Šī skaistā bilde savulaik, kad grupa "Vecās mājas" vēl bija jauna, rotāja Daces Kauliņas darināto koncertu plakātu, un labāku (arī latviskāku) vāku grūti iedomāties. Plates iznākšana ierakstu restauratora un skaņu inženiera Mārtiņa Krastiņa apgādā "Plate" Latvijas Vinila dienā kultūrtelpā "Vagonu zāle" pagājušā gada nogalē tika nosvinēta vien ar nelielu koncertu, pēc kura īsā baudas trīsu mirkļa gan klausītājiem, gan pašiem mūziķiem palika mazuma piegarša. Tāpēc vēlāk izsludinātais vienīgais koncerts no Rīgas netālajā "Ulbrokas pērlē" 17. februārī latviešu rokmūzikas vēstures cienītājiem bija ļoti gaidīts notikums. Tas sakrita ar grupas basģitārista Andra Alviķa dzimšanas dienu, un tieši viņš bija koncerta iniciators, izvēloties norises vietu. Ap Ziemassvētkiem tur izpārdoti vairāki citas Alviķa grupas – "bet, bet" – koncerti. Tiesa, šī apvienība aizvadītajos gados tomēr regulāri izdevusi ierakstus, aktīvi koncertējusi un ir gana populāra, bet "Vecās mājas" ilgus gadus, pat desmitgades, bija iekonservēta, tās bundžas nonestas dziļi pagrabā, un zemē dziļi ieaugušie māju pamati pat nenodrebēja atgriešanās mirkļa priekšnojautās. Laiku pa laikam notika pa kādai īsai uzspēlēšanai festivālā "Bildes", bet tas arī viss.
Tāpēc klausītāju interese par gaidāmo koncertu auga lēni. To varēja vērot, dienu no dienas aplūkojot biļešu pieejamību, jo auditorijas un tās ieradumu pētīšana ir visai aizraujoša lieta, izdarot secinājumus un izdomājot trīs gājienus uz priekšu, kā tīri pedagoģiski mūzikas baudīšanu arvien lielākam cilvēku lokam atkal padarīt par svētkiem, nevis vienkāršu laika pavadīšanu milzīga pūļa vidū ar plastmasas alus glāzi no telefona brīvajā rokā un oranžām "jāgerkrellēm" kaklā. Kad tā vienīgā koncerta diena pienāca, zāle tomēr bija pilnībā izpārdota. "Vecās mājas In Rock!" – šāds koncerta nosaukums nav nejaušs, jo grupai "Deep Purple", vienai no viņu iedvesmotājiem, pirms piecdesmit četriem gadiem iznāca albums ar līdzīgu nosaukumu – viens no pasaules roka klasikas stūrakmeņiem. Tas, starp citu, arī sākas gandrīz uz mata kā "Veco māju" albums – no tādiem grandiem kaut ko aizņemties nav jākaunas.
Pacilāto garastāvokli par pilno Ulbrokas zāli diemžēl visu dienu kā tāds baltu liliju un rožu okeāns apskaloja un šķaidīja kāds latviešu mūzikas pasaulei ārkārtīgi skumjš notikums – tā nu liktenis bija lēmis, ka tieši šajā dienā zemes klēpī līdzās mammai savos dzimtajos Līvānos tika guldīts visu tik mīlētais komponists un grupas "Pērkons" dvēsele Juris Kulakovs, kuram ar kundzi arī bija ieplānots šī "Veco māju" koncerta apmeklējums. Viņš vienmēr interesējās par kolēģu paveikto, priecājās par veiksmēm un bez liekuļošanas arī kritizēja. "Veco māju" ģitāristam Armandam Alksnim pirmās tehniski allaž sarežģītā progroka kristības bija tieši kopā ar Kulakovu grupā "Arka", savukārt bundzinieks Tālis Gžibovskis, kā Juris savulaik stāstīja, 1980. gadā bija viens no stabiliem kandidātiem uz viņa tolaik veidotā "Pērkona" pirmā bundzinieka vietu...
Kā atcerējās Tālis sarunā pagājušā gada beigās, iznākot platei, abi ar Armandu tajos astoņdesmitajos bija pagalam noguruši no popmūzikas – viens ilgus gadus spēlēja ģitāru "Credo", bet otrs bungoja "Modo", "Eolikā", "Sīpolos". Tāpēc ar lielu prieku atsaukušies Uģa Prauliņa aicinājumam spēlēt viņu visu tolaik iemīļoto grupu – pasaules progroka grandu "Jethro Tull", "Genesis", "Yes", "King Crimson" – iedvesmotu mūziku. Latviešu etnomūzikas uguns un ūdens kristības guvušais obligātā okupācijas dienesta laikā karavīru ansamblī "Zvaigznīte" ierakstītā jau slavenā Strēlnieku dziesmu cikla veidotājs Uģis Prauliņš savām jaunajām dziesmām par pamatu izvēlējās izcilu latviešu autoru dzeju – gluži kā to vienmēr darīja Kulakovs. Prauliņam tie bija dzejnieki Kārlis Skalbe, Fricis Bārda, Edvarts Virza, Imants Ziedonis, Leons Briedis, kuru iespaidā viņa mūzika izauga par īstenu latvju progroku, kāda tajā laikā šeit nebija. Raimonds Pauls pēc dažiem mēģinājumiem septiņdesmito sākumā kopā ar grupas "Katedrāle" dalībniekiem, šādai nopietnai rokmūzikai negūstot publikas atsaucību, arī atmeta ar roku, jo tauta prasīja ziņģes. Kāds rezultāts? Tauta prasa ziņģes joprojām, bet šoreiz ne par to ir stāsts.
"Vecajās mājās" tika domāts arī par publiku uzkurinošu dziedātāju jeb frontmeni skatuves priekšplānā – izmēģināti Andris Smetanko, Armands Zavadskis, Ivars Cinkuss, Ēriks Budēvics un Imants Vanzovičs, bet laika gaitā sapratuši, ka vislabāk to, paralēli turpinot spēlēt arī taustiņinstrumentus, izdarīs pats Prauliņš, pie kā arī palikuši.
"Veco māju" līderis koncerta ievadā pēc pirmās dziesmas pateicās Jurim Kulakovam par iedvesmu mūzikā būt drosmīgākiem, liekot saprast, ka šis koncerts daļēji būs arī veltījums cilvēkam, bez kura, iespējams, tas viss šodien skanētu citādi.
Plates ierakstā jau līdz sīkākajām detaļām iepazītās deviņas dziesmas burtiski atdzīvojas jeb tiek uzbūvētas klausītāju priekšā no jauna, no pirmās rindas ļaujot sekot līdzi katra instrumenta partijas rašanās procesam, atsaucot atmiņā, ka vēl vienu roka dievu – "Black Sabbath" – koncertā "Arēnā Rīga" uz lielajiem ekrāniem bija vērojamas nevis solista Ozija Osborna slavenās grimases, bet ģitārista Tonija Aiommi un basista Gīzera Batlera roku tuvplāni kā tādā lekcijā par to, kā tas viss ir tapis. Un bija iespaidīgi. Hitu un līdzi dungojamu dziesmu meklētājiem "Veco māju" koncerts īsti nebūs pareizā izvēle, jo dziesmas, kaut labskanīgas, fundamentālas un skaistas, vienlaikus ir tehniski sarežģītas un arī no klausītāja prasa uzmanību, kas ir darbs smadzenēm, ko ne katrs iemācījies izbaudīt (to nekad nav par vēlu paspēt), turklāt "Ulbrokas pērles" zāles akustika šķiet šādiem klausāmiem koncertiem izcila – pie skaņu pults ir tas pats raksta ievadā minētais Mārtiņš Krastiņš, kurš šo lietu pieprot lieliski, un jau rodas bažas, ka viņu drīzumā ne vien "Vecajām mājām", bet arī grupai "Baložu pilni pagalmi", Imantam Daksim, "Jersika Records" džezam, "Rīgas modēm" nolaupīs (lasi – pārpirks) arēnu un Mežaparka šoviem, kas, no cita aspekta lūkojoties, iespējams, Mārtiņam palīdzētu gūt resursus ar vēl lielāku intensitāti turpināt iesākto, no "Pērkona" skaņu vīra Māra Studenta mantotā arhīva restaurēšanu un publicēšanu.
Visbeidzot: jāatzīst, ka arī visiem šiem krietni pieredzējušajiem vīriem no "Vecajām mājām" šodien katram ir savas neatliekamas lietas – Prauliņš veiksmīgi darbojas kā klasiskais komponists (bijis arī Komponistu savienības un Radošo savienību padomes priekšsēdētājs) un raksta lielformāta darbus, Alksnis muzicē duetā ar ērģelnieci Ilonu Birģeli, un arī te turpinās sadarbība ar Prauliņu kā komponistu. Tālis ikdienā ir jauno bundzinieku skolotājs ar saviem unikāliem skološanas piegājieniem (cik novērots, jauniešiem patīk), bet Alviķis darbojas arī par ekoloģiskās mūzikas grupu dēvētajā "Ducelē" kopā ar vēl vienu kādreizējo "Veco māju" dalībnieku un menedžeri Arni Viesbārdi – viņu repertuārā ir arī daļa no "Veco māju" mantojuma jaunās versijās.
Šī visa parādu atdošana nenotiktu bez jaunās paaudzes iesaistīšanās – vēl nepublicēto ierakstu atrašana, izdošana un beigu beigās arī koncertēšana esot notikusi pēc Tāļa Gžibovska dēla iniciatīvas, savukārt Armanda Alkšņa dēls apkopo enciklopēdiskos datus, bet Uģa un Andra bērni ir koncerta apmeklētāju vidū – Sniedze Prauliņa jau pati ir viena no talantīgākajām savas paaudzes komponistēm un dziedātājām, bet Kārlis Alviķis, tāpat kā tēvs, ir basģitārists, kurš spēlē populārajā grupā "Dzelzs vilks". Bet arī viņu priekštečiem pieminekļos pārtapt par agru, jo vēl ir, ko teikt. Pēc "Ulbrokas pērles" koncerta sajūsminātie un muzikālo apmierinājumu guvušie stāvēja garās rindās pēc autogrāfiem uz platēm – katram no četriem uz vāka konceptuāli iedalīts savs stūris – Uģim augšējais kreisais, Armandam augšējais labais, bet apakšējie – abiem pārējiem, kurus nevarētu kā poproka grupās saukt gluži vienkārši par ritma sekciju, jo arī viņi izceļas ar izcilām solo partijām, kas termītiem liek pa klausītāju mugurām, sāniem un pleciem perfekti taisnās līnijās skriet.
Bet, ja jau āķis lūpā ir, tad tur tam arī jāpaliek – nu turpat Ulbrokā izsludināts papildkoncerts 3. maijā, bet 11. maijā "Vecās mājas" uzspēlēs arī tiem, kas Kurzemē, – klubā "Fontaine Palace" Liepājā. Pat ja progresīvais roks nešķiet tas žanrs, ko, liekot roku uz sirds, pasludināt par savējo, uz "Veco māju" koncertu vērts aiziet, lai to izbaudītu kā muzikālu piedzīvojumu jeb ceļojumu, gluži kā noskatīties izcilu jau par kino klasiku kļuvušu filmu, kādas nemirstīgas lugas iestudējumu, operu vai klasiskās mūzikas koncertu, kas arī nenozīmē, ka turpmāk vēlēsies to vēl un vēl, bet – kas zina? Atkarību izraisošās lietas ir viltīgas. Viss plūst un mainās. Progroks šodien piedzīvo renesansi – grupas ar garām, sarežģītām dziesmām un dalībnieku augsta līmeņa spēlētprasmi aug kā sēnes pēc lietus, un sinoptiķi arī nesteidz ziņot, ka tie veldzes mākoņi tūliņ izklīdīs.