Kompleksas atbildes uz vienkāršiem jautājumiem, Saruna ar diriģenti Emīliju Hovingu

Divas gaidāmās iepazīšanās jau nojaušamas, aplūkojot koncerta programmu – tajā skanēs Latvijā vēl nedzirdēti vai reti atskaņoti opusi – čehu komponistu Bohuslava Martinū un Vitežslavas Kapralovas darbi. Ja no nezināmas mūzikas baiļojaties, programmā iekļauta arī Prokofjeva daiļrade (taču varu apgalvot, ka arī līdz šim vēl nedzirdētie opusi šoreiz ir enerģijas piepildīti, prasmīgi instrumentāli meistardarbi atraktīvā un gana demokrātiskā mūzikas valodā). Pie klavierēm koncertā sēdīsies Vestards Šimkus, ko Latvijas publika jau labi iepazinusi, taču pie diriģentes pults pirmo reizi sastapsim Emīliju Hovingu – jaunu somu diriģenti ar strauji plaukstošu karjeru un aizraujošām idejām. Laiks ar viņu iepazīties – šoreiz sarunas formā, savukārt nākamreiz – koncertā.

Kā redzu jūsu darba plānā – pirms koncerta 27. oktobrī Rīgā, koncertēsiet Īrijā un divreiz – Spānijā. Šajā sezonā jums plānotas arī vairākas debijas pie dažādu orķestru pults. Ko šāds piepildīts darba grafiks no jums prasa?

Šī tiešām būs piepildīta, pat aizņemta sezona. Diriģēšanas profesijā esmu vien dažus gadus. Dabiski, ka šajā posmā lielākā daļa mūzikas, kas jādiriģē, ir man jauna un nezināma. Tu attīsties ar gadiem un pieredzi, līdz diriģētie skaņdarbi ik pa laikam tavā repertuārā atgriežas. Tāpēc vēlos pavadīt pietiekoši daudz laika, lai šādu mūziku iepazītu un iestudētu. Kalendārā ir svarīgi iekļaut laiku katram opusam, lai to pienācīgi apgūtu – vai esmu mājās Helsinkos, vai vasaras mājā laukos, vai citur pasaulē. Man vienmēr ir līdzi partitūras, ko izpētīt. Būtībā tā ir laika plānošana, sava laika organizēšana.

Esmu priecīga par sadarbību ar LNSO un ļoti gaidu šo satikšanos. Esmu labos draugos ar orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, kurš, protams, ir daudz par šo kolektīvu stāstījis. Mēs studējām kopā Helsinkos.

Tā vien šķiet, ka somu diriģēšanas skola lēnām iekaro Latviju! Kā ir draugu pulkā turēt jaunus un talantīgus kolēģus?

Kolēģi ir ļoti svarīgi. Diriģēšanas profesija nereti var būt ļoti vientuļa – ceļo no viena orķestra uz citu. Varbūt tev jau ir savs orķestris, ar ko tiecies regulārāk. Tomēr ceļot nākas bieži. Tāpēc ir svarīgi uzturēt patiesas draudzības, tai skaitā patiesas koleģiālas draudzības. Jebkurā nozarē tu novērtē savus kolēģus – viņi ir liela daļa tavas profesijas. Ir svarīgi, ka viņi uzdod jautājumus un dalās ar skatpunktiem par dažādām tēmām.

Jau minēju, ka jums plānotas jaunas tikšanās ar vairākiem jauniem orķestriem. Vai jūs varētu atzīmēt dažas no spilgtākajām un patīkamākajām sadarbībām līdz šim?

Divi orķestri, kas viennozīmīgi man līdz šim ir bijuši svarīgākie ir tie, kuros darbojos kā asistentdiriģente. Ar tiem esmu pavadījusi visvairāk laika. Viens no tiem ir Somijas Radio simfoniskais orķestris. Kad 2019. gada maijā kāds diriģents saslima un nevarēja atbraukt uz koncertu Somijā, man bija jāpārņem gan mēģinājumu process, gan koncerts. Tas bija nozīmīgs notikums manā karjerā. Tas noveda pie jaunām iespējām un bija liels atspēriena punkts.

Tad divus gadus strādāju par Miko Franka asistenti Francijas Radio filharmoniskajā orķestrī. Attiecības ar šo kolektīvu atcerēšos ar lielu sirsnību. Man vienmēr ir interesanti atrasties mēģinājumos un vērot, kā citi diriģenti vada mēģinājuma procesu. Iespēja klausīties pasaules klases orķestri vairākkārt pāris gadu laikā, ļauj to iepazīt tuvāk. Tā ir liela privilēģija. Pie Francijas Radio filharmoniskā orķestra pults atgriezīšos jau šī gada novembrī. Neesmu bijusi Parīzē aptuveni gadu. Tas būs ļoti jauki!

Vai Parīze tolaik kļuva par jūsu otrajām mājām?

Īsti ne. Ceļoju šurpu turpu no Helsinkiem uz Parīzi. Parīzē man pat nebija savas pastāvīgas mājvietas. Taču man noteikti ar šo pilsētu izveidojās attiecības – tādas, kādas man nav bijušas ne ar vienu citu pilsētu pasaulē.

Kā ir ar franču un somu mentalitāti?

Protams – starpību starp mentalitātēm var just. Tā ir taisnība, ka somi ir ieturētāki un introvertāki; daudz nerunā. Ikdienišķās sarunas somiem var sagādāt diskomfortu. Šķiet, reizēm labāk izvēlēties paklusēt. Bet kad domājam par Eiropu un Eiropas orķestriem – tajos spēlē ļoti daudz un dažādu tautību pārstāvji. Orķestri ir multikulturāli kolektīvi. Un man patīk, ka cilvēki ir dažādi. Kad ceļoju, to vienmēr ir interesanti novērot – iepazīt kultūru un to atšķirības. Kā cilvēki dzīvo, kādi ir viņu raksturi. Tas ir fascinējoši.

Galu galā – kā viss sākās? Kā izlēmāt, ka būsiet diriģente?

Mūzika vienmēr ir bijusi manas dzīves sastāvdaļa. Klavieres ir mans pamatinstruments. Arī klarneti apguvu jau vienpadsmit gadu vecumā. Esmu spēlējusi vietējā mūzikas institūtā Helsinkos, mācījusies teoriju, solfedžo.

Kad astoņpadsmit gadu vecumā absolvēju vidusskolu, zināju, ka vēlos turpināt savu ceļu mūzikā, taču, kā tieši – tas man nebija skaidrs. Par pianisti kļūt nevēlējos – manās interesēs nebija pavadīt astoņas stundas dienā istabā, lai praktizētu tehniku. Šī ideja likās pārāk izolējoša un neradīja sajūsmu. Tāpēc Sibēliusa akadēmijā sāku studēt mūzikas pedagoģiju. Mana māte ir mūzikas skolotāja, tāpēc šī izvēle šķita ļoti dabiska. Šai nodaļai ir izveidota lieliska programma, un tajā ir iekļauts arī obligāts diriģēšanas kurss. To apguvu otrajā studiju gadā, diezgan agri. Diriģēšana vienmēr bija likusies interesanta. Un kad man pirmo reizi bija iespēja to pamēģināt – tas bija mirklis, kad sapratu, ka vēlos kļūt par diriģenti. Tas bija klikšķis. To varētu salīdzināt ar savu instrumentu: vienmēr esmu izbaudījusi spēlēt klavieres un klarneti, taču sajūtas, tos spēlējot, veidojās citādas – nelikās, ka spēju sevi izpaust pilnībā. Savukārt diriģējot varu sevi izpaust vislabāk.

Pēc šī notikuma sāku tiekties uz mērķi diriģēt profesionāli; apmeklēju daudz nodarbību, meistarklases, līdz iestājos diriģēšanas nodaļā Sibēliusa akadēmijā, kur studēju piecus gadus. Tas bija laiks, kad sāku arī apgūt čellu – jau pieaugušā vecumā. Vienmēr esmu novērtējusi zināšanas par dažādiem mūzikas instrumentiem. Spēlējot klarneti, esmu guvusi nelielas zināšanas par pūšaminstrumentiem un visu, kas saistīts ar tiem. Tāpat četrus gadus apgūstot čellu – izproti lociņu un dažādas stīginstrumentu nianses. Tas viss ir ļoti noderīgi. Lūk, gara atbilde uz lielo jautājumu. (Smejas.)

Vai jūs nākat no muzikālas ģimenes?

Mana mamma ir mūzikas skolotāja un dziedātāja, kura arī savulaik ir studējusi Sibēliusa akadēmijā. Mans tēvs nav mūziķis – viņš ir inženieris. Taču viņš ir dedzīgs kora dziedātājs, un, ja nemaldos, šobrīd apmeklē arī ģitārspēles nodarbības. Mani vecāki satikās korī, un kora dziedāšanai vienmēr ir bijusi liela nozīme manā ģimenē. Man ir divas māsas – abas dzied studentu koros. Bet es esmu vienīgā, kas mūziku ir izvēlējusies par savu profesiju. Reizēm tas var būt izaicinoši – atrast īsto virzienu. Korim un orķestrim ir pilnīgi citas iedvesmas; tas ir fascinējoši.

Vai ir kādas iedvesmojošas personības, kas motivējušas jūs iekarot diriģēšanas pasauli?

Protams, laika gaitā ir bijušas vairākas. Piemēram, skolotāji, kas man pasniedza diriģēšanu Sibēliusa akadēmijā. Ir daudzi mūziķu un diriģentu, ko apbrīnoju. Viens noteikti ir Ivans Fišers – ar milzīgām zināšanām un enerģiju, savu būtību. Kad runa ir par diriģēšanu, manuprāt, katram diriģentam ir savs repertuārs. Kopumā viss parasti ir atkarīgs no konteksta un mūzikas. Kad esi diriģents, reizēm ir sarežģīti orientēties, jo repertuārs ir tik milzīgs! Ideālā variantā tev jābūt ekspertam it visā, ko diriģē. Tas ir liels uzdevums. To arī cenšos sasniegt. Kā saka – mērķēju uz zvaigznēm.

Kas jūs būtu, ja nebūtu diriģente?

Iespējams, es būtu mūzikas terapeite. Mani ļoti interesē psiholoģija. Kad biju jaunāka, šī bija viena no idejām, kādu karjeru vēlos veidot – studēt psiholoģiju un izmantot mūziku kā terapijas formu.

Kad iestudējat mūziku, kas ir galvenie aspekti, par ko piedomājat?

Šādu aspektu, protams, ir ļoti daudz! Gribētu visu iedalīt divās grupās: pirmā grupa ir tas, ko es daru ar mūziku, pirms eju pie orķestra. Šajā posmā cenšos apgūt partitūru, cik labi vien spēju. Tai skaitā – no galvas. Sāku ar lielāku bildi, lielākām līnijām – ļoti svarīgi paturēt tās prātā, kad eju pie orķestra. Tad izzinu katru detaļu, piemēram, kā skaņdarbā sadarbojas dažādi instrumenti. Lasu partitūru, cik smalki vien iespējams un cenšos uzdot īstos jautājumus. Kāpēc šeit ir uzrakstīts šādi, kā varu to izcelt?

Otrā puse ir mirklis, kad esmu orķestra priekšā un notiek darbs pie gaidāmā atskaņojuma. Cenšos paturēt prātā to, cik svarīgi ir klausīties un analizēt: ko tu saņem attiecībā pret to, kā šo skanējumu esi iedomājies savā galvā. Un tā tu aicini mūziķus iestudēt mūziku kopā ar tevi.

Daudz koncentrējos uz raksturiem – lai tos smalki un niansēti izceltu. Un harmoniju. Tā vienmēr ir manā prātā. Harmonija man parāda, kā plānot mūzikas laiku un plūsmu. Kad mūzikā ienest vairāk spriedzes. Kad diriģē, tavā galvā ir miljons lietu, uz ko koncentrēties. Kāds reiz ir teicis: "Diriģēšana vairāk atgādina jogu nekā mūziku." Domāju, ka tas ir precīzi teikts. Ir jāelpo, jābūt ļoti stabilam un domai jābūt tīrai.

Jums ir bijuši vairāki lieliski pasniedzēji un mentori. Kas ir galvenās kvalitātes, ko viņi ir nodevuši jums tālāk?

Ir svarīgi, ka ir kāds, kas seko tavai attīstībai lielākā laika nogrieznī. Redz, kā tu izej cauri dažādām stadijām; vēro, kā izmēģini dažādas lietas un meklē savu ceļu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Sibēliusa akadēmijā pasniedzēji nevēlas veidot savus studentus pēc vienas līdzības. Mēs paši veidojam savu individualitāti. Vienmēr esmu izjutusi atbalstu no saviem skolotājiem attīstīties savā veidā. Es un mani studiju biedri vienmēr esam bijuši ļoti atšķirīgi – mums katram ir savas stiprās un vājās puses, pie kā strādājam. Mums ir dažādi ķermeņi un dažādi prāti, un mēs vienmēr esam iedrošināti realizēties savā ķermenī un savā prātā. Kā es varu izpaust savu muzikālo pusi vislabāk? Mēs esam individuāli un atšķirīgi – un vienmēr esmu jutusies tā, ka tas ir atbalstīts.

Ja jārunā par to, ko esmu paņēmusi no saviem skolotājiem – Atso Almila vienmēr salīdzināja diriģēšanas apguvi ar instrumentu kasti – tev ir skolotāji un tu no viņiem paņem dažādus instrumentus savai kastei. Tu vari izvēlēties, kas kurā situācijā ir nepieciešams. Konkrētai mūzikai ir nepieciešamas dažādi tehniskie paņēmieni. Kad studēju, vienmēr cenšos izpildīt skolotāja norādes. Ja tas der, to var paņemt un ielikt savā instrumentu kastītē. Šī metafora, manuprāt, ir ļoti precīza. Tā ļauj pastāvēt arī tavam individuālajam "failam", kā arī izvēlēties "instrumentus", kas der tev un tavam ķermenim.

Vai šo gadu laikā, kopš sākāt diriģēt, esat izgājusi cauri dažādām "muzikālajām fāzēm"?

Es tās nesauktu par fāzēm. Studiju laikā mums bija jāapgūst ļoti plašs repertuārs. Laika gaitā esmu atradusi komponistus, ar kuriem jūtos vislabāk – tie būtu Stravinskis un Ravels, Bartoks un Mesiāns. Tie ir autori, ar kuru mūziku mīlu strādāt arī orķestra repertuārā. Bet es to nesauktu par fāzi, jo šī mūzika mani uzrunā jau kopš pirmajām reizēm, kad to atskaņoju.

Šķiet, Latvijā vēl līdz šim nav skanējusi Vitežslavas Kapralovas mūzika, tāpat arī Martinū Trešais klavierkoncerts. To visu un vēl Prokofjeva baletsvītu dzirdēsim 27. oktobrī Rīgā. Vai varat pastāstīt par programmas izvēli?

Ieteicu Prokofjeva svītu no baleta "Pelnrušķīte"; šķiet, arī Kapralovas darbu. Prokofjevs ir komponists, kura mūziku vienmēr priecājos atskaņot. Savukārt Kapralovas mūzika ir jaunums arī man. Viņas darbu "Suita Rustica" plānoju atskaņot vēl dažās koncertzālēs šosezon. Manuprāt, tas ir izcils darbs, vēlos klausītājus un orķestrus ar to iepazīstināt. Patiesi amizanti, ka neatminos, kur tieši viņas mūziku esmu dzirdējusi pirmo reizi. Tomēr tā mani viennozīmīgi fascinē. Martinū opuss savukārt bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pārstāvju rekomendācija. Ļoti priecājos arī par šo opusa gaidāmo lasījumu – līdz šim neesmu iestudējusi Martinū mūziku, tāpēc šis ir lielisks veids, kā ar to iepazīties. Esmu par skaņradi daudz lasījusi, tāpat kā par viņa stilu un klausījusies viņa mūziku.

Kāds ir jūsu radošais mērķis šobrīd?

Esmu patiesi priecīga par to, kur šobrīd mūzikā atrodos. Jūtos ļoti veiksmīga, ka varu strādāt ar visiem šiem orķestriem un par to, ka programmas, ko gatavoju šai sezonai, ir ļoti saviļņojošas. Nākotnē, godīgi sakot, vēlos to pašu – iespēju atskaņot iedvesmojošu repertuāru ar iedvesmojošiem kolektīviem. Vēl kāda man svarīga lieta – atrast labu balansu starp darbu un atpūtu. Atrast laiku elpot – būt pašai ar sevi. Šobrīd meklēju šādu balansu. Uz nākotni skatos ar ļoti atvērtu prātu un sajūsmu par to, ko tā nesīs. Protams, ir daudz mērķu, piemēram, kādā karjeras posmā diriģēt savu orķestri, bet tam pienāks savs laiks. Šajā momentā ir aizraujoši sadarboties ar dažādiem orķestriem. Diriģentu grafiks nereti ir saplānots vairākus gadus uz priekšu. Man pret to nav iebildumu, bet tai pašā laikā novērtēju pārsteiguma momentu – nezināt, kas gaidāms manā ceļā. Tā varētu būtu kompleksa atbilde vienkāršam jautājumam.