Pasaulslavenais angļu komponists Džons Taveners (1944) Rīgā ieradies savas jubilejas gadā. Jau daiļrades ieskaņas darbos iezīmējas viņa vērojošais, apcerīgais izteiksmes veids. Publika Taveneru pirmo reizi tā īsti pamana 1968.gadā, kad "London Simfonietta" atklāšanas koncertā tiek atskaņota viņa oratorija "Valis".
Kaut gan Tavenera 70.gadu modernisms kontrastē ar viņa vēlāko pazīstamo darbu kontemplatīvo skaistumu, valodu, kuru viņš vēlāk izkopj, jau krietni pamanāmi. Tavenera kompozīcijas "Terēze" (1973), "Maigais gars" (1977) liecina, ka garīgums kļūst par vienu no viņa galvenajiem iedvesmas avotiem, ka komponists arvien lielāku diskomfortu izjūt pret tā laika skaņumākslas pārmērīgo intelektualizāciju.
1977.gadā Taveners pāriet pareizticībā, viņa radošās izpausmes arvien vairāk saistās ar baznīcu, tiecas uz ēterisku daiļumu. Top lielākas un mazākas formas darbi: "Jērs" (1982), "Gaismas ikona" (1984), "Augšāmcelšanās" (1989). 80.gadu beigās Taveners atkal nonāk īpašā uzmanības lokā: BBC "Promenādēs" tiek pirmatskaņots viņa opuss čellam un stīgu orķestrim "Sargājošais plīvurs" (1989), kurš burtiski izstaro gaismu, kuru apņem fascinējoša pozitīvas meditācijas aura.
1997.gadā Tavenera vārds sevišķi tālu aizskan pasaulē, jo komponists, apliecinot cieņu un mīlestību princesei Diānai, viņas bēru ceremonijai rada "Dziesmu Atēnai". Sirsnīgā, "pilnu sirdi" rakstītā mūzika skar daudzus, ārkārtīgi kāpinot interesi par Tavenera daiļradi kā Anglijā, tā ārzemēs: ar viņa darba "Jaunais sākums" pirmatskaņojumu Londonā tiek aizvadītas 1999.gada pēdējās minūtes, dažas dienas vēlāk 2000.gada 4.janvārī Londonas Sv.Paula katedrālē pirmatskaņojumu piedzīvo opuss "Grēkā krišana un augšāmcelšanās", kuru pārraida radio un TV. Taveners iekļūst "Millenium" Goda sarakstā, saņem Goda kavaliera vārdu, viņam par godu tiek organizēts plašs mūzikas festivāls.
Pēdējie gadi liecina, ka Tavenera mūzikā ortodoksālajām tēmām pievienojas no citām kultūrām nākošas - viņš pievēršas alternatīviem iedvesmas avotiem, filozofijai, kas aptver visas lielās reliģijas. Tā ar hindu ritmiem krāsots darbs "Samaveda" (1997), citur izmantoti tibetiešu instrumenti. Pats Taveners atzīst, ka šīs pārmaiņas saistītas ar astoņas stundas garās, episkās kompozīcijas "Tempļa plīvurs" (2001) radīšanu, kuras laikā viņš sapratis, ka sava vēstījuma izteikšanai viņa domas sniedzas tālāk par pareizticību.
Tavenera mūzika ir kā baznīcas logu mozaīka, kurā simtiem krāsainu lausku veido vienu noskaņu, koptēlu, katrai detaļai piešķirot savu neaizstājamu vietu un vērti. Tai raksturīgas reljefas, reizēm īpatnas melodiskās līnijas, harmoniju pagriezieni, bet it visā ir izsmalcinātība, apgarotība un līdzsvars. Lai gan komponists rakstījis arī instrumentālus opusus, Latvijā viņu vairāk zinām kā kora mūzikas meistaru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!