Un tas patiešām jāraksta tagadnes formā ("ir" nevis "bija"), jo pērnā gada nogalē "Liela māksla" tika izdota vinila platē, kas pie koncertzāles "Palladium" merča tirgotājiem, zem trepēm, trešajā izpārdotajā anša koncertšovā, šī gada 3. februārī, bija nopērkama par tik lielu cenu, kāda jaunām latviešu mūzikas platēm līdz šim vēl nebija redzēta.
Kāpēc gan atdot peļņu gana aktīvajiem vinila plašu pārpircējiem, ja tās jau gandrīz beigušās un pieprasījums ir tik liels? Nav šaubu, ka arī 2017. gada albums "Balzams" pelnījis izdošanu platē. Sarunā drīz pēc tā iznākšanas ansis pats pieļāva, ka tas uz visiem laikiem paliks viņa labākais albums, kas pelnījis izdošanu šādā formātā, bet kurš gan var paredzēt, kas ar viņu notiks rīt, pēc mēneša, gada, trim vai pieciem? Neviens!
Dzirdētās daudzu sajūsminātās atsauksmes pēc pirmā šīs sērijas koncerta "Palladium", kas notika vēl 2023. gada nogalē, ko neizdevās apmeklēt, protams, lika doties to pieredzēt savām acīm šogad.
Viss sākas jau ar ilgu un satrauktu riņķošanu ap "Palladium" tuvējām ielām, meklējot kādu vietu, kur nolikt savu motorizēto dzelzs kasti, lamājot sevi kā vienu no dabai nedraudzīgajiem tās lietotājiem. Viss pilns, vietu tuvējā apkārtnē nav nemaz, bet pulkstenis nodevīgi rāda, ka šai riņķošanai beidzot ir jādara gals un tālāk jāskrien kājām, atstājot ēsmu "Rīgas Satiksmes" stāvvietu kontrolieru modrības pārbaudīšanai, kur pagadās.
Ieejot "Palladium", viss apstiprinās – tas ir pārbāzts, un lielākā daļa apmeklētāju patiešām neizskatās pēc tādiem, kas zina, pa kuru vietu jākāpj iekšā trolejbusā. Šis ir koncertšovs, kura apmeklējums no neskaitāmajiem svarīgajiem ikdienas darbiem brīvajā brīdī licies obligāts daudziem jo daudziem.
Jau 2022. gada anša uzstāšanās uz "Positivus" festivāla galvenās skatuves parādīja, ka viņš var savā priekšā savākt tikpat milzīgu pūli, kā aizokeāna hedlaineri, tātad arī "Arēna Rīga" gan jau nebūtu par lielu, bet šoreiz tomēr vēl "Palladium", kur vismaz koncertus var izpārdot bez uzbāzīgām un kaitinošām reklāmām, kas ansim patiešām nav vajadzīgas. Kāpēc gan uzreiz kāpt uz pakāpiena, par kuru augstāka vairs nav? Un ne tikai kuplais apmeklētāju pulks, bet arī uz skatuves notiekošais dramaturģiski un scenogrāfiski rūpīgi līdz sīkākajai detaļai nostrādātais šovs ir tik liels un vērienīgs, ka "palladiumiņš" vairs nepavelk. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka ne no visām vietām skaņa ir līdzvērtīgi baudāma, bet par savu ierašanos pēdējā brīdī un netikšanu labākās vietās katrs vainīgs pats.
Zālē ienākušais tiek ierauts notikuma virpulī, pat netiekot tālāk par bāriem un spējot tikai ar veselīgu skaudību iztēloties, cik halucinogēni nokaitētas ir sajūtas, to visu piedzīvojot no plača skatuves priekšā. Un tā nav tikai skatuve. Arī uz vertikālā ekrāna notiekošais ar anša nu jau bijušo dzīvesbiedri Līvu Liepu kā galveno varoni ir krāšņs, hip-hopa kultūrai raksturīgo erotiskas horeogrāfijas un tērpu demonstrācijas elementu piesātināts, galvu burtiski reibinošs tā priekšā skatāmā papildinājums, kas šķietami projicē tieši pašlaik aizkulisēs – pagalmā, "Palladium" gaiteņos un ģērbtuvēs – notiekošo, jo tur redzamo lūpu kustībās ritmiski precīzi nolasāmi tie paši vārdi, kas tobrīd tiek skandēti tavā priekšā mikrofonos.
Tomēr, kad vienlaikus ieraugi viesmākslinieku Edavārdi gan uz ekrāna, gan tā priekšā, kļūst skaidrs, ka fonā projicētais (vismaz kāda tā daļa) ticis nofilmēts un sagatavots iepriekš, lai tagad to sasinhronizētu ar pavadošo bītu tik prasmīgi, ka izskatās maksimāli ticami. Pat ticamāk, nekā tajos retajos brīžos, kad ekrānā parādās videomākslinieku uzlikto efektu gaumīgi papildināti skatuves darbību tuvplāni – tajos ir kādas sekundes daļas nobīde, kas arī ir gandrīz vienīgais, kas visa koncerta laikā kaitina (otrs ir neskaitāmie aicinājumi uztaisīt troksni). Acīmredzot šī redzes un dzirdes maņu uztveramo signālu sinhronizācija joprojām ir pārāk liela māksla, lai ar to tehniski tiktu galā pat anša lieliskā komanda, no kuras gan jau sagaidīsim arī koncerta videoversiju, kas pretendēs uz nākamā "Zelta mikrofona" balvu labāko koncertieraksta video kategorijā un to, visticamākais, arī saņems.
Koncertā skan vairāk nekā trīsdesmit dziesmu no dažādiem anša darbības posmiem divu gadu desmitu garumā, ar milzu aizrautību citam pēc cita pievienojoties viesmāksliniekiem – sākuma daļā ansim ar otru mikrofonu aktīvi piebalso jaunās paaudzes reperis Amanito, un tad jau nāk dažāda mēroga un žanru zvaigžņu plejāde – popmūzikas duets "Instrumenti", reperi Arturs Skutelis, Ozols un rolands če, kuri paši spēlē lielus un pārpildītus solokoncertus, dziedātājas Evija Vēbere un Aija Andrejeva, "Violin Divas", klasiskās ģitāras virtuozs Gints Smukais un koris "Anima". Un tie nebūt nav visi, ar kuriem ansis līdz šim sadarbojies, jo koncerts nevar būt bezgalīgs.
2022. gada sākumā atbalsta koncertā Ukrainai ansis nodemonstrēja spēju ar savu balsi vien likt aizrauties elpai milzu pūlim pie Rīgas Kongresu nama, un arī šajā koncertā viņš parāda to, ka nebūtu apklusināms arī tādā gadījumā, ja visā pasaulē kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi pazustu elektrība.
Var jau būt, ka tā ir lieliska aktiermeistarība, bet izskatās, ka ansis, par spīti savai arvien augošajai popularitātei, ir joprojām brīvs no augstprātības jeb zvaigžņu slimības un nedaudz pat mulst no tā visa, kas ar pašu un cilvēkiem viņa priekšā notiek. Gribas tam ticēt, pacilātā noskaņojumā, kā pēc piedalīšanās kādā maģiskā rituālā, atstājot "Palladium" telpas.
Dažiem cilvēkiem ir dabas dots literārs un muzikāls talants, un mēs varam būt gandarīti, ka viņi to izkopj un ar pilnu jaudu liek lietā, protot aizraut arī tos, kuri uz jautājumu, kāda mūzika viņiem vistuvākā sirdij, nespēs bez apdomāšanās uzreiz atbildēt "hip-hops", ko arī pats ansis ar vienmēr klātesošu veselīgu ironiju apspēlējis vienā no saviem godalgotajiem un par klasiku neticamā ātrumā kļuvušajiem ierakstiem. Gaidīsim no anša lielas lietas arī turpmāk, šo aprakstu nobeidzot ar anša paša kulminējošajiem vārdiem no dziesmas "Gaismās": "Tu nekad neredzēsi, kā es krītu / Tur, kur es eju, man var tikai nākt līdz'..."