Mana pirmā neapzinātā pieredze ar grupas "Little Big" daiļradi bija 2018. gadā, kad es internetā redzēju Renāru Zeltiņu izpildām šo deju. Toreiz man vienkārši šķita, ka viņš ir dīvains, taču krietni vēlāk uzzināju, ka tā ir daļa no tobrīd populārā soctīklu izaicinājuma un es savos vērtējumos esmu bijis pārsteidzīgs. Piecus gadus vēlāk es pats stāvu jau otrajā "Little Big" koncertā šogad. Jūs vaicāsiet, kas notika? Šajā recenzijā nedaudz par to, kā kļuvu par grupas cienītāju un par to, kas pietrūka koncertā "Palladium".
2020. gadā "Little Big" bija paredzēts pārstāvēt Krieviju Eirovīzijā, kas pandēmijas dēļ tika atcelta. Konkrētais mūzikas stils tobrīd bija ārpus manas komforta zonas, taču par šo reiva-panku apvienību nācās dzirdēt sajūsmas pilnus tekstus no cilvēkiem, kuru gaume man šķiet leģitīma. Veicot nelielu izpēti, arī es 2020. gadā iekritu zināmā "Little Big" atvarā, kļūstot par upuri viņu dīvaini radošajam piegājienam, "underground" kultūras fonam un politiskajam piesitienam viņu daiļradē.
Tieši politiskais jautājums bija izšķirošs, lai es vērtu vaļā maku un pirktu divas biļetes uz koncertu "Palladium". Pēc pērnā gada 24. februāra daudziem nācās vilties savos varoņos. Pat Latvijas līmenī atsevišķām zvaigznēm bija jāpiemēra vairākas retorikas, līdz atrada pareizo, kas nosodīja karu un pauda skaidru atbalstu Ukrainai.
Tas nebija gadījums ar "Little Big". Jau 24. februārī viņu sociālo mediju profili vēstīja skaidru "Nē karam", pēc tā sekoja paziņojums, ka "Little Big" atceļ Krievijas koncertus un pamet valsti, vēlāk izdodot dziesmu "Generation Cancellation", kas arī pauž nepārprotamu vēstījumu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
