'Zīgfrīds sāk ar nezināšanu, bet beigās iepazīst mīlestību.' Saruna ar tenoru Mihaelu Veiniusu

Kopā ar Veiniusu Zīgfrīda lomā koncertatskaņojumā dzirdēsim arī citus spožus solistus un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā.

Mihaels Veiniuss ir arī daudzināts Tristans, Zīgmunds, Loengrīns un Parsifāls, bet 2024. gadā viņš debitēs Tanheizera lomā. Sarunas gaitā aizskaram ne tikai Vāgnera, bet arī citu komponistu daiļradi, apskatot operas žanra ilgtspēju. Galvenokārt gan runājam par gaidāmo koncertatskaņojumu, iedziļināmies Zīgfrīda tēlā no Vāgnera un interpreta skatpunktiem un beidzot noskaidrojam, ko tad īsti nozīmē nodziedāt Vāgnera operu.

Šī nav jūsu pirmā viesošanās Latvijā – bijāt Zīgmunds operas "Valkīra" iestudējumā 2013. gadā Latvijas Nacionālajā operā, kā arī 2019. gadā šo pašu lomu dziedājāt Cēsu Mākslas festivālā. Toreiz gan tika atskaņots operas pirmais cēliens. Kā jums patīk Latvija?

Katru reizi, kad šeit ierodos, domāju, cik Rīga ir brīnišķīga pilsēta. Pirmajā reizē šeit pavadīju aptuveni četras ar pusi nedēļas, pārējās reizēs gan viesojos tikai pāris dienu. Tā ir skaista, draudzīga pilsēta, kuru ikreiz esmu apmeklējis tieši vasarā, laikapstākļi vienmēr bijuši vēlīgi. Noteikti varu iedomāties sevi šeit atbraucam arī kā tūristu.

Šī nebūs jūsu pirmā uzstāšanās Cēsu koncertzālē. Kā jūtaties uz šīs skatuves? Vai tā ir piemērota operas koncertuzvedumam?

Domāju, ka jā. Tā ir skaista koncertzāle ar lielisku akustiku, tajā ir ļoti patīkami dziedāt. Tā ir ļoti laba koncertzāle jebkura veida atskaņojumiem.

Iestudējot "Valkīras" pirmo cēlienu 2019. gadā, sadarbojāties arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kāds priekšstats ir radies par šo kolektīvu?

Tā bija ļoti ērta sadarbība. Šis orķestris ir spīdoša cilvēku grupa, ļoti talantīga. Protams, šie mūziķi, iespējams, nav pieraduši ikdienā izpildīt operrepertuāru un vairāk orientējas simfoniskajā mūzikā, bet domāju, ka viņi ir ļoti ieinteresēti. Ja ir interese un vēlme, viss būs labi. Turklāt šoreiz mums ir ieplānoti daudzi mēģinājumi. Ļoti gaidu un priecājos par šo notikumu.

Jūs jau esat strādājis ar daļu no "Zīgfrīda" koncertatskaņojuma komandas.

Ar Andreasu Konrādu esam tikušies Diseldorfā, kur piedalījāmies tieši operas "Zīgfrīds" iestudējumā. Arī toreiz viņš izpildīja Mīmes lomu. Konrāds ir spīdošs mākslinieks – gan dziedātprasmes, gan aktiermeistarības ziņā. Viņš ir arī ļoti pieredzējis un zinošs, tai skaitā, runājot par konkrēto lomu. Domāju, ka es un Andreass esam pieredzes bagātākie šīs operas iestudējuma dalībnieki – šis ir mans piektais vai sestais "Zīgfrīds", savukārt Konrāda kungam – vismaz desmitais. Ar Tīmo Rīhonenu, kurš operā dziedās Fafneru, sastrādājos 2019. gadā tepat, Cēsīs, "Valkīras" pirmā cēliena koncertuzvedumā. Kopš tā laika esam pazīstami. Labi zinu Annu Larsoni, kas dziedās Erdu – esam draugi aptuveni 30 gadu, kopš uzsākām operas studijas Stokholmā. Līdz šim vēl neesmu strādājis ar Vidu Miknevičūti – Brinhildi – un ar Oliveru Cvargu, kurš būs Votāns. Bet ar viņu, šķiet, tiksimies jau rīt.

Varbūt esat dzirdējis, ka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski ir liels Vāgnera mūzikas cienītājs un entuziasts. Vai jums ir kādas ekspektācijas par gaidāmo sadarbību?

Man noteikti kāds to ir teicis. Tas ir ļoti labs sākums. Tiem, kas daudz strādā ar Vāgneru, ir ļoti svarīgi, ka diriģents ir ieinteresēts šajā sadarbībā. Un zinot, ka Vāgners orķestrim vienmēr rakstīja ļoti pilnskanīgi, ir ļoti svarīgi, ka diriģents ir spējīgs un gatavs dzirdēt dziedoņus un palīdzēt viņu balsīm "nenoslīkt" orķestra skanējumā, kas patiesībā ir ļoti bīstami. Šodien ar diriģentu tiekos pirmo reizi. Esmu dzirdējis arī to, ka viņš ir ļoti jauns!

Tas tiesa, viņam ir 23 gadi.

Droši vien lielākā daļa no dziedātājiem ir gandrīz divas reizes vecāki. Bet gadiem nav nekādas saistības ar darba procesu. Mēs visi esam vienlīdzīgi, kad runa ir par iestudējuma procesu. Tu nevari iestudēt "Zīgfrīdu" bez Zīgfrīda, tāpat nevari iestudēt "Zīgfrīdu" bez Mīmes vai bez diriģenta. Mēs visi esam vienlīdz svarīgi.

To ir jauki dzirdēt no kāda, kam ir bagāta pieredze. Kad pirmo reizi karjerā jūs dziedājāt Zīgfrīdu?

Mans pirmais iestudējums bija Diseldorfā 2017. gadā. Jau iepriekš man pāris reižu bija piedāvāts dziedāt šo lomu atskaņojumos, kuros bija paredzēts ārkārtīgi mazs mēģinājumu laiks – piecas līdz septiņas dienas visai operai. Šai lomai vēlējos kārtīgu pirmo iestudējumu ar pietiekamu mēģinājumu daudzumu. "Nībelunga gredzena" atskaņojums Diseldorfā tika plānots jau no 2014. gada, tad viņi man arī piedāvāja iespēju dziedāt šo lomu. Bija gandrīz trīs gadi, lai sagatavotos. Šīs lomas ir tik milzīgas un prasīgas – gatavošanās ir ļoti nepieciešama, partijām ir "jānogulstas" balsī. Redziet, grāmata ir tik bieza (rāda uz operas "Zīgfrīds" notīm), un Zīgfrīds parādās gandrīz visās operas ainās. Ir daudz teksta un mūzikas, kas jāapgūst, bet pēc tam tas ir jāpadara par savu: dziedāt savā balsī, izdziedāt vārdus ar savu smadzeņu kapacitāti, ar savām emocijām. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi dot sev pietiekami daudz laika, lai šo lomu apgūtu.

Vai ir kāds, kas bijis par iedvesmu Zīgfrīda lomai?

Man ir vairāki iedvesmotāji. Esmu skatījies ļoti daudzus operas iestudējumus videoformātā, pētījis kolēģu veikumu, kuri ir dziedājuši Zīgfrīdu. Jāatzīst, ka tad, kad pats sāc dziedāt šāda mēroga lomas, izjūti vislielāko cieņu pret ikvienu, kurš to var paveikt, jo tas nepavisam nav viegli. Viens no maniem patiesi mīļākajiem Zīgfrīda lomas atveidotājiem ir vācu tenors Zīgfrīds Jeruzalems (1940). Ļoti novērtēju arī Volfganga Vindgāsena (1914–1974) interpretāciju. Tā ir vecā skola, viņu esmu dzirdējis tikai audioierakstos. Tie ir piepildīti ar Vindgāsena balsi, taču viņš nekad neforsē – bieži var dzirdēt, ka Vāgnera izpildītāji dzied ar piepūli, kas būtībā ir dabiski, jo orķestris, kā jau runājām, skan ļoti piepildīti. Bet tā, protams, nevajadzētu būt. Man ir ļoti labs draugs un pianists no Stokholmas, kurš tolaik strādāja operā un palīdzēja man sagatavoties šai lomai. Tāpat man bija ļoti jauka saziņa ar dāņu tenoru Stīgu Fogu Andersenu (1950), kurš savas karjeras laikā vairākkārt bijis Zīgfrīds. Toreiz aizsūtīju ziņu, vai viņš būtu ieinteresēts un labprāt padalītos ar savu pieredzi. Viņš bija ļoti laipns. Uzklausīt kādu, kas jau vairākkārt šo lomu bija nodziedājis, kādu, kas var dot padomus, kā šo "ceļu" padarīt vienkāršāku, bija ļoti, ļoti vērtīgi.

Kā jūsu Zīgfrīds ir mainījies un attīstījies cauri gadiem un iestudējumiem?

Tas noteikti ir mainījies, bet kā – īsti nevaru pateikt. Dziedāju šo lomu no 2017. līdz 2019. gadam, tad bija šausmīgais pandēmijas laiks. Pirmais operas iestudējums pēc pandēmijas bija pagājušajā gadā. Pa vidu bija trīs gadi. Vienīgais, ko skaidri varu teikt, – ja ir lielāks rutīnas darbs, skaidri zinu, kā šo tēlu vadīt. Man šķiet, tas padara manu sniegumu mierpilnāku. Bet vai mana interpretācija ir gadu laikā attīstījusies, tas ir jautājums kādam citam.

Zīgfrīds Vāgneram bija iemīļots tēls. Vai jūs to jūtat caur šīs operas partitūru?

Vāgners, protams, bija muzikālais ģēnijs. Ar viņu, kā zināms, bija cita veida problēmas. (Smejas.) Šīs lietas varam aprunāt mūžīgi. Bet kultivēt ideju, ka tāpēc viņa mūziku vajadzētu aizliegt, – tas nav pareizais veids. Protams, viņam bija šie pieņēmumi, ka ir cilvēku grupas, kas ir pārākas par citām. Tādējādi viņš transformēja "Gredzena" sāgu, lai izceltu varoni Zīgfrīdu kā Lielo Glābēju. Bet, neskatoties uz manis teikto, beigās ne jau Zīgfrīds iegūst lielākās bagātības – "Dievu mijkrēslī" viņš mirst. Arī Votāns nomirst vai vismaz pazūd. Ikviens vīrietis "Nībelunga gredzenā" zaudē vai iet bojā – šajās operās stiprie tēli ir sievietes. Piemēram, operā "Zīgfrīds" ceļinieks Votāns dodas pie Erdas, lai lūgtu padomu. Viņa ir tā, kas ir stipra un dod Votānam norādes. Brinhilde ir stipra tad, kad operas beigās pamostas un sveicina Sauli. Muzikāli – jā, Zīgfrīda tēls ir pilns Domažora, kas simbolizē tīro varoni. Viņš ne no kā nebaidās, kas ir absurdi, jo ikviens no kaut kā baidās. Man šķiet, tieši to Vāgners ar šo tēlu vēlējies pateikt – Zīgfrīds ir bērns, kuram lemts kļūt par izredzēto varoni. Mums, māksliniekiem, kas dzied šo lomu, Zīgfrīds jāveido kā daudzdimensionāls tēls. Psiholoģiskās attīstības ceļš, ko šis varonis veic, ir ļoti interesants, jo viņš sāk ar nekā nezināšanu, bet beigās iepazīst mīlestību – tas jaunam cilvēkam ir liels solis. Pirms tam viņš nogalina pūķi, nogalina savu aizbildni Mīmi, kas, protams, maigi izsakoties, ir interesanti. Bet operas noslēgumā viņš pamodina šo sievieti – Brinhildi – un uzzina, kas ir mīlestība.

Šīs operas attīstība ir ļoti pakāpeniska, tā balstīta uz dialogiem. Kā jums šķiet, kā tas ietekmē koncertuzvedumu – vai to redzat kā plusu vai varbūt otrādi?

Centīšos uz šo jautājumu atbildēt tik diplomātiski, cik iespējams. Tās ir milzīgas sarunas – starp Zīgfrīdu un Mīmi, Mīmi un Votānu. Tas, iespējams, ir mūsu lielākais izaicinājums – veidot šo koncertatskaņojumu pietiekami aizraujošu. Pirmais cēliens ir galvenokārt Zīgfrīda un Mīmes dialogs, kurā aktivitāti noturēt nav pārāk grūti – tajā galvenokārt atspoguļojas zēna Zīgfrīda neapmierinātība ar savu aizbildni un runas par zobenu. Lielāka problēma ir ar otro cēlienu, jo tas ir īpaši izvērsts. Zinu, ka liela daļa atbildības ir arī man – neskaitot pirmās piecas minūtes, visu laiku esmu uz skatuves. Tāpēc man gluži vienkārši jābūt labam. (Smejas.) Ļoti svarīgi, ka šādos notikumos skatītājiem vienmēr ir pieejami titri. Mums noteikti priekšā būs nošu materiāls, bet jau runāju ar savu kolēģi Andreasu Konrādu – diez vai mēs to pārāk daudz izmantosim. Tāpat, runājot par skatuves tērpiem, – Zīgfrīds, manuprāt, nevilktu smokingu.

Ko no jums prasa Vāgnera lomu iestudēšana?

Tas viennozīmīgi prasa vokālo izturību, lielu devu pacietības, kad apgūsti operas materiālu. Man šķiet, tā ir īpaša dziedātāju suga, kas piedalās to operu iestudējumos, kas reizēm var ilgt pat piecas stundas. Kad piedalījos "Dievu mijkrēšļa" iestudējumā Vīnē, kāds mans labs draugs diriģents vadīja Pučīni "Bohēmas" atskaņojumu. "Dievu mijkrēšļa" pirmais cēliens prasīja vienu stundu un piecdesmit divas minūtes, kamēr kopēja "Bohēmas" hronometrāža ir divarpus stundu. Itāļu dziedātāji ir kā itāļu mašīnas, kā sacīkšu zirgi, bet viņiem nepatīk stāvēt uz skatuves divas stundas no vietas. Tāpēc dziedāt Vāgneru prasa gan vokālo, gan psiholoģisko izturību – "Zīgfrīda" beigās jūties ļoti noguris, jo Zīgfrīds uz skatuves ir bijis gandrīz visu vakaru. Tad viņš pirmo reizi satiek Brinhildi – viņa ir vēl "svaiga", jo pagaidām nav nodziedājusi nevienu noti. Pirms viņa pamostas, Zīgfrīdam ir aina, kur viņš nepacietīgi skatās apkārt, mēģinādams saprast, kas tas ir. Kad nonāc līdz šim punktam, esi patiesi noguris – ir bijusi aina ar Ceļinieku, un tad nonāc šajā ēteriskajā skaņu pasaulē, kur guļ Brinhilde. Tev ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai mentāli saglabātu spēkus, lai spētu noturēt koncentrēšanos. Tas prasa arī fizisko noturību.

Kas notiek tad, kad pēc šādas lielformāta operas uzveduma aizveras skatuves priekškars?

Tā kā "Zīgfrīds" beidzas Domažorā, skaidrs, ka esi eiforijā. Pirmkārt, arī tāpēc, ka atskaņojums, cerams, ir noritējis veiksmīgi un vienkārši ir beidzies! (Smejas.) Pēc tam ir nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai atslābinātos. Vismaz man. Ja uzstāšanās beidzas, piemēram, desmitos vai vienpadsmitos vakarā, kā tas ir visbiežāk, nespēju aizmigt ātrāk par diviem vai trijiem naktī. Ir tik daudz adrenalīna, ka ir nepieciešams labs laiks, lai nomierinātos. Katrs relaksējas, kā prot. Es labprāt dodos vakariņās ar kolēģiem, aprunājos par notikušo uz skatuves. Man būtu ārkārtīgi grūti uzreiz pēc atskaņojuma doties mājās gulēt. Protams, kad nonāc mājās un attopies klusumā, tad sāc domāt par dažādiem uzstāšanās momentiem. Nākamajā dienā visbiežāk esi noguris – vairāk nekā uzreiz pēc izrādes.

Izklausās pēc Vāgnera "paģirām".

(Smejas.) Jā, pilnīgi noteikti!

Vai tas bija jūsu plāns no sākta gala – kļūt par dramatisko tenoru? Karjeras sākumā bijāt baritons.

Kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu, dziedāju bērnu korī Stokholmas operā. Uzreiz zināju – tas ir tas, ko vēlos darīt. Protams, daudzi ir jutušies tāpat, bet viņiem nav izdevies šo mērķi sasniegt. Taču manā gadījumā tas bija pašsaprotami. Dziedāju baritonu aptuveni desmit gadu. Tad cilvēki sāka ieminēties, ka man ir ļoti labs augšējais reģistrs. Šķiet, 2001. gadā dziedāju kādu laikmetīgo operu Stokholmā, ko bija radījis mans draugs, – tā bija laba, taču uzrakstīta ļoti, ļoti augstu. Salīdzināju šīs operas un Zīgfrīda partijas un sapratu, ka reģistrs ir tāds pats. Neilgi pēc tam jutu, ka pēc šīs modernās operas lomas esmu "svaigāks" – tad gan aizdomājos nopietnāk, varbūt tiešām kaut kas jāpamaina. Man bija nepieciešams vēl gads, lai spertu šo soli. Bet šajā balss transformācijas procesā nepagāja ilgs laiks, līdz sapratu, ka man to vajadzēja izdarīt jau sen. No otras puses – varbūt tolaik vēl nebiju gatavs. Bet redzot to, cik lieliskas lomas esmu dziedājis, ticu, ka izdarīju pareizo izvēli.

Svarīgākais jau ir atrasties īstajā vietā. To jau pats jūt.

Jā, un pats svarīgākais – tā nav tikai mana laime. Tas ir lielākais gandarījums – redzēt laimīgu publiku, darot to, ko izbaudi visvairāk.

Protams, jūsu repertuārā ir ne tikai Vāgners. Katra komponista daiļrade ir kā cita planēta. Neskaitot Vāgneru, kura komponista veikums ir tuvākais jūsu sirdij un pasaules uztverei?

Labs jautājums. (Domā.) Noteikti varu izcelt vienu – tas ir Bēthovens. Viņš bija sarežģīts vīrs, bet man tiešām patīk viņa mūzika. Domāju, ka ir situācijas, kur nav nekā augstāka par Bēthovena radīto. Taču to nodziedāt ir ļoti, ļoti grūti. Tas nereti ir pat nepatīkami, domāju, ka tam ir saistība ar viņa kurlumu. Esmu piedalījies vienā operas "Fidelio" iestudējumā un nevēlētos to darīt vēlreiz. Tāpat ir ar Bēthovena Devīto simfoniju – to gan esmu dziedājis vairākkārt, tāpat kā viņa "Missa solemnis". Mūzika ir brīnišķīga, problēmas rodas brīdī, kad to izpildi. No sirds izbaudu Riharda Štrausa mūziku, piemēram, operu "Salome". Tās iestudēšana vienmēr ir aizraujoša! Operas varoņu raksturu "mezgli"... Būsim atklāti – Salome ir traka! Bet tāds pats ir Hērods un pārējie. Viņiem visiem kaut kas kaiš. Tieši tāpēc to ir tik interesanti iestudēt – pārspīlēt praktiski nav iespējams. Brīnišķīgi, ka mūsdienās arvien vairāk atskaņo čehu komponista Leoša Janāčeka mūziku – līdz šim esmu dziedājis viņa operas "Jenūfa" iestudējumā. No itāļu operām gribu atzīmēt Verdi "Otello", ko dziedāšu vēlreiz pēc nepilniem diviem gadiem. Neskatoties uz to, ka viņa operas pārāk daudz nedziedu, man ārkārtīgi patīk Verdi mūzika, tā ir lieliska. Viņa "Otello" un "Falstafs" noteikti ierindojas starp piecām manām mīļākajām operām.

Kas gaidāms nākotnē?

Nākamajā sezonā pirmo reizi dziedāšu Tanheizeru, kas ir pēdējā lielā Vāgnera operloma, kas man ir palikusi nenodziedāta. Mazliet vilcinājos vairāku iemeslu dēļ, bet nu esmu nolēmis to izdarīt. Tā ka tas ir jauns uzvedums, ir arī pietiekami daudz laika mēģinājumiem, lai sakārtotu jebkuru svarīgo aspektu. Šī ir mana pirmā jaunā loma vairāku gadu laikā. Tad atgriezīšos "Otello" iestudējumā, būšu arī Zīgfrīds un Tristans. Plānoti kamermūzikas koncerti kopā ar pianistu – kaut kas no skandināvu repertuāra, Šūberts un Volfs. Daudz domāju arī par to, kā piesaistīt jaunu publiku operā. Manuprāt, vienīgais veids, kā to paveikt, – esot patiesi labiem. Kad biju jaunāks, vairākkārt piedalījos bērnu operu iestudējumos, kas bija fantastiska pieredze, jo tu gūsti tūlītēju publikas reakciju. Vai nu viņi saka, ko domā, vai vienkārši kļūst garlaikoti. Ir tik ļoti svarīgi aicināt jaunāko paaudžu klausītājus opernamos un labprātīgi likt viņiem atgriezties. Otrs svarīgs jautājums ir par jaunu un kvalitatīvu operu radīšanu. Mēs nevaram mūžīgi iestudēt tikai "Figaro kāzas", "Karmenu", "Bohēmu" vai "Loengrīnu". Mums vajag jaunus darbus. Jāmeklē autori, kas var uzrakstīt darbu, ko uzvest ne tikai vienu reizi. Varbūt pēc desmit gadiem, kad, iespējams, dziedāšu mazāk, priecāšos darboties operas nozarē arī otrpus skatuvei.

Intervija publicēta sadarbībā ar Cēsu mākslas festivālu.