Uz pamestu salu līdzi ņemtu Bahu, Brāmsu un Ravēlu. Saruna ar Džeimsu Šerloku

Intervija publicēta sadarbībā ar LNSO.

Šajos koncertos angļu mūziķi Latvijas publika iepazīs kā pianistu – 19. augusta vakarā kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski un LNSO stīgu kvartetu Šerloks atskaņos Johannesa Brāmsa un Franča Šūberta mūziku klavierēm četrrocīgi. Dienu vēlāk viņš iejutīsies solista lomā Brāmsa Otrā klavierkoncerta atskaņojumā festivāla noslēguma koncertā. Par Brāmsu runājam izvērsti – tur tomēr ir daudz, ko "rakt". Caur sarunām par mūziku, dzīvi mainošiem notikumiem, enerģiju, kas pievelk klausītāju, un daudz ko citu uzburam mūziķa portretu.

Vai iepriekš esat bijis Baltijā?

Esmu bijis gan Lietuvā, gan Igaunijā, bet ne Latvijā. Savā pianista karjeras sākumā uzstājos uz kruīza kuģa. Tas veda uz Baltiju. Nezinu, kāpēc nekad nepiestājām Rīgas ostā. Tāpat esmu studējis Helsinkos, starp citu, kopā ar Tarmo, jūsu galveno diriģentu. Šobrīd esmu Dānijā, kas plašākā skatījumā arī ir Baltija. Latvijā augustā viesošos pirmo reizi.

Ar kādām sajūtām sagaidāt viesošanos pie LNSO?

Kopš Tarmo Peltokoski kļuva par LNSO galveno diriģentu, esmu sekojis līdzi šī kolektīva norisēm. Iepazinos ar Tarmo, kad viņam bija vien 18 gadu, un kopš tā laika sadarbojamies. Esmu klausījies lielāko daļu viņa koncertu ierakstu.

Kas ir Džeimss Šerloks? Latvijas publikai ar jums vēl jāiepazīstas.

Tas ir lielisks jautājums. (Domā.) Īpaši tāpēc, ka tad, kad redzu tādu kolēģi kā Tarmo, prātoju – ir bijis skaidrs, ka viņš būs diriģents, jau kopš 11 gadu vecuma. Mans muzikālais ceļš vairāk bija peldēšana pa straumi. Tāpēc esmu bijis pietiekami veiksmīgs, ka esmu varējis pamēģināt tik daudz lietu – spēlēt ērģeles, klavieres, diriģēt kori un vēlāk arī simfonisko orķestri. 2017. gadā man vajadzēja visu sākt no jauna, jo pilnībā izmainījās mana dzīve, tāpēc pārcēlos uz Helsinkiem, lai studētu diriģēšanu.

Kopš tā laika piekopju ledus peldes – nu to daru katru dienu. Man ir iepaticies pavadīt laiku ārā. Pavadot desmit gadus Londonā, bet tagad galvenokārt uzturoties Skandināvijā, esmu iemīlējis dabu. Kā pianistam tā ir lielākā cīņa – katru dienu trīs četras stundas pavadīt pie klavierēm iekštelpās. Man tas ir visnedabiskāk, pat neskatoties uz to, ka tā ir mana dzīve. Ir grūti nosēdēt, visu laiku gribu kaut kur doties – pie ūdens vai mežā.

Var mēģināt klavieres izstumt ārā.

Jā, patiesībā klavieres mājās ir novietotas šeit. (Norāda uz instrumentu, kas pavērsts pret logu.) Skatoties ārā, var redzēt jūru.

Jūrai patiesībā ir vislielākā enerģija. Varbūt tas palīdz trenēties.

Jūra ir tik spēcīga. Tā Dāniju apņem teju pilnībā – katru saliņu. Visam apkārt ir jūra.

Kā jūs sevi atradāt mūzikā? Ērģelnieks, pianists, diriģents.

Viss sākās baznīcā. Ar ģimeni apmeklējām nelielu baznīcu Saseksā. Nekas īpašs – kā jau baznīca ar diezgan sliktu mūziku. Bet kļuvu teju apmāts ar korāļiem. Vēlāk atklāju, ka tas ir vislabākais iespējamais pamats mūzikā, tāpēc ka korāļi ir harmoniskās mūzikas pamats un labākais treniņš mūziķim. Tajā visā iemīlējos nejauši, korāļus spēlējot arī dažādās tonalitātēs. Šo īpašo mūzikas valodu sāku apgūt agri. Ja esi apmācīts disciplinētā, varētu teikt, vecmodīgā manierē, tu iemācies lasīt notis un spēlēt. Bet tajā pašā laikā neesi ieslodzīts notīs. Dziedāju skolas koros un sākotnēji spēlēju ērģeles – ja to nebūtu darījis, šobrīd nebūtu pianists.

Kad satieku savus kolēģus pianistus, viņiem ir tikai klavieres. Man tā nekad nav bijis. Tādējādi esmu sadarbojies ar dziedātājiem, uzstājoties kā koncertmeistars, kā arī muzicējis citos kamermūzikas formātos. Tāpat mani fascinē orķestra partitūras. Vēl joprojām mīlu baznīcas mūziku, lai gan neesmu piesiets vienam tās atzaram. Vienmēr atgriežos pie Baha, pie renesanses mūzikas – Tomasa Luisa de Viktorias un Palestrīnas. Ja man jānosauc viena mūzika, ko klausos dvēselei, atgriežos pie Viktorias. Tas ir mazliet neparasti, jo šobrīd man ir diezgan sarežģītas attiecības ar baznīcu. Bet baznīcas mūzika ir dziedējoša.

Viss sākās ar baznīcu un ērģelēm. Ar laiku tas ir mainījies – kāpēc?

Nekad nepozicionēju sevi kā ērģelnieku. Anglijā ir stigma – ērģelniekus vienmēr cenšas ielikt konkrētā "kastē". Protams, šī "kaste" ir aplama, jo ērģelnieki bieži ir lieliski mūziķi. Bet attieksme ir samērā nievājoša. Uzskata, ka ērģelnieki spēlē bez mazākās ekspresijas pirkstos un tamlīdzīgi. Tāpēc es nekad neesmu saucis sevi par ērģelnieku, lai gan vienmēr esmu pārvaldījis šo instrumentu, un man vienmēr ir ļoti paticis to darīt. Bet īpaši nekad netrenējos, līdz tas ir tiešām vajadzīgs. Lai saglabātu pirkstu elastību, dodos pie klavierēm. Ērģeles māca ko citu – jāsēž uz šī milzīgā, ārkārtīgi cietā koka sola. Tavas kājas ir kustībā, visu laiku skaties ekrānā, lai redzētu diriģentu. Ķermenim tas patiesībā ir graujoši.

Interesanti, Latvijā attieksme pret ērģelniekiem šķiet pilnībā citāda – mūsējos vērtējam augstu.

Jā, līdzīgi ir arī Dānijā. Domāju, ka Baltijas valstīs tā tiešām ir cienījama profesija. Domāju, ka Anglijā to vispār par tādu neuzskata, jo ar ērģelnieka darbu noteikti nevar nopelnīt dzīvošanai. Nav pārāk plašu iespēju uzstāties ārpus baznīcām, savukārt, ja tajās spēlē, jākalpo Anglijas baznīcai.

Mums, protams, ir arī Iveta Apkalna.

Viņu satiku tīņa gados Kanādā – Kalgari tolaik norisinājās konkurss. Šķiet, tolaik man bija 18. Šobrīd man ir 39. Iveta tiešām ir harismātiska māksliniece. Ja nemaldos, viņa atskaņoja Esas Pekas Salonena Ērģeļkoncertu ar pašu autoru pie diriģenta pults.

Cik noprotu, ar savu koncerta biedru 19. augustā Latgales vēstniecībā "Gors" pie klavierēm – Tarmo Peltokoski – esat labi draugi. Kā sākās šī draudzība un profesionālā sadarbība?

Komunicējam samērā daudz. Esam labi draugi un tāpat – labi kolēģi. Tarmo, protams, ir krietni jaunāks par mani, bet ir aizraujoši redzēt viņa ceļojumu. Pirmoreiz satiku, kad viņam bija 18, un līdz tam nebiju redzējis tādu talantu. Iespaidīgi.

Par piedalīšanos festivālā "LNSO vasarnīca" runājot, sākotnēji nāca piedāvājums par Brāmsa Otrā klavierkoncerta atskaņojumu kopā ar orķestri 20. augustā. Šis koncerts būtībā ir būvēts kā simfonija ar klavierēm. Tas ir neparasts klavierkoncerts, salīdzinot ar Prokofjeva, Rahmaņinova opusiem. Jā, Brāmsa koncertā arī klavieres ir soloinstruments, bet tikpat klavieru partija ir arī daļa no simfoniskā orķestra. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir Sibēliusa Vijolkoncerts – arī šeit solo partija ir milzīga daļa no orķestra diskusijas, sarunas. Tā nav tikai virtuoza klavieru partija, kas izrādās: "Redzi, te nu es – solists – esmu!" Pēc tam Tarmo sacīja, ka mēs festivālā darīsim vēl ko citu. Gaidāmā kamermūzikas koncerta programma ir mainīta kādas četras piecas reizes. Šķiet, esam nonākuši pie gala versijas – Brāmsa valšiem un Šūberta Rondo. Šo mūziku jau kopīgi esam atskaņojuši – ja ne koncertos, tad vismaz prieka pēc. Kā klavierduets esam spēlējuši arī ļoti daudzu simfoniju pārlikumus.

Tas tiešām ir neparasts klavierkoncerts. Un no man zināmajiem, šķiet, viens no apjomīgākajiem. Ko tas no jums prasa, lai to atskaņotu?

Noteikti izturību – fizisko. Gan rokās, gan ķermenī. Protams, to vajag arī, atskaņojot citus lielos koncertus. Tas, nenoliedzami, pieprasa arī mentālo noturību, bet man šķiet, ka diriģentiem dabiski tāda ir. Tev jāspēj iegaumēt veselu partitūru, un, ja noris četru stundu mēģinājums, tev galvā jābūt idejai par visu, kas notiek, jāzina, kā tu rīkotos jebkurā iespējamā situācijā un apstākļos. Diriģenti trenējas to darīt. Noteikti būtu bijis citādi, ja es būtu tikai pianists. Šobrīd manā galvā ir ideja par kopumu, veselumu. Par koncertu runājot, ir patiesi interesanti – jāiemācās, kā optimāli izmantot savu ķermeni, jo nedrīkst iztērēt visu enerģiju katrā taktī vai lappusē. Iespējams, tas ir līdzīgi, kā dziedāt Vāgneru, – ja dziedi lielās lomas, tev jāizmanto sava balss un ķermenis ārkārtīgi uzmanīgi un gudri.

Brāmss ir mana labākā mūzika – vienmēr esmu domājis, ka viņa darbi ir tā viena lieta, ko noteikti varu interpretēt. Ka bez pārmetumiem varu aicināt cilvēkus klausīties šos atskaņojumus. Man patīk atskaņot arī, piemēram, Rahmaņinova mūziku, bet apkārt ir tik daudz mūziķu, kas atskaņo Rahmaņinovu ar lielisku spēku un atdevi. Tai skaitā es, bet Brāmss man ir daudz personiskāks. Kad sēžu pie instrumenta un improvizēju vai komponēju, tas skan ļoti "brāmsiski". Tas ir pat emocionāls mirklis – viņa dzīve bijusi ļoti aizkustinoša. Arī fakts, ka Brāmss vienmēr visu pasaka, nepasakot to konkrēti. Un tādējādi var sajust šīs dziļās emocijas. Tomēr tas nav tā, kā to darīja citi romantisma komponisti, piemēram, Šopēns vai Rahmaņinovs, kuri vēlējās, lai sadzird viņu ciešanas. Brāmsa prieks un skumjas ir iekšēji, līdzīgi kā Baham. Viņu abu pārdzīvojumi parādās dziļi cēlā veidā. Viss šis garīgums modernajā pasaulē ir zaudējis jēgu. Viņu mūzikā ir atrodama dievbijība, reliģiska rakstura, bet – ne vienmēr pieskaroties konkrētām reliģijām.

Varbūt mēs runājam par spirituālismu?

"Spirituāls" mūsdienās katram nozīmē kaut ko citu. Es vairāk izmantotu terminu "dievbijība" (devotion – aut. piez.). Vairumam romantisma laika komponistu ekstāze mijas ar agoniju, manuprāt, Bahs un Brāmss vairāk aptver cilvēka garīgumu. Un tā ir vislabākā mūzikas izpausme. Grūti to ielikt vārdos.

Vai esat komandas spēlētājs?

Ir jāprot spēlēt dažādas lomas – kad diriģē, nekādi nevari būt komandas spēlētājs. Bet ir taisnība, ka uzaugu kā kamermūziķis, kā koncertmeistars dziedātājiem. Vienmēr esmu strādājis ar cilvēkiem. Tā ir daļa manis. Manuprāt, diriģējot palīdz tas, ka esi bijis daļa no kādas grupas. Spējot izprast komandas darbu, kļūsti par labāku līderi. Bet diriģēšana vēl joprojām ir unikāla profesija. Cilvēki jokojot vēl joprojām saka, ka "diriģēšana ir pēdējā atlikusī diktatūras forma". Vajag vadīt, bet nevari to darīt, ja neesi pārliecinājis mūziķus sekot savām idejām. Tu nevari būt komandas spēlētājs – diriģents. Bet, ja proti izmantot savu dzīves pieredzi pareizi, tā noteikti var uzlabot sniegumu jebkurā pozīcijā.

Cik jums bija gadu, kad uzsākāt diriģenta gaitas?

Noteikti vairs nebiju jauns. Man nebija personības, pārliecības par sevi, nejutos, ka zinu pietiekami daudz, negribēju stāvēt cilvēku priekšā šādā veidā. Tāpēc sāku diriģēt, kad man bija ap 30, aptuveni pirms pieciem gadiem. Tas bija tikai tāpēc, ka cietu nopietnā negadījumā Londonā un pusotru gadu nevarēju spēlēt klavieres muskuļu problēmu dēļ. Toreiz vaicāju sev – ko tagad darīšu? Līdz šim notikumam visu dzīvi biju spēlējis klavieres. Vienmēr gan zināju, ka vēlos pamēģināt diriģēšanu. Tāpat arī zināju, ka Sibēliusa akadēmija ir patiesi laba augstskola. Pieteicos un tiku uzņemts. Tā tas sākās. Mana redze varbūt nav lāzera cienīga, bet, kad ieraugu zīmes, cenšos tām sekot.

Vai negadījums, ko piedzīvojāt, mainīja jūs kā mākslinieku?

Protams, droši vien arī negadījumi maina cilvēkus, bet negribu izlikties, ka tieši šis notikums apgrieza visu kājām gaisā. Ir cilvēki, kas piedzīvojuši vēl vairāk. Jā, varbūt šis notikums mainīja manas karjeras virzību, bet, ja paskaties ziņas, tur notiek daudz, daudz vairāk. Īstais ceļojums un īstās pārmaiņas norisinājās 18 mēnešos, kuros nevarēju spēlēt klavieres. Toreiz uzdevu jautājumus, kas esmu un ko varu darīt. Protams, mēs visi izejam caur šādām pārdomām, un tas ir pat labi. Mums ir periodi, kad šaubāmies par sevi, bet domāju, ka tad arī kļūstam vairāk atvērti gan sliktajam, gan labajam. Tev ir iespēja konfrontēt jebkuru daļu sava ego, kurā pārmēru esi iedzīvojies.

Akadēmiskās mūzikas pasaulē ļoti spēcīgi strādā personības kults – un biznesam tas ir labi, mums vajag spēcīgas personības un varoņus. Mana dzīve nebūtu tāda, kā tā ir tagad, bez Karajana, bez Bernsteina, bez Argeričas. Viņi ir īsti varoņi, un mums tādus vajag. Kā jau teicu – es noteikti nediriģētu, ja negadījums nebūtu noticis, jo līdz tam biju ļoti aizņemts pianists – ar aptuveni simt koncertiem gadā. Protams, ne visas bija solo uzstāšanās, bet patiesi biju aizņemts, un man tas ļoti patika. Man patika ceļošana, dinamika. Bet ir loģiski, ka tā arī nekad neapstājies padomāt, jo vienmēr esi vilcienā, lidmašīnā, mēģinājumā. Nemainītu neko no tā, kas ir noticis. Priecājos, ka esmu kļuvis arī par diriģentu, jo, lai arī esmu atsācis spēlēt klavieres, šī pauze un diriģēšana mani ir darījusi labāku.

Ko klausītāji varētu sagaidīt no 19. un 20. augusta koncertiem?

Zinu, ka kamermūzikas koncerta otrajā daļā Tarmo izpildīs arī Šūmaņa klavierkvintetu kopā ar orķestra stīgu kvartetu. Pārējos darbus izvēlējos pats, jo tā sarunājām. Šūmanis un Brāmss bija ārkārtīgi tuvi komponisti – Brāmss bija Šūmaņa protežē. Savukārt Brāmss pēc Šūmaņa nāves kļuva par galveno vīrieti ģimenē. Protams, vēl joprojām runā par to, vai viņam un Klārai Šūmanei bija romāns. Bet Šūmaņa bērniem Brāmss kļuva par tēva figūru.

Par Šūbertu runājot – Brāmsa kamermūzika rodas no Šūberta kamermūzikas. Tā varētu apvienot pirmā koncerta programmu. Tas būs brīnišķīgs koncerts, Brāmsa valši ir pilnībā apburoši, Šūberta Rondo ir tīrākais Šūberts – melodisks, viegls. Kā dziesma bez vārdiem. Ar Tarmo vēl neesam vienojušies par to, kurš spēlēs pirmo un otro partiju šajos skaņdarbos; to izlemsim koncerta dienā. Tas ir lieliski – apgūsim abas partijas un labāk zināsim mūziku. Tas atgādina kādu teātra kompāniju, kas iestudēja Šekspīru, – visiem vajadzēja iemācīties katru lomu. Pat dāmām – kungu. Un otrādi. Neilgi pirms uzstāšanās viņi vienojās, kurš kuru lomu spēlēs. Tad viņi izvēlējās apkārtējās vides priekšmetus, un izrāde bija pilnībā jānospēlē ar tiem.

Bet mēģinājumi jums tomēr būs?!

Jā, droši vien! (Smejas.) Protams, izmēģināsim un varbūt šo jautājumu, kurš kuru partiju spēlēs, izlemsim mēģinājumu procesā. Redzēsim, cik mums būs laika. Runājot par simfonisko koncertu – cik zinu, pirmajā daļā ir arī latviešu skaņdarbs – Jāņa Ivanova "Varavīksne". Vēl neesmu to dzirdējis.

Tā ir harmoniski un instrumentāli krāšņa partitūra. Man patīk.

Domāju, ka apmeklēšu visus mēģinājumus, jo man sagādā prieku būt šajā procesā un klausīties visu ieplānoto koncertprogrammu. Pēc Ivanova skanēs Štrausa "Tā runāja Zaratustra" – par to lai labāk runā Tarmo. Visi noteikti zina skaņdarba sākumu. Bet arī pārējais materiāls ir lielisks, tai skaitā – izcila ērģeļu partija. 20. augusta koncerta otrajā daļā skanēs Brāmsa Otrais klavierkoncerts – tas nāk brīdī, kad parasti programmā ir vieta simfonijai. Domāju, ka klausītājam tā būs līdzīga pieredze.

Otrais klavierkoncerts, manuprāt, ir izcils skaņdarbs. Pirmkārt, tas ir četrdaļīgs koncerts, kas šim žanram ir mazāk raksturīgi. Tas seko simfoniskajai formai. Šis koncerts ir tik atjautīgs – tas sākas ar mežraga solo, un varētu padomāt – varbūt mēs tomēr klausāmies mežraga koncertu? Par otro daļu runājot – tas ir dialogs, diskusija, turbulence. Tajā ieskanas Brāmsam raksturīgā kamermūzikas izteiksme. Koncerta lēnajā daļā ir izvērsts čella solo – aptuveni divas minūtes garā introdukcija, kuras materiāls atgriežas arī vēlāk. Lēnajā daļā Brāmss atklāj sevi vairāk nekā parasti. Viņš ir atvērts un ievainojams kā vēl nekad. Pēc tam viņam, protams, tas jākompensē ar dzīvespriecīgāko, gaišāko daļu – koncerta finālu. Tas ir kūsājošs, svaigs. Man ir grūti raksturot Brāmsu pāris vārdos – viņa mūzika ir cildena, majestātiska. Viss šajā koncertā ir sasaistīts, ir viegli apmaldīties, kur ir solists un kur – orķestris. Tie abi ved tevi vienā virzienā.

Vēl līdz šim neesmu dzirdējusi nevienu tā runājam par Brāmsu.

Ja man būtu jādodas dzīvot uz pamestas salas, ņemtu līdzi Bahu, Brāmsu un Ravēlu. Ja es varētu ņemt ceturto, ņemtu Viktoriu no renesanses. Manuprāt, Bahs, Brāmss un Ravēls ir komponisti, kas neraksta nevienu lieku noti. Mēs šobrīd runājam par viņu brieduma gadu darbiem. Nekas nav lieks, visam ir jēga. Protams, katrs no viņiem ir citāds. Piemēram, Brāmsa simfonijas – moderno laiku tendence ir izpildīt tās ātrāk un klasiskāk. Ja spēlē citā manierē vai citā tempā – šī mūzika nerunā. Vismaz ar mani ne. Saprotu, cik daudz vietas šai mūzikai vajag.

Kas ir jūsu mākslinieka aicinājums, jēga? Kas jūs šobrīd esat kā mākslinieks?

Es šos jautājumus sev uzdodu ļoti bieži. Un tā arī neesmu nonācis pie izcilas atbildes. Ja izpildi īsto mūziku – to, kas tevi uzrunā –, tad tā runā arī ar citiem. Šobrīd dzīvē esmu nonācis situācijā, kad lielākoties varu izvēlēties savu repertuāru. Reizēm, protams, ir jāizpilda vai jādiriģē kaut kas, kam līdz galam netici. Nevēlos teikt ko tādu, kas varētu izklausīties bravūrīgi, bet tad, kad redzi kādu, kurš dara to, ko mīl, un dara to labi – man, piemēram, tas ir skatīties Rafaela Nadala un Rodžera Federera tenisa mačus vai Mesi futbola spēles vai klausīties izcilus pianistus un diriģentus, kuru ir pietiekami daudz –, jūties kaut kādā veidā ar to sasaistīts. Tas nav līdz galam ieliekams vārdos, taču mākslinieki zina šo sajūtu, un tā ir jāatrod arvien biežāk. Ja esmu savienojies ar sevi, savu elpu, vietu, kur vairs nepastāv mans ego... Visvieglāk tur nokļūt, izpildot mūziku, ko mīli. Vienmēr pirms koncertiem izstaigāju koncertzāli, katru stūrīti, lai ieliktu tur daļu sevis. Jo tad, kad atrodos uz skatuves, zinu, ka visur esmu bijis un varu aizsniegt katru koncertzāles centimetru. Protams, negribu izrunāties par spirituāliem niekiem. Kad atskaņoju sev mīļu mūziku, esmu patiesi laimīgs, un domāju, ka šī enerģija pievelk arī klausītājus. Visi taču grib redzēt cilvēkus, kas dara to, ko patiesi izbauda, vai ne? Tāpēc esmu patiesi priecīgs, ka 20. augustā izpildīšu Brāmsa koncertu. Tas viennozīmīgi ir mans mīļākais klavierkoncerts – iespēja to atskaņot piepilda manu sirdi ar siltumu.