Sestdien, 24. februārī, "Les Attitudes Spectrales" koncertēs Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Pasākumā piedalīsies arī grupa "Nostra", kura savukārt tikko ieguvusi Latvijas Metālmūzikas gada balvu par savu jauno albumu "Sea Of Fertility".
Šis būs pēdējais "Les Attitudes Spectrales" koncerts pirms ilgākas pauzes, tāpēc vēlējāmies uzdot dažus jautājumus grupas kodolam, Rūtai un Džulienam, lai uzzinātu vairāk par viņu saknēm un nākotnes plāniem.
Kā jūs satikāties un kur? Tad soli pa solim esat pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Kāpēc ne Francijā?
Džuliens: Es spēlēju Mančestras grupā "Uncle Meat and the Highway Children", un mēs gadu burtiski nodzīvojām ceļā un tūrē. 2010. gadā nonācām festivālā "Zvērā", un Rūta vienkārši parādījās no nekurienes, un mēs iemīlējāmies.
Mēs viens otru pazaudējām, tad atkal atradām, pateicoties interneta maģijai. Tad mana grupa izjuka, un es galu galā pārcēlos uz Latviju, lai būtu kopā ar Rūtu. Es gan to būtu darījis arī tad, ja grupa nebūtu izjukusi.
Kāpēc ne Francija? Es īsti nezinu, bet, godīgi sakot, es biju ļoti sajūsmināts, ka varēju pārcelties uz tālu valsti, par kuru daudzi cilvēki nemaz nezina.
Rūta: Mūsu satikšanās bija absolūts manas dzīves pagrieziens. Laikā, kad iepazināmies, man bija tikai 18 gadi, bet jau biju attapusies, šķiet, vienā no zemākajiem punktiem savā dzīvē. Zinu, ka tas izklausās pārspīlēti, bet no brīža, kad ieraudzīju Džulienu, es jau zināju, ka kaut kas mainīsies. Pēc tam vairs nekad nebraucu uz "Zvērā", jo skaidrs, ka to vairs nevar nekādi pārsist.
Ar ko nodarbojaties ikdienā?
Džuliens: Mans pamatdarbs ir franču valodas mācīšana pieaugušajiem. Cilvēki ir jauki, nevaru sūdzēties.
Rūta: Esmu bioloģe. Daudz nodarbojos ar izglītības jautājumiem – esmu strādājusi skolā, iesaistījusies dažādos izglītības projektos, kā arī pasniedzu dažus kursus studentiem universitātē. Bet manas zinātniskās intereses ietver dažādus seškājainos. Visinteresantākie no tiem noteikti ir taisnspārņi. Par tiem arī šobrīd mēģinu rakstīt doktora disertāciju.
Mani vienmēr fascinējis, kā šie kukaiņi dzīvo un izdzīvo, kā pārvietojas, kā komunicē. Starp citu, tie ir arī vieni no retajiem "muzikālajiem" kukaiņiem – savstarpējā komunikācijā tie izmanto stridulāciju (švirkstēšana, čirkstēšana un tml. skaņu radīšana). Jo vairāk es par šiem kukaiņiem uzzinu, jo vairāk tie mani aizrauj. Arī Džuliens neadekvāti daudz laika ir pavadījis, braucot man līdzi dažādās kukaiņdarīšanās.
Džulien, tev, iespējams, palikušas atmiņas – pirmā, otrā, trešā reize Latvijā. Kā tas bija?
Džuliens: Pirmā reize bija spēlēšana "Fono" festivālā Cēsīs, kur satiku jaukus latviešus un visu laiku pavadīju, ballējoties autostāvvietā, tāpēc palaidu garām visu grupu koncertus.
Toreiz vismaz stundu pavadīju, sēžot uz soliņa ar kādu iereibušu puisi. Viņš sūdzējās par kaut ko, kas šķita ļoti skumjš. Es tobrīd nesapratu ne vārda latviski, tāpēc pavadīju šo stundu, sitot viņam pa plecu, apskaujot un sakot "jā, jā, grūti, grūti, būs labi, vecīt", kamēr viņš turpināja un turpināja. Es ceru, ka viņam tagad viss ir kārtībā.
Kad 2011. gada beigās pavisam pārcēlos uz dzīvi Latvijā, atceros, ka vispirms bija grūti atrast mūziķus, ar kuriem kopā spēlēt, labus koncertus, uz kuriem doties, utt. Ne tāpēc, ka to nebija, bet tāpēc, ka man nebija ne jausmas, kur tos meklēt. Tāpēc es spēlēju/džemoju, kad vien varēju, bet nekad īsti nenoklikšķēja. Tā kļuvu mazliet sarūgtināts, un sāka parādīties sajūta, ka viss apkārt ir slikti. Tā nu es spēlēju akustisko ģitāru viens vai dažreiz ar Rūtu... Dažus gadus vēlāk mēs nolēmām divatā izveidot "Les Attitudes Spectrales", un viss mainījās, noteikti uz labo pusi.
Sadraudzējāmies ar Ritvaru no grupas "Židrūns", kurš bija atnācis uz vienu no mūsu koncertiem, tad satikām cilvēkus no Ādmiņu 4 kopienas. Viņi mums aizdeva savu aparatūru un deva vietu, kur mēģināt. Mums bija kopīgi koncerti, satikām vēl cilvēkus no citām pilsētām – Liepājas, Valmieras, Smiltenes. Tā parādījās jēga. Visapkārt bija ne tikai labas, bet izcilas grupas un lieliski cilvēki. Ar tiem tāpat kā ar pokemoniem – tie vispirms ir jāmeklē.
Un tagad? Kādām acīm redzi Rīgu?
Džuliens: Es mīlu Rīgu! Staigājot vienam pa Rīgu, kad debesis ir pelēkas, starp vecām ēkām, man rodas sajūta, kuru nevaru izskaidrot. Man no sirds patīk. Vislabāk ir doties izbraucienā ar velosipēdu Jāņu dienā, kad visi ir devušies prom uz laukiem, pilsēta ir gandrīz tukša. Un ir sajūta, ka esi viens no pēdējiem cilvēkiem uz Zemes. Maģiski.
Par koncertiem un mūzikas vidi – esmu redzējis, kā lietas gadu gaitā mainās, daži cilvēki padodas. Man ir daži draugi Igaunijā, kuri ir diezgan pesimistiski noskaņoti par ģitārmūzikas stāvokli šobrīd, bet, kad 20 gadus aktīvi spēlē šādu mūziku, zini, ka lietas nāk un iet, un nekad nepazūd uz visiem laikiem.
Rīgā kļūst arvien labāk, pateicoties cilvēkiem, kas liek lietām notikt (es runāju par to, ka uz Baltijas valstīm brauc spēlēt nosacīti lielākas grupas). Es esmu optimistisks. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri dara lietas no sirds, atvedot patiešām kvalitatīvus mūziķus un grupas. Tam šeit ir publika, pat ja šī publika dažreiz varētu biežāk piecelties no dīvāna komforta (es arī sevi pieskaitu šiem cilvēkiem).
Kopumā Latvijā uz tik mazu iedzīvotāju skaitu ir tik daudz labu grupu. To pašu varu teikt arī par koncertu rīkotājiem, DIY vietām, ierakstu telpām, skaņu inženieriem, mēģinājumu telpām. Tas bija neiespējami Francijā. Pusaudža gados man bija lielas ambīcijas, kuras tā arī nepiepildījās, jo nebija vietu, kur mēģināt, un nebija aprīkojuma. Izņemot, ja ir nauda, bet tās man nebija.
Vēl es vēlētos, kaut grupas varētu vairāk doties turnejās un popularizēt Latvijas mūziku ārpus Baltijas valstīm. Es gribētu, kaut būtu vairāk vai vispār kāda mūzikas izdevniecība, kas izlaiž fiziskos formātus. Kādu dienu visas mums zināmās mūzikas straumēšanas platformas pazudīs, tiks aizstātas un pazudīs atkal, un tad mūzikas ierakstu vairs nebūs.
Ja strīdaties, tad kādā valodā?
Džuliens: Haha, mēs nestrīdamies, mēs tikai izsakām viedokli lielākā skaļumā! Dīvains latviešu, franču, angļu un manas dzimtās pilsētas vācu dialekta sajaukums, tā ka mums tam patiešām ir sava valoda!
Rūta: Godīgi sakot, mēs tiešām pārāk daudz nestrīdamies.
Muzikāli grupa "Les Attitudes Spectrales" ir dažādu mūzikas stilu sajaukums. Kā veidojat šo savdabīgo skanējumu?
Džuliens: Mana radīšanas vīzija ir šāda: tu neradi dziesmu, mūzika jau ir, tā peld klusumā, tu esi antena, kas to uztver, un tad caur tevi tā materializējas dziesmā. Tad atbilstoši tavām prasmēm, instrumentam, tehniskajam aprīkojumam un spējai komunicēt ar grupas biedriem, viņu prasmēm, spējām saklausīt tevi un uztvert informāciju, noskaņojumam, dienas apstākļiem jūs iegūstat rezultātu.
Mēs vienkārši spēlējam, neuzdodot sev jautājumus, un tāpēc vienmēr ir neveikli, kad cilvēki mums jautā, kāda veida mūziku mēs spēlējam, jo mēs nevēlamies būt viena no šīm garlaicīgajām, paredzamajām "nišas" grupām, kas seko īslaicīgiem trendiem. Es vienkārši saku – pankroks, jo mēs izpaužam savu brīvību spēlēt to, ko vēlamies, izmantojot ģitāras un bungas.
Rūta: Neizbēgami tā ir ietekme no mūzikas, ko klausāmies, filmām, ko skatāmies, grāmatām, ko lasām, un, protams, arī mēģinājums meklēt pašiem savu ceļu bez jauna divriteņa izgudrošanas.
Vēl jāņem vērā – esam grupā četri. Lai gan ir jomas, kurās mūsu muzikālās intereses sakrīt, katram no mums ir savi unikālie "ietekmētāji", un neatkarīgi no tā, kurš no mums nāk klajā ar pirmo ideju dziesmai, pārējo ieguldījums ir tajā, līdz kam tā ideja beigās attīstās.
Var vilkt paralēles ar bioloģiju – ģenētiskā daudzveidība ir būtisks ilgtspējīgu populāciju nodrošināšanas faktors. Manuprāt, tāpat ir mūzikā. Daudzveidībai ir jābūt, citādi mēs neizdzīvosim.
Vēl noteikti jāpiemin, ka abi esam šausmu žanra cienītāji, un tam noteikti ir stipra ietekme uz mūsu radīto mūziku.
Divi no jūsu albumiem vinila formātā ir izdoti franču izdevniecībā "Specific Recordings". Kā sākās jūsu sadarbība?
Džuliens: Florians no "Specific Recordings" ir leģenda Austrumfrancijas "punk-hardcore-screamo" skatuvē. Es zināju par viņu, redzēju dažas viņa grupas spēlējam pirms kādiem 20 gadiem, bet nekad agrāk nebiju saticis viņu personīgi. Viņš izveidoja šo izdevniecību kopā ar sievu Dženiju, sākotnēji – lai izdotu savus un savu draugu ierakstus. Pēc tam viņi sāka izdot to, kas viņiem patīk.
Mums ir kopīgs draugs, pie kura dodamies katru gadu decembrī. Tā mēs tikāmies katru gadu, līdz kādu dienu Flo man jautāja: "Vai tu spēlē grupā?" Tas bija tieši pirms albuma "Vampire in the Summer" izdošanas. Es viņam nosūtīju dziesmas, un viņš gandrīz uzreiz jautāja, vai varētu to izdot vinila formātā. Es reaģēju mierīgi, bet iekšēji lēkāju no prieka kā bērns.
Esat arī koncertējuši Eiropā. Kā ir būt ceļā, prom no mājām, katru dienu citā vietā?
Džuliens: Tas ir tāls un garš ceļš. Šobrīd mums ir lieli plāni šim gadam. Tā ir labākā sajūta pasaulē – spēlēt savu mūziku cilvēkiem, kuri nezina, kas jūs esat, vietā, kur jūs nekad neesat bijuši. Jūs pavadāt daudzas stundas braucot, ēdiens nav pārāk labs, jūs nakšņojat ļoti apšaubāmos apstākļos, viss sāp, bet tā tāpat ir privilēģija, jo dari to mīlestības pret mūziku dēļ.
Runājot par valstīm, atceros, ka Beļģija bija absolūti sirreāla. Mēs spēlējām pasākumā, kurš kaut kādu iemeslu dēļ notika mazpilsētā (līdzīgi kā "Zemlika" Durbē, Latvijā), un viss bija kā drudžainā sapnī. Tur bija vecs dīdžejs, kurš bija ģērbies kā Elviss, izmantoja nunčaku un kliedza uz cilvēkiem, mūsu ģitārists Adrians smagi cīnījās, lai tiktu pie ēdiena par saviem kuponiem, sieviete, kura bija kā no "Tvinpīkas", bija atbildīga par mums... Bet kaut kādā veidā tā bija arī labākā skatuves skaņa, kāda mums jebkad bijusi. Vēl bija biedējoši, kad Parīzē mums visur apkārt bija narkotiku atkarīgie.
Rūta: Kaut šī pieredze mūsu grupai nāktu vairāk un vieglāk. Bet, kad tas ir izdevies, ir fantastiski. No mūsu Francijas–Beļģijas tūres visvairāk man palikusi atmiņā spēlēšana uz ielas, ar vēju matos, saulei rietot, Truā, sviedru košana acīs, spēlējot mazā krodziņā, vēl mazākā pagrabā Parīzē, un rāpšanās paštaisītā un noteikti bīstamā radiotornī Nansī.
Neatkarīgie meklētāji: skanējuma un domāšanas ziņā noteikti stabila Eiropas rokgrupa, kas bāzējas Rīgā, albumus ieraksta Pagrīdes Zooloģijas katedrā, miksē Jaunajā Rīgas teātrī, māsterē ārzemēs un paretam koncertē. Esat simtprocentīgi neatkarīgi un alternatīvi?
Rūta: Noteikti esam neatkarīgi tādā ziņā, ka neviens mūs nespiež radīt mūziku, un tomēr mēs to darām. Alternatīvi, ja tas būtu saprotams kā citādi, varbūt pretēji plūsmai, kas šajā gadījumā būtu tā sauktā meinstrīma mūzika, tad ceru un domāju, ka, jā, alternatīvi. Bet gluži avangarda mūziķi arī neesam. Domāju, ka radām gana pieejamu mūziku.
Džuliens: Savā ziņā es lepojos, ka nejaucu mūziku ar kaut ko tik ikdienišķu un pragmatisku kā darbs, jo tā, protams, ir kas daudz vairāk. No otras puses, ja es varētu visu laiku koncentrēties uz mūziku, es būtu laimīgākais cilvēks uz Zemes, vai varbūt man tā pieriebtos, es nezinu.
Pamatā jūsu dziesmas ir angļu valodā. Varbūt ir bijusi doma paeksperimentēt ar latviešu vai franču, vai abām reizē?
Rūta: Par to tik daudz ir diskutēts. Mēs ar Džulienu komunicējam pārsvarā angļu valodā vai miksētā angļu–latviešu–franču "mājas dialektā". Protams, ka ir bijusi doma par kādu dziesmu latviešu vai franču valodā, un neizslēdzu, ka kādreiz tas varētu notikt, bet šobrīd tas šķiet pretdabiski. Es arī, godīgi sakot, domāju, ka mūsu grupas kontekstā lirikai nav tik fundamentāla nozīme kā pašai mūzikai. Mums Latvijā ir brīnišķīgi mūziķi, kas rada līdzīga žanra mūziku ar tekstiem latviešu valodā, un to pašu var teikt par Franciju.
Džuliens: Gandrīz katra grupa šeit, Latvijā, dzied savā dzimtajā valodā, un tas viņus ļoti atšķir no Francijas, Beļģijas vai Vācijas, kur arī tas notiek daudz, bet tas nav tik svarīgi. Protams, vēsturiskais un demogrāfiskais konteksts ir pilnīgi atšķirīgs, jo jūsu valoda balstās uz aptuveni diviem miljoniem cilvēku visā pasaulē, un tas arī viss. Tā ir jāsaglabā par katru cenu, un es tik ļoti satrūkstos, kad autobusā dzirdu bērnus, kuri runā angļu valodā ar Kalifornijas ielejas akcentu un izteicieniem, kurus viņi kā papagaiļi atkārto no sociālajiem medijiem.
Esmu dziļi iekšā savā dzimtajā valodā, kad runa ir par literatūru. Es mīlu franču dzeju, un mans sapnis ir kādu dienu uzrakstīt grāmatu franču valodā. Un es ļoti lepojos, ka pazīstu dažus latviešu dzejniekus un apbrīnojamus dziesmu autorus, piemēram, Aleksandru Baronu vai Juri Simanoviču.
Rūta: Noteikti te jāpiemin arī Elīna Vendija Rībena.
Džuliens: Bet man, un es nevaru to pietiekami uzsvērt, man kā pankroka mūziķim pankroks vai vienkārši rokenrola mūzika ir Igijs Pops, Džonijs Ramons, Ozijs, Lemijs, Ians Makejs, Roberts Smits, Rokijs Ēriksons, "Howling Wolf"... Viņu balss, veids, kā viņi izrunā lietas, zilbes, angļu vārdu skanējums, man tas ir cits instruments, tāpat kā ģitāra, bass vai bungas, es to uztveru kā daļa no "pakas". Iedomājieties – "I Can't Get No Satisfaction", bet franču valodā? "Paranoid", bet vāciski? Ja pameklēsiet tiešsaistē, šīs dziesmas pastāv un nav īpaši krāšņas... Tāpēc es pilnībā apzinos šo pretrunu, un diezgan daudzi cilvēki mums ir ieteikuši labāk dziedāt latviski vai franciski, bet es laipni aicinu viņus iet lasīt dilles un likt mūs mierā.
Ko jūs paši klausāties no vietējās un ārzemju mūzikas?
Rūta: Es maz klausos jauno mūziku. Esmu 60., 70. un 90. gadu mūzikas cienītāja. Tajā pašā laikā ikdienā arī netīšām paklausos klasisko mūziku, lai gan es no tās neko daudz nesaprotu. Man svarīgākais, izvēloties mūziku, ko klausīties, ir, kā tā liek man justies, kāda ir tās atmosfēra. Tām sajūtām nav vienmēr jābūt labām, bet viņām ir jābūt. Un tāpēc es neklausos mūziku bieži, piemēram, uz austiņām, ejot pa ielu. Īpaši neizmantoju straumēšanas platformas, mašīnā bieži braucu klusumā. Man patīk klausīties albumus, nevis atsevišķas dziesmas. Jaunu mūziku visforšāk atklāt no cilvēku ieteikumiem. Visvairāk labas mūzikas man ir ierādījis Džuliens.
Džuliens: Manas Latvijas iecienītākās grupas ir "Gultā ar Fantomasu" un "Nikto". Man arī ļoti patīk "Bēdu brāļi". Tāds pats komentārs par "Aston Kais" un "Židrūnu". Pēdējais Jura Simanoviča albums ir skaists. Adrians Grīns solo un DZ. Kā arī es apbrīnoju Waterflower/Sabīne Moore, kura tikko viena pati devās divu mēnešu tūrē pa Āziju (arī kopā ar "Lost Harbours"). Es, iespējams, šobrīd aizmirsu dažus patiešām acīmredzamus cilvēkus, bet šis ir tas, kas pirmais nāk prātā. Ak! "Nekad" ir riktīgi forši cilvēki un iespaidīgi mūziķi!
Jums pērn iznāca albums "Songs for No One". Vai apzināti to neiesniedzāt "Zelta mikrofona" balvai?
Rūta: Neiesniedzām apzināti. Sacensības nav mums.
Džuliens: Bez aizvainojuma pret mūsu daudzajiem draugiem (un pat grupas biedriem), kuri piedalās šādos pasākumos, bet es neredzu, ka mūzika vai jebkāda veida māksla var tikt izmantota kā konkurss, un es nesaprotu, kā viņi var piedalīties tajā.
Dzīvē ir tik daudz jāsacenšas. Mūzika ir viss, kas mums ir palicis tīrs, un es nevēlos arī to sabojāt. Es nevēlos, lai kaut kādi smaidīgi cilvēki, kurus nekad neesmu saticis un kuri pirms minūtes no lapas nolasīja manu vārdu, mani vērtētu kā "labāku" vai "ne tik labu", es vienkārši vēlos darīt konstruktīvas lietas.
24. februārī spēlēsiet, iespējams, savu pēdējo koncertu šogad kopā ar grupu "Nostra". Kādas ir sajūtas, un ko paši gaidāt no šī notikuma?
Rūta: Tas, protams, ir liels pagodinājums. Lai gan mammām, tētiem un vecmāmiņām gan jau mūsu mūzika pie sirds neiet, tomēr pieļauju, ka viņi varētu lepoties. Apmeklējums parādīs, vai klausītāji novērtē to, ka šādu žanru mūzikai Latvijā ir iespēja pastāvēt ne tikai klubos, bāros un vasaras festivālos.
Džuliens: Jā, šis būs mūsu pēdējais koncerts Rīgā uz kādu brīdi. Visi rīkošanā iesaistītie ir tik jauki, tas ir gandrīz dīvaini, salīdzinot ar dažām citām vietām, kurās spēlējām pirms tam. (Smejas.) Viņi patiešām strādā, lai tas būtu labs pasākums. Cerams, ka cilvēki apmeklēs, un es varu viņiem garantēt, ka tas būs viņu iegādātās biļetes vērts. Es tiešām iesaku paņemt līdzi ausu aizbāžņus. Vēl varu piebilst, ka "Nostra" dzīvajā ir milzīga un biedējoša.
Un kādas ir nākotnes ieceres, skices, domas? Pasaule taču griežas dikti strauji mūsdienās.
Rūta: Tuvākajā laikā fokuss būs uz nākamā albuma dziesmu rakstīšanu. To gribam radīt muzikāli daudzveidīgāku, un mums ir idejas. Bet tam pa vidu, Lieldienu laikā, aizbrauksim nelielā turnejā uz Angliju – vienu no mūzikas lielzemēm! Nevaru sagaidīt!
Džuliens: Pasaule noteikti griežas pārāk ātri. Pēc koncertēšanas Apvienotajā Karalistē, kā jau teicu, mēs paņemsim nelielu pārtraukumu no koncertiem, īpaši vietējiem. Mēs ļoti vēlamies pabeigt rakstīt jaunas dziesmas un fokusēties tikai uz to, lai varētu ierakstīt jauno albumu, tik ātri, cik tas ir iespējams. Mēs vēlamies palikt savā alā, rakstīt, mēģināt un ierakstīties ātri, bez liekas uzmanības novēršanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
