. Un arī tas ir mans uzdevums.
Kādas ir šī brīža aktuālākās tēmas, par kurām runājat savās kompozīcijās un interpretācijās?
Tas ir liels jautājums. Šobrīd daudz domāju par to, ko tieši varu darīt un par ko runāt caur mūziku. Tas ir grūts jautājums, jo tas, kas tagad notiek pasaulē, man ir svarīgi. Ko es varu pasaulei piedāvāt? Mani mākslā interesē nenoteiktība, kā arī – uzdot jautājumus. Mani interesē attiecības starp mūziķi, mākslinieku un publiku. Jā, bet šīs domas bieži ir mainīgas, un konkrētas atbildes rodas ne vienmēr.
Kādi ir tuvākie notikumi, kuros varēsim jūs dzirdēt atkārtoti?
Man ieplānoti projekti Latvijā vēl vismaz līdz septembrim, un domāju, ka ar to viss nebeigsies. Jau nākamajā nedēļā, 26. jūlijā, es uzstāšos "TUR_telpā", kur atskaņošu pilnīgi citu programmu nekā Cēsīs. Šajā koncertā atsaukšos uz Annas Malickas izstādi "StiTcHes of iTcHeS". Augustā būšu Sansusī festivālā. Ir plāni, kuriem vēl nav konkrētu datumu. Savukārt ārpus Latvijas – septembrī braukšu uz Tokiju, lai nospēlētu skaistu kamermūzikas programmu, kur iekļauts tāds akadēmiskais repertuārs kā [Riharda] Štrausa Vijoļsonāte. Turp aizvedīšu arī Santas Ratnieces opusu. Oktobrī uzstāšos Lista Otrā klavierkoncerta atskaņojumā Floridā. Nākamajos mēnešos ir daudz darāmā.
No vienas pasaules malas uz otru.
Jā, turklāt aptverot ļoti dažādu repertuāru.
Ja nemaldos, Japānā uzstāsieties ne pirmo reizi. Kā publika klausās un pieņem mūziku tur?
Esmu uzstājies kādā mūzikas festivālā Kioto pirms aptuveni astoņiem gadiem. Šīs atmiņas ir ļoti skaistas, cilvēku bija daudz un ar lielu enerģiju. Ir līdzības ar latviešu publiku, viņi ir ļoti entuziastiski. Tā bija brīnišķīga pieredze, un ceru, ka nākamā būs tikpat spoža.
Intervija publicēta sadarbībā ar Cēsu mākslas festivālu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
