Miķelis Goppers grāmatniecības vēsturē paliks kā avantūrists, kurš ik pa laikam nodzīvojās gandrīz līdz bankrotam, bet vienlaikus savā apgādā "Zelta Ābele" izdeva pašas skaistākās grāmatas Latvijā. "Grāmatas bija viņu sagrābušas savā varā kā nedziedināms drudzis, ne tik daudz ar savu saturu kā tīri ārējo skaistumu un iespējamiem bezgalīgajiem formas izsmalcinājumiem," izcilo grāmatnieku savās atmiņās attēlo rakstnieks Anšlavs Eglītis.
Eglītis, kurš gan veidoja ilustrācijas "Zelta Ābeles" grāmatām, gan šajā apgādā izdeva vairākus savus darbus, atmiņu romānā "Pansija pilī" apraksta savu pirmo tikšanos ar Miķeli Gopperu. "Viņa "Zelta Ābeles" apgāds bija izdevis tikai pāris greznās grāmatiņas, bet jau sacēlis plašu ievērību. Rīgas inteliģentajai publikai pēkšņi atklājās, ka latviešu grāmatniecība jau sasniegusi tādu izsmalcinājuma pakāpi, kad grāmata pati par sevi – ar papīru, salikumu, sējumu – bija kļuvusi par mākslas darbu.
Es biju redzējis šīs grāmatas, bet ne izdevēju, un iedomājos grāmatu estētu Gopperu kā bālu, izstīdzējušu pusmūžnieku, kas savu dailes sapņu noreibumā kustas gausi un līgani kā aļģe ūdenī un, ja vispār atstāja savu silto, popēto, suvenīriem piekrauto mitekli, tad tikai izbraukdams ormanī ar ļoti rāmu, vecu zirdziņu. Man vajadzēja laika, lai savienotu savu iedomu tēlu ar enerģijas pielādēto, zēniska paskata strupvārdaino motociklistu, kas likās izkāpis nevis no tagadnes, bet nākotnes, kā Edvarta Virzas apdziedātais "L’esprit nouveau"," raksta Eglītis.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv