Vidzemes Augustīns, buramvārdi un digitālā bērnība. Grāmatu jaunumi martā

Bibliofila un kolekcionāra Laimoņa Oša desmitgadēm ilgusī interese par leģendāro izdevniecību "Zelta Ābele" un tās dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi beidzot īstenojusies grāmatās – ir tapusi apjomīga monogrāfija "Ideālists merkantilā pasaulē" un izdevniecības "Zelta Ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs "Grāmata kā meistardarbs".

"Grāmatu apgāda "Zelta Ābele" vārds zināms ikvienam, kas kaut nedaudz interesējies par latviešu grāmatniecības vēsturi un mūsu grāmatu mākslas augstākajiem sasniegumiem," stāsta Laimonis Osis. "It kā pazīstams plašākai sabiedrībai ir arī šī apgāda dibinātāja un vadītāja, grāmatizdevēja Miķeļa Goppera vārds, tāpat zināmi daži vispārīgi fakti par viņa dzīvi un darbību. Patiesībā tomēr šīs zināšanas ir stipri vienpusējas, fragmentāras un pat kļūdainas. Lielā mērā to noteikusi dramatiskā Latvijas 20. gadsimta vēsture. Miķeļa Goppera vārds padomju okupācijas gados Latvijā ilgu laiku bija padarīts "neredzams", bet izgaismota tikai neliela viņa apgāda darbības daļa."

"Bibliofila Laimoņa Oša sastādītais un komentētais apgāda "Zelta Ābele" izdevumu katalogs ir darbs ar visaugstākā līmeņa vērtību," stāsta grāmatas redaktors Raimonds Ķirķis. "Tajā pēc iespējas detalizēti atklāts un tādējādi arī saglabāts latviešu grāmatniecības vēsturē trekninātiem burtiem ierakstītās Miķeļa Goppera dibinātās "Zelta Ābeles" mantojums."

Grāmata "Digitālā bērnība" piedāvā plašu skatījumu uz digitālo laikmetu un tā ietekmi uz bērnību un sabiedrību kopumā, pievēršoties gan digitālo tehnoloģiju pozitīvajiem aspektiem, gan izaicinājumiem un potenciālajiem riskiem. Tā meklē atbildi uz jautājumiem: ko nozīmē būt bērnam digitālajā laikmetā? Kā audzināt un sagatavot bērnus dzīvei pieaugušo pasaulē? Kā iespējams dzīvot skaistu un jēgpilnu dzīvi?

"Digitalizācija ir būtiski mainījusi mūsdienu bērnu sociālos ieradumus un dienas kārtību, tāpēc pieaugušie spiesti pielāgoties jaunajai situācijai un mainīt arī audzināšanas un pedagoģijas metodes," stāsta grāmatas izdevēji. "Digitālo tehnoloģiju invāzija ikdienā rada unikālu situāciju: pieaugušajiem bērnu nodarbes internetā šķiet nesaprotamas, jo pašu spēja piekļūt tehnoloģijām nereti ir ierobežota, viņi neatpazīst simbolus un nozīmes, ko jaunieši savā ikdienas valodā izmanto. Tāpat nevar noliegt, ka digitālās tehnoloģijas ne tikai sniedz jaunas iespējas, bet arī rada riskus."

Grāmatas autore ir Dr. paed. Zanda Rubene, izglītības zinātņu profesore, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes vadošā pētniece un prodekāne zinātnes jautājumos, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle pedagoģijā. Viņas zinātniskās intereses jau vairāk nekā desmit gadu ir saistītas ar pedagoģiskās antropoloģijas problemātiku, mediju pedagoģiju un bērnības pētījumiem.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadošā pētniece Beata Paškevica sadarbībā ar Halles piētisma pētniecības centra vadītāju prof. Holgeru Caunšteku (Holger Zaunstöck) un pētnieku Tomasu Grūnevaldu (Thomas Grunewald) no vācu valodas tulkojusi un izdošanai sagatavojusi kādu unikālu manuskriptu, kas vairākus gadsimtus glabājies Unitātes arhīvā Hernhūtē, Vācijā. Šis manuskripts ir autobiogrāfija, ko 1752. gadā Rīgā uzrakstīja pirmā latviešu valodā sacerētā vēstures apcerējuma "Vidzemes stāsti" autors, Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss (1697–1756).

Viņa autobiogrāfija ir gan personisks un subjektīvs, gan arī pārlaicīgi uztverams teksts par cilvēka attiecībām ar Dievu un savas sūtības meklējumiem pasaulē. Frīdrihs Bernhards Blaufūss ir trāpīgs dzimtās Tīringenes, Halles un Vidzemes apstākļu un cilvēku vērotājs. Pēc studijām tolaik ļoti pieprasītajā Halles universitātē, kurā tika kopta garīgās un sociālās pārveides ideja – Halles piētisms, Blaufūss tika nosūtīts darbā uz Vidzemi. Darbodamies Vidzemes draudzēs un Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā, viņš kļuva par Hernhūtes brāļu draudzes atbalstītāju Rīgas latviešu un vācu amatnieku vidē.

Pret brāļu draudzi Krievijas impērijā vērstajā izmeklēšanas procesā Frīdriham Bernhardam Blaufūsam bija jāstājas tiesas priekšā. Šai laikā pārdzīvotais iedragāja viņa veselību, arī autobiogrāfijas lappusēs liekot pievērsties medicīnas tematikai. Blaufūss uztverams kā Vidzemes Augustīns, kurš cīnās ar paša un ārējo apstākļu radītiem šķēršļiem garīgās pilnveides procesā.

"Marija. [dežavū]", rakstnieces Ingas Grencbergas otrais romāns, ir grāmata par cilvēka ceļu pašam pie sevis, norāda izdevēja, apgāda "Zvaigzne ABC" pārstāvji. Tā stāsta par to, ka, neizpratis sevi, cilvēks nespēj būt mierā, lai cik brīnišķīga viņa dzīve varētu šķist vērotājam no ārpuses.

Grāmatas galvenā varone Marija ir spējusi sev nodrošināt gan skaisti iekārtotu mājokli, labu darbu un algu, gan mīlestības pilnas attiecības, tomēr nemitīgi izjūt kaut kā būtiska trūkumu. Viņa impulsīvi visu pamet un dodas meklēt pazaudēto. Marija apceļo vairākas valstis un iepazīstas ar brīnišķīgiem cilvēkiem, un reizē arī izdzīvo intensīvu sastapšanos ar savu pagātni, skaudri aptverot, ka skolas laikā piedzīvotais mobings joprojām met tumšu ēnu pār viņas dzīvi, neļaujot rast iekšēju harmoniju.

Aktrise Dārta Daneviča anotācijā par romānu atzīst, ka Marijas piedzīvojumi ceļojuma laikā ir tikai ārējais iesaiņojums viņas iekšējam ceļam pašai pie sevis, un šāds ceļš kaut reizi dzīvē ir jāveic ikvienam cilvēkam. Savukārt kino producente un rakstniece Lelde Kovaļova romānu salīdzina ar terapiju. Režisore un radošā direktore Una Rozenbauma saka, ka Grencbergas valodai piemīt Sagānas skumjais siltums un brīvība.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds laidis klajā pētnieka Aigara Lielbārža monogrāfiju, kuras centrā ir latviešu buramvārdi, vārdošanas un dziedināšanas tradīcijas un dažādie šo tekstu un tradīciju veidojošie un ietekmējošie konteksti.

"Monogrāfijā aplūkoti galvenokārt tie jautājumi, kas man gan kā autoram personīgi bijuši saistoši vai arī neizzināti, gan arī raisījuši plašākas sabiedrības interesi, piemēram, buramvārdu senums, tekstu cilme, ietekmes un tekstu pārceļošana, baznīcas monopols un reliģiju ietekme uz tautas tradīcijām, pirmskristietības un kristietības tradīciju un tekstu attieksmes, tradīcijas sociālās un ekonomiskās robežas, padomju ideoloģijas ietekme uz vārdošanas tradīcijām un to pētniecību, dziedniecības popularitāte mūsdienās u. c.," stāsta Aigars Lielbārdis.

Buramvārdi ir rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt), ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības, panākt labvēlīgu rezultātu utt. Buramvārdu tradīcija ir šo tekstu izmantojums, ko nosaka formulu pārmantojamība, to lietojuma konteksti, funkcionalitāte un iesaistītās personas (lietotāji). Savukārt buramvārdu tradīciju uztur vai tajā iekļaujas citas tradīcijas vai tradīciju kopas un saistītie žanri (tautas medicīna, ticējumi, teikas), kas, saturiski papildinot cita citu, veido vienotu pasaules uztveri un kultūrpieredzi kā ļaudīm pagātnē, tā arī mūsdienās. Lai arī individuālās pieredzes ir atšķirīgas un katra ir unikāla, tomēr tām ir vienojošas pazīmes, kas ļauj tās uzlūkot un analizēt kā vienotu tradīciju.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LCCA) tulkojumu sērijā izdots ievērojamā poļu mākslas teorētiķa un profesora Pjotra Pjotrovska eseju krājums "Agorafilija. Māksla un demokrātija postkomunistiskajā Eiropā".

Pjotrs Pjotrovskis (Piotr Piotrowski, 1952–2015) šajā grāmatā raksta par agorafiliju – vēlmi piedalīties publiskajā telpā, kritizēt un radoši pilnveidot sabiedrisko dzīvi, lai tā nepanīkst. Kā norāda izdevēji, bijušā Austrumbloka valstīm, tostarp Latvijai, aiz muguras ir agorafobija – brīvības pretmets, sabiedrisko norišu kontrole un kultūras un mākslas pakļaušana oficiālās ideoloģijas monopolam. Pēc Aukstā kara beigām, kad brūk robežmūri un binārā ģeopolitiskā pasaules kārtība, māksla iegūst jaunu pašizteiksmi, kultūras globalizācijas ietekmē kļūstot transgresīvāka un kosmopolītiskāka. Mākslas darbs vairs nav pašpietiekams vienums, bet tiecas piedalīties politiskajā aktīvismā, anarhijā, utopijā. Pārmaiņas piedzīvo arī muzejs. Bet viena no svarīgākajām Pjotrovska atziņām – māksla palīdz mums dziedēt pagātnes traumas un orientēties tagadnes juceklīgajā pasaulē, ar savām krāsām izdaiļojot agoru – demokrātijas, brīvības un dažādības telpu.

Pjotrovskis ir mākslas vēsturnieks un nozīmīgs Vidus- un Austrumeiropas 20. un 21. gadsimta mākslas pētnieks. Autors īpaši pievērsies komunistiskajā un postkomunistiskajā Eiropā radītajai mākslai, analizējis to politiskā un ģeogrāfiskā kontekstā.

Grāmatu no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Izdevniecība "Aminori" marta beigās laika klajā poļu rakstnieces Joannas Rudņanskas grāmatu "Brigitas kaķenīte"

Poļu rakstnieces grāmatā aplūkoti Otrā pasaules kara notikumi ar bērna acīm. Brigitai un viņas ģimenei jādodas uz geto, un viņas kaķenīte (it kā tikai pagaidām) nokļūst pie sešgadīgās Helēnas. Meitene un viņas kaķis ir liecinieki tam, kā "karš visu pārvērš", pirmām kārtām jau cilvēku attiecības. Tā ir grāmata, kas šķiet vienkārša, taču ir pārsteidzoši dziļa, bagāta ar metaforām, norāda izdevēji. Poļu literatūras kritiķi to raksturo kā daiļliteratūru bērniem, kas sevī apvieno līdzību, maģisko reālismu un postmodernu pasaku. Joanna Rudņanska (1948) sarakstījusi nedaudz, taču gandrīz visi viņas darbi saņēmuši literārās balvas, tostarp Starptautisko Januša Korčaka balvu. "Brigitas kaķenīte" Polijā pirmo reizi iznāca 2007. gadā un pieredzējusi jau vairākus izdevumus. Tā kļuva par "Polijas gada grāmatu" un kopā ar dažiem citiem Rudņanskas darbiem iekļauta poļu bērnu literatūras zelta fondā. Tagad arī latviešu lasītājs var iepazīt izcilās poļu rakstnieces daiļradi.

Grāmatu ilustrējusi poļu māksliniece Eva Mendreka, bet īpaši latviešu izdevumam jaunu vāka dizainu radījusi māksliniece Rute Marta Jansone.