Leģendāras lekcijas, reps un Latvijas filozofijas šūpulis. Piecas jaunas latviešu grāmatas

Laura Vinogradova ir viena no pamanāmākajām un atzītākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm. Pirmo atpazīstamību guvusi ar bērnu literatūras darbu "Snīpulītis no Snīpuļciema" (2018), bet 2021. gadā par garstāstu "Upe" (2020), kas tulkots vairākās valodās, kā angļu, franču un vācu, rakstniece saņēmusi Eiropas Savienības balvu literatūrā un tikusi nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai.

Vinogradovas jaunākais darbs "Vārnas" ir apjomā neliels, bet emocionāli ļoti piesātināts garstāsts, kas robežojas ar romāna žanru. "Vārnas" stāsta par bērnunama audzēknes Sannas un viņas meitas Lias likteni, stereotipiem, identitāti un piederību.

Kā norāda izdevniecības "Zvaigzne ABC" pārstāvji, "Laura Vinogradova raksta viegli un smeldzīgi. Gaiši un atmiņā paliekoši. Par sāpīgām un pat skaudrām lietām viņa izstāsta skaisti un tā, ka lasot ar sirdi sajūtam – te nav tikai izlasītais, te ir daudzkārt vairāk."

Apgāds "Neputns" publicējis izcilā latviešu literatūrzinātnieka, profesora Gunāra Bībera grāmatu "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu", kurā apkopota daļa no profesora kursa "Drāmas teorija", kas 2000. gada rudens semestrī Latvijas Kultūras akadēmijā lasīts aktieru specialitātes studentiem un nenoskārstai vajadzībai ierakstīts magnetofona kasetē.

2020.–2021. gadā ieraksts tika atšifrēts un izveidots manuskripts, kas ietver lekcijas par drāmas kompozīcijas pamatelementiem, traģēdiju, komēdiju, drāmu, to specifiku un žanriem, kā arī divas ievadlekcijas par Henriku Ibsenu un Bertoltu Brehtu – diviem dramatiķiem, kuriem Bībers pievērsis īpašu uzmanību. Lekcijas ir studiju kursa daļa un vienlaikus – ieskats būtiskos jautājumos drāmas teorijā un vēsturē.

"Gunāra Bībera lekcijas ir kļuvušas par leģendu, tās vienmēr atmiņās piemin viņa studenti, viņa veidotie studiju materiāli ceļo no rokas rokā vairākās studējošo paaudzēs," skaidro grāmatas redaktors Raimonds Briedis. "Lekciju tekstā pārsteidz domas skaidrība, secīgums un vienkāršība, kādu spēj veidot izcils pasniedzējs, kura erudīcija un zināšanas sakūst ar pieredzi, kas veidojusies, iedziļinoties drāmas teorijā un sekojot latviešu dramaturģijas un teātra attīstībai."

Reperis, mūzikas producents un viens no latviešu hip-hopa ciltstēviem Gustavo turpina pēdējā laika Latvijā jo īpaši aktualizētu žanru – autobiogrāfiju. Grāmata "Beidzot! – dziesmu teksti un starpgadījumi" portretē viņa radošo un personīgo dzīvi laika posmā no 2001. līdz 2011. gadam.

470 lapaspusēs apkopoti 78 dziesmu teksti un 28 piedzīvojumu stāsti, kas atklāj gan personiskos pārdzīvojumus, gan dažādu attiecību aizkulises. Grāmatu papildina līdz šim nepublicētas fotogrāfijas, kas raksturo Latvijas repa dzīvi šīs tūkstošgades pirmajā desmitgadē.

"Aprakstot notikumus, kas līdz šim publiskā telpā nav stāstīti, man bija jāuzrok un jāpārcilā neskaitāmas putekļu pārklātas atmiņas," stāsta Gustavo. "Radošais process kļuva par īstu laika mašīnu, pamodinot spilgtus emocionālus pārdzīvojumus, īpaši saistībā ar tuvām attiecībām un pat vairākām pirmsnāves pieredzēm, kuras nu ir iemūžinātas aizraujošos stāstos."

Pauls Jurevičs (1891–1981) starpkaru periodā bija Latvijas Universitātes (LU) profesors, publiski atpazīstams intelektuālis un esejists, bet trimdas laikā ražīgs autors un pasaules malās izkaisītās latviešu emigrantu kopienas cienīts domātājs un rakstnieks. Jureviča devums Latvijas intelektuālajā vēsturē ir grūti pārvērtējams – viņš ir stāvējis pie Latvijas akadēmiskās filozofijas šūpuļa, sniedzis nozīmīgu ieguldījumu filozofiskās terminoloģijas izstrādei latviešu valodā, kā arī padziļināti un kritiski rakstījis par franču domātāja Anrī Bergsona izziņas teoriju, kas 20. gadsimta sākumā piedzīvoja lielu popularitāti visā Eiropā. Jurevičs ir arī viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Latvijas Kultūras akadēmijas docenta Andreja Baloža, filozofes Elgas Freibergas un Ievas Lapinskas monogrāfija "Pauls Jurevičs – filozofija un dzīves restaurācija" ir pētījums, kas veikts intelektuālās biogrāfijas žanrā. Grāmata izseko Jureviča uzskatu attīstībai no studiju gadiem, kļūstot par starptautiski atzītu domātāju, cauri Otrā pasaules kara gadiem, līdz pat trimdas laika izolētībai tālajā Austrālijā.

Monogrāfija tapusi vairāk nekā desmit gadu garumā, bet divas līdzautores – Elga Freiberga un Ieva Lapinska – manuskripta gatavošanas laikā pāragri devušās mūžībā.

Smaids padara dzīves smagumu vieglāku un drūmo skatu uz pasauli gaišāku – tā var raksturot Arnolda Auziņa jauno stāstu krājumu "Jautras nebūšanas", kurā apkopotas rakstnieka atmiņas un dažādi amizanti atgadījumi ar Latvijas kultūras personībām.

Auziņš savas dzīves 90 gados ir uzrakstījis desmitiem grāmatu – romānus, dzejoļu krājumus, autobiogrāfisko prozu, lugas. "Viņš jau kopš savas pirmās publikācijas 1957. gada maijā, stāstot par sevi un padarīto, vienmēr priekšplānā izvirza līksmīgo pusi – visa tā rakstīšana ir tīrā prieca, lustes un gaviles, viss ir tik viegli, pacilājoši un starojoši, vienīgais kreņķis – lai roka tiek līdzi domai," stāsta redaktore Gundega Blumberga. "Un kā gan citādi viņš tik veikli būtu ticis pie tā simta grāmatu un lugu klāsta!"

"Visu mūžu uz notikumiem un parādībām esmu raudzījies no komiskās puses, un daudzi mani uzskata par vieglprātīgu," atzīst Arnolds Auziņš. "Senču gudrība māca, ka, skatoties atpakaļ, grūti tikt uz priekšu. Bet, ja krietna gadu nasta plecos, atmiņās tiekamies ar draugiem, kuri jau viņsaulē. Manā atmiņā visspilgtāk saglabājušies tieši jocīgi atgadījumi. Varbūt tie uzlabos garastāvokli arī lasītājiem."