Gājusi tālāk, nevis atgriezusies. Saruna ar rakstnieci Margitu Gūtmani

Mēs tiekamies Krustpilī, rakstnieces dzīvesvietā. Ilgāku laiku esam uzstājīgi aicinājuši Margitu uz sarunu, bet cienījamajai literātei vienmēr kāda nevaļa. Maz iztaujāta, reti izvilināta publisko starmešu gaismā, Margitas možā personība Latvijā palikusi it kā nomaļus, asais intelekts – īsti neizmantots. Kad izskanēja ziņa par Latvijas Literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu literatūrā piešķiršanu Margitai Gūtmanei, devāmies apsveikt. Pateicoties Ivetai Tālei, folkloristei un grupas "Saucējas" dibinātājai, tikām arī pieņemti. Rakstniece LALIGABA balvu jau reiz ir saņēmusi – par biogrāfisko prozu "Dzīve ir viens vella izgudrojums", kurā lasītājs iepazīst dzejnieces Veronikas Strēlertes radošo dzīvi caur Margitas atmiņām un personīgām fotogrāfijām. Savukārt mūža balvu par ieguldījumu Latvijas literatūrā dzejniece, tulkotāja un proziste Margita Gūtmane saņem par bērnu grāmatu "Minkāns", kas tapusi, viņai vēl trimdā dzīvojot, un jau vairākās paaudzēs priecē gan mazus, gan lielus lasītājus Latvijā. Dzejprozā rakstītajās "Vēstulēs mātei" trimda rakstniecei kļūst gan par poētisku valodu, gan par mūžīgu tagadnes stāvokli arī Latvijā. Gūtmanes sirdsgudrā, jūtīgā dzeja un proza veido un stiprina trimdas literatūru, un arī met tiltu starp Latvijā palikušajiem un no tās aizbraukušajiem. Viņa arī atdzejojusi vācu valodā daudzu latviešu autoru darbus.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

"Minkāns" ir izdots trīs reizes, pirmoreiz vēl trimdā 80. gadu vidū. Tas ir populārākais jūsu darbs. Vide un notikumi grāmatā ir ļoti latviski, bet konkrēta darbības vieta nav nosaukta. Kur tas sarakstīts?

Veltai Janelsiņai ar vīru bija divstāvu vasaras māja Koparbergā Zviedrijas vidienē. Reiz sēdējām vakarā augšstāva verandā. Zili zaļš, riet saule. Paštaisīts vīns. Un es teicu – tik grūti iedomāties, ka rīt jābrauc atpakaļ uz to stulbo Hamburgu, vai tad nevarētu vienreiz palikt ilgāk? Uzreiz saņēmu atbildi – jā! Tad es braucu atpakaļ un gadu kārtīgi pelnīju naudu, lai nākamo gadu varētu Zviedrijas laukos dzīvot. Tas bija labākais gads manā dzīvē. Es tajā ziņā tomēr esmu lauku cilvēks.

Zviedrijā tajā laikā bija lēta zvanīšana. Man piezvanīja Strēlerte un jautāja: ko tu raksti? Es teicu, ka rakstu bērniem. Un kā šodien dzirdu viņas izbrīna pilno: tu? Viņai trūka, ko lasīt priekšā mazbērnam, es viņai aizsūtīju uzrakstīto. Bet to "tu?" es neaizmirsīšu. (Smejas.) "Minkāna" zīmējumi tapa tā – noliku fotogrāfiju pret stiklu un nozīmēju. Es nemāku tos kaķus zīmēt.

Varbūt kaķis bija īsta personība, kas varēja ietekmēt stāsta gaitu. Vai kaķi tiešām sauca Minkāns?

Viņu sauca Minkāns. Bet man vairāk nāca kaimiņu runcis, svītrains, lūškrāsas. Tas man kārtīgi patika. Tur tā ietekme nāca. Tāds atraisīts skatījums. Nebija vairs smagnējais, jo īsto Minkānu notrieca mašīna.

(Iveta Tāle piebilst: "Vienīgās radības, kuras tu vari ilgstoši paciest un uz kurām tu neapvainojies, ir kaķi. Cilvēki nav tajā sarakstā.")

Es tevi paciešu gan ilgi! (Smejas.) Andra Konste reiz zvanīja: man tev ir kaķis. Prasīju – vai runcis? To vēl nevar pateikt, viņa teica. Tad viņa man to kaķi atveda. Bija auksts, tas bija paslēpts zem mēteļa. Viņa man pasniedza saujiņā, tas atvēra acis – zilas acis, paskatījās manī, aizvēra acis un gulēja tālāk. Laikam jau tā bija mīlestība, bet radoša mīlestība. Ar visādiem knifiem. Varēja tādus trikus taisīt!

90. gados trimda formāli noslēdzās, radās iespēja atgriezties Latvijā.

Vieta, kur atgriezties, vienmēr ir problemātiska. Es, piemēram, nekādā vietā nevaru atgriezties. Man bija deviņi mēneši, kad mani bērnu ratiņos paņēma līdzi. Atgriešanās neattiecas uz mani. Es vienmēr esmu gājusi tālāk, nevis atgriezusies. Esmu stipri daudz interesējusies par vācu literatūru, it īpaši par vācu trimdas literatūru. Visiem ar atgriešanos ir šausmīgas problēmas. Piemēram, austriete Hilde Špīla (Hilde Spiel) bija prom no Austrijas kādus sešus gadus. Viņa teica, ka gadiem ilgi nav varējusi atgriezties. Radies tāds svešums, ko nevar pārvarēt. Starplaikā bija Austrijas pievienošana Vācijai, visa tā politiskā attīstība, cita Vācija. Viņa dzīvoja Amerikā. (Pauze.) Nevar atgriezties! Nevar noķert to momentu, kad aizbrauc ar tām jūtām un ar kādām atgriezies.

Austrietei tie ir seši gadi, latviešiem – 46…

Zinu latviešus, kas atbrauca no Zviedrijas un mēģināja te iedzīvoties, bet aizbrauca atpakaļ. Roberta Mūka sieva pēc vīra nāves aizbrauca atpakaļ. (Klusums.) Un arī tādi, kas no Austrālijas. Latvietība katram ir sava. Latvietība no Vācijas, otram no Zviedrijas, no Austrālijas, citam no Anglijas. Viens no Amerikas, un katram ir savi priekšstati un sava vide.

1988. gadā jūs pirmo reizi atbraucāt uz Latviju. Vai braucienu palīdzēja nokārtot Vizma Belševica?

Nē! Man bija daudz kontaktu Zviedrijā, arī ar Kronbergu (Juri). Viņš tulkoja Vizmu. Toreiz es domāju: ko Kronbergs var, to es arī varu. Un sāku tulkot uz vācu valodu. Vizmai mani tulkojumi nepatika. Es gan nebiju droša, cik ļoti Vizma prot vāciski. Vizmas vīrs Zigurds Elsbergs, kuram pašam ir vācu radi, man stāstīja, ka prot. Es gan domāju, ka tieši viņš ir teicis, ka tā īsti neiet, jo viņš ir kritizējis arī Kronberga tulkojumus uz latviešu valodu. Mana mīlestība pret Vizmu Belševicu ar to vienā rāvienā beidzās. (Smejas.) Un tad Vizmas dēla Klāva nāve… Tas mums visiem bija šoks. Es viņai uzrakstīju vēstuli. Ka es pat nezinu, ko teikt… Man gribējās viņai uzrakstīt. Viņa atbildēja, un mēs sākām sarakstīties.

Pēc kāda laika viņa man jautāja: vai tad nebūtu laiks atbraukt uz Latviju? Viņa mēģināja to kārtot caur Rakstnieku savienību, bet tur ieteica vērsties pie kultūras sakaru komitejas¹. Vizma rakstīja, ka viņai ar šo komiteju nav nekāda sakara. Viņi var organizēt atbraukšanu, samaksās par ceļu, būs visādi obligātie stāstījumi un izrādīšanas Latvijā, bet… cik bieži pie tādas programmas varēsim satikties? Zvanīju Strēlertei uz Stokholmu, viņa atbildēja, ka par to komiteju tā lieta ir diezgan skaidra. Domāju – štrunts ar to komiteju. Tanī laikā uz Latviju brauca kāda grupa no Minsteres, un es braucu kopā ar to. Protams, tajos laikos vēl bija jālido caur Maskavu un jāiet cauri muitai.

Rīgā palikām viesnīcā "Latvija". Nākamajā dienā mēģināju zvanīt Vizmai. Vispirms neviens neatbildēja. Pēc tam kāds atbildēja krieviski. Zvanīju vēl, bet nekādi nevarēju sazvanīt. Man sanāca dusmas. Grupā bija Ilze Gulēna, viņa zināja, kā tikt līdz Vizmas dzīvesvietai, un vienā burvīgā, saulainā un siltā pavasara rītā mēs pa toreizējo Gorkija (tagad Krišjāņa Valdemāra) ielu gājām līdz baltai ķieģeļu mājai. Vizma atvēra dzīvokļa durvis rītasvārkos, saprata, kas es esmu, mēs norunājām nākamajā dienā tikties. Tas bija fantastisks laiks.

Neatceros, cik ilgi bijām Latvijā. Astoņas dienas? Katru otro dienu ar viņu tikāmies. Dienās, kad netikāmies, viņas vīrs mūs vadāja apkārt.

Vai jūsu māte no Latvijas rakstīja jums uz Vāciju?

Viņa sāka rakstīt 1956. gadā, kad, laikiem mainoties, bija atgriezusies no izsūtījuma. Tante sēdēja pie radio un klausījās ziņas par Ungāriju.² Sākumā izklausījās, ka ungāri uzvarēs. Nekā nebija! Krievi iesoļoja no jauna.

Māte caur Sarkano Krustu bija dabūjusi mūsu adresi un sūtīja vēstules. Tas bija murgs – viena sveša māte sāk man rakstīt. To "māmiņas" vārdu es nīstu vēl šodien. Jo mana tante emocionāli man bija māte, kaut zināju, ka ne īstā. Un tad pēkšņi man bija divas mātes? Tas bija diezgan traki.

15 gadu vecumā man kā pusaudzei radās visādas savas idejas. Un, tiklīdz bija kādas domstarpības, es tantei teicu: tu neesi mana māte. Un vienreiz viņai pietika. Viņa oficiāli atteicās no aizbildnes statusa un izmeta mani ārā no mājām. Tad sociālā darbiniece mani ievietoja vācu internātā, un sakari ar tanti būtībā pārtrūka. Tad sākās mana epopeja.

Tas notika Memmingenē, kas atrodas Bavārijas dienvidrietumu stūrī Švābijā – Vācijas pēdējā vietā! (Smejas.) Lai tiktu no internāta ārā, pieteicos gaidās. Pateicoties gaidu vadītājai, man pavērās ceļš uz Minsteres Latviešu ģimnāziju, un es tajā iemīlējos. Skola bija ierīkota agrākajās kazarmās. Trešajā stāvā internāts – vienā pusē meitenes, otrā zēni. Pirmajā stāvā bija latviešu organizācijas – Centrālā padome un "Daugavas Vanagi". Man tajās kazarmās patika, jo tās atgādināja bēgļu nometnes laikus, un mazs bērns jau nesaprot, ka atrodas tādā nometnē.

Ko māte rakstīja vēstulēs?

Lai es braucu atpakaļ uz Latviju. Ar to varēja rasties problēmas, jo saskaņā ar bēgļu konvenciju vecāki nosaka, kur bērnam dzīvot. Un tad būtu cauri ar dzīvi Vācijā. Tante toreiz mātei atbildēja, lai viņa labi padomā. Es jau gāju vācu skolā, un pārslēgties uz kaut ko pilnīgi citu būtu ļoti smagi. Un mans tēvs tomēr ir vācietis. Bet varbūt mātei tā lika piespiedu kārtā rakstīt. Es neko nezināju par mātes izsūtīšanu uz Sibīriju jau uzreiz 1945. gadā, viņa nekad par to nerakstīja. To man vēlāk pastāstīja mammas draudzenes meita un arī parādīja, kur viņa apglabāta.

Kāpēc negribējāt integrēties vāciešos?

Es nezinu. Mājās ar tanti runājām latviski, ar vācu valodu saskāros skolā. Pirmā skola bija bēgļu nometnē, arī tur bija diezgan daudz vācu valodas, jo bijām kopā ar igauņiem un leišiem, bet pārsvarā tomēr latviešu valoda. Vācu valoda nāca nenovēršami.

Mana tante gribēja, lai es patiesi integrējos vāciešos. Memmingenē bija sarunāts, ka es varētu strādāt aptiekā.

Kad mani sāka interesēt rakstīšana, bija jāizšķiras, kādā valodā rakstīšu. Kaut ko publicēju kādā vācu avīzē, tomēr pārgāju uz latviešu valodu. Apjautu, cik daudz dzejnieku ir vāciešiem un cik – latviešiem.

Kāds bija pirmais priekšstats par latviešu literatūru?

Ļoti vienkāršs. Pēc nometnes mūs visus pārvietoja uz dzīvokļiem, vieninieki dzīvoja tādos kā komunālos dzīvokļos. Kāds kara invalīds savā istabā bija sadomājis taisīt bibliotēku. Es pie viņa sāku iet pēc grāmatām, un viņš atzina, ka esmu cītīgākā no tiem, kas nāk lasīt. Viņam bija Eduarda Alaiņa izdotie Poruka pieci sējumi. Stāsti man neinteresēja, bet dzejoļi gan. Poruks tolaik mani pievilka latviešu literatūrai tā nopietnāk. Pēc Poruka nāca Bārda, Aspazija, Virza – "Straumēni" un viņa patriotiskā dzeja. Mamma atsūtīja Raini, lielos 50. gadu izdevumus – "Uguni un nakti". Kā man tie patika! Lai pareizi noskaņotu, mamma atsūtīja arī "Zvejnieka dēlu", bet man no tā romāna ne silts, ne auksts.

Jums nepatīk Vilis Lācis?

Man bija ideja taisīt uz viņa simtgadi 2004. gadā konferenci, lai saprastu, kāda nozīme un vērtība viņam ir mūsdienās. Sastrīdējos ar Viktoru Avotiņu. Arī Vizma man zvanīja – ko tu zini par Vili Lāci? Ko tu zini par dzīvi šeit okupācijas laikā, ko tu iedomājies? Inese Zandere un Liāna Langa, kas to domu atbalstīja, piedalījās konferences rīkošanā, tā mēs trijatā ņēmām to Vili Lāci. Viktors bija iedomājies, ka mēs aicināsim tikai tos, kuri ir noskaņoti pret Lāci. Bet mēs toreiz aicinājām visus. Skujiņu, Sokolovu, Berklavu, tur bija vesela plejāde. It īpaši Skujiņš, un Sokolova stāstīja savus piedzīvojumus ar Vili Lāci, bet Berklavs mēģināja būt ļoti objektīvs. Konference izdevās laba.

Kāpēc tas bija svarīgi?

Man likās svarīgi, jo es redzēju paralēles ar Vāciju 60. gadu beigās, kad aktualizējās jautājumi "tēvu" paaudzei. Kā varēja notikt, ka jūs skrējāt līdzi Hitleram? Un piedalījāties? Un neko nedarījāt pret?

Vai mēs Latvijā piedzīvosim, kad bērni jautās vecākiem, vecvecākiem – ko un kā jūs darījāt okupētajā Latvijā?

Nesaprotu, kāpēc šis jautājums netiek uzdots. Jau izaugusi vesela paaudze, 30 gadi pagājuši, kopš valsts atguvusi neatkarību, bet šis temats netiek cilāts. Liāna Langa tagad ir ķērusies tam klāt. Viļa Lāča konference bija domāta, lai kaut ko iekustinātu, bet nekas nenotika.

Man reiz bija diskusija ar Janīnu Kursīti par abiem iepriekšējiem Latvijas Universitātes rektoriem – Indriķi Muižnieku un Mārci Auziņu. Kā augstskolai var būt rektors, kurš sadarbojies ar čeku? Bet viņš (Muižnieks) tiesas prāvā esot attaisnots. Vai tiešām viņi domā, ka tas nāks universitātei par labu? Arī Viktors Hausmanis³ visus atjaunotās valsts gadus turpināja strādāt, it kā viņa biogrāfijā nekā slikta nebūtu bijis. Nožēlojami.

Kad iepazināties ar padomju ēras autoriem?

Tie ienāca līdz ar valodnieci Veltu Rūķi-Draviņu, kad sāku studēt neklātienē Stokholmas Universitātē. Viņai sūtīja grāmatas no okupētās Latvijas. Lasīju Montu Kromu, Velgu Krili. Strēlertei universitātē bija lekcijas par literatūru, bet Draviņai bija gramatikas kursi.

(Iveta Tāle rosina: "Pastāsti par puķītēm, kurām nezināji nosaukumu!")

Draviņa mani izgāza eksāmenā. Viņa bija stipri pielāgojusies padomju valodniekiem, braukāja uz Latviju. Mēģināja no mums izdzīt laukā Endzelīnu un iedzīt pareizo Blinkenas⁴ valodu. Viņa bija aizgājusi pa Blinkenas taku. Pārbaudījumā es par spīti pieteicu, ka runāšu par Belševicu, zinot, ka Draviņai ir klaja nepatika pret Belševicu. Un viņa mani izgāza. Viņa uzdeva jautājumu nevis par "Gadu gredzeniem", bet par krājumu "Madarās", prasīja par mārsilu, kā tas izskatās? Bet es no botānikas neko daudz nezināju pretēji Draviņai. Tad jau tu arī nesaproti to dzejoli, viņa sacīja. Pēc eksāmena aizbraucu pie Strēlertes, un viņa man ielēja konjaku, lai nomierinos. Tad nospriedām, ka Draviņa nekā nejēdz.

Pirms 12 gadiem iznākušajā grāmatā par Veroniku Strēlerti diezgan lielu uzmanību veltāt Ziedoņa personības kontroversālajiem aspektiem. Vai tagadnes skatījumā kaut kas mainījies?

Savā laikā biju lasījusi 1970. gadā izdoto "Kurzemīti", un man tā pat patika. Taču sāku vārīties vietā, kur viņš raksta par kureliešiem⁵. Viens piemērs: "Daudzās vietās, kur Kurzemē apmetās viņu saformētās grupiņas, apkārtnē notika nežēlīga, neviena neapvaldīta nomaļāko māju izlaupīšana un izslepkavošana. (..) Ja viņi aiztika līdz Zviedrijai, kā viņi Zviedrijā bez asinīm iztiek."⁶

Ar to man pietika, ar to man Ziedonis bija cauri. Kādā sarīkojumā Latvijā jau pēc neatkarības atjaunošanas es Ziedoni satiku. Teicu – Imant, ko tu par kureliešiem esi sarakstījis? Viņš dievojās: "Es?" Lika roku uz sirds un teica, ka par kureliešiem tikai labu. "Imant, izlasi pats savu "Kurzemīti"!" Un es viņam pateicu lappusi. Viņš teica: "Labi, es izlasīšu un tev piezvanīšu." Un nekā. (Smejas.) Šī epizode būtu palikusi sarunas līmenī, un Dievs ar to, bet Noras Ikstenas grāmatā "Nenoteiktā bija" lasāms uz mata tas pats, atskaitot par tām asinīm. Vai tā tiešām ir neatkarīga Latvija, kur šādi var runāt?

Kad jau tuvāk mūsdienām lasīju Ziedoņa kopotos rakstus un pārlasīju arī "Kurzemīti", atdūros pret vietu, kur viņš bija rakstījis par kureliešiem. Tagad tur parādās četrstūru iekavas, kas apzīmē izlaistus vārdus, teikumus. Gandrīz viss agrāk par kureliešiem rakstītais ir izņemts.

Un tomēr jautājums, kā Ziedonis un Zigmunds Skujiņš varēja tā ceļot pa pasauli okupācijas laikā, kad vairumam cilvēku robežas bija ciet. Uzturēties, piemēram, trīs nedēļas Stokholmā? Reiz bija uztaisīta izstāde par Skujiņu. Bija atzīmēts pasaules kartē, kur viņš ir bijis. Un nevienam neienāca prātā pajautāt, kā viņš varēja braukāt apkārt? Māra Svīre man teica – ja nauda bija, tad varējām braukt, kur grib. Māra, kāpēc tu man stāsti muļķības?

Varbūt uz Bulgāriju varēja aizbraukt…

Pašlaik labi redzam, kādas muļķības stāsta par to visu. Horvātiem ir grāmata⁷, kurā aprakstīts, kā to laiku cilvēki mūsdienās melo un paši tam tic. Viņi ir aizmirsuši, kā bijis. Ir rakstnieki, kuri stāsta, ka viņi bijuši disidenti Dienvidslāvijā, it kā pat sēdējuši cietumos. Bet nekā tamlīdzīga nav bijis! Viņi vienkārši izliekas un paši tam tic... Un jo vairāk viņiem prasa, jo ilgāk viņi ir sēdējuši cietumos. Un cietuši. Un galvenokārt pretojušies.

Īsts joks bija tas, ka 1996. gadā, kad es atbraucu uz šejieni, Andra Konste uz lidostu bija paņēmusi līdzi Ziedoni. Es domāju, ka paģībšu, ieraugot Ziedoni. Pēc tam viņi abi atbrauca pie manis. Pierakstīja viesu grāmatu ar kaut kādiem pantiņiem. (Smejas.) Nav jau tā, ka Ziedonis man nav paticis, viņš man ir paticis.

Kādā nodaļā "Vēstulēs mātei" rakstāt, ka Ziedoņa valoda apdraud jūsu valodas eksistenci. Kā tas domāts?

To grūti izskaidrot. Jo Ziedoņa valoda patiešām ir pavisam citāda nekā man saprotamā latviešu valoda. To atšķirību izjutu jau 90. gados saskarē ar darbiniecēm no literatūras muzeja⁸. Esmu jutusies kā pilnīga idiote. Viņas runā latviski, bet es nesaprotu, par ko viņas runā. Apmēram tas pats ar Ziedoni, viņš raksta par kaut ko, ko es absolūti nespēju uztvert un nesaprotu. Tas nav valodas dēļ, bet tās realitātes, ko atspoguļo valoda, dēļ. Tās ikdienas lietas, par kurām pietiek tikai ar pusteikumu un visi jau zina un smejas, man nav saprotamas. Tikai ar laiku spēju sākt apjaust, par ko šādos gadījumos ir runa.

Bet Ziedoņa poētiskā valoda man dažreiz krīt uz nerviem. Tulkot latviešu dzejniekus vācu valodā reizēm ir ļoti grūti.

Es pati rakstu ļoti konkrēti, bez kādiem izpušķojumiem, nevaru tos ciest. Līdz ar to katram vārdam ir jābūt precīzam, ar nozīmi.

Ar kura rakstnieka valodu jūtat radniecību?

Viens no maniem mīļākajiem autoriem ir Kafka. Starp citu, arī grūti pateikt, kas viņš īsti ir – žīds, austrietis, čehs vai vācietis? Nesen lasīju skaistu piemēru – kāds bija stāstījis, ka mācās no Kafkas, un viņam atbildēja, ka no Kafkas nevar mācīties! Var mācīties no Džoisa, var mācīties no Hemingveja, bet no Kafkas neko nevar mācīties.

Kafkam ir vairākas zīmīgas situācijas ar zvanu pie durvīm, piemēram, romānā "Process" un stāstā "Lauku ārsts". Tu sēdi mājās, un kāds zvana pie durvīm. Diez, kas tur ir? Vai tevi grib apcietināt? Vai arī tas ir tikai pastnieks? Ja pastnieks, tad ko viņš grib no tevis? Vai viņš kaut ko atnesis? Vai kāds aicina uz kaut kurieni? Lūk, šausmīga nedrošības sajūta no viena zvana, un tieši tāda nedrošība, baiļu sajūta, trauksme man visu laiku ir Latvijā. Ka es absolūti nezinu, kas notiek. Es nesaprotu!

Vai tas saistīts ar bēgļu gaitām bērnībā?

Nē, ar dzīvi šeit. Jo vairāk domāju par to, kas notiek šeit, jo vairāk interesējos par sabiedrību, jo biežāk piemeklē un vairojas trauksmes sajūta. Līdz nonācu pie tā, ka atsevišķus cilvēkus sāku izsvītrot.

Kādas emocijas bija, uzzinot par Latvijas Literatūras gada balvu?

Šoks! Man tas šķita kā 1. aprīļa joks. Es absolūti sevi nepieskaitu pie latviešu literatūras un pie rakstniekiem. Kad pārvācos uz Latviju, sākumā gāju uz Rakstnieku savienību, uz dažādiem rakstniecībai veltītiem pasākumiem, grāmatu atvēršanu. Tas ir nosists laiks! Tas man neko nedod. Sapratu, ka man drīzāk jānodarbojas ar savām lietām.

Minsterē 90. gados notika kāds sieviešu festivāls, tur piedalījās arī Amanda Aizpuriete. Es vadīju pasākumu, bet diezgan lielā zāle bija gandrīz tukša. Nodomāju, ka dzeja te nevienu neinteresē, un aizbraucu atpakaļ uz Hamburgu. Amanda palika un bija noskaidrojusi, kādēļ Minsteres latvieši pasākumu neapmeklēja. Viņi bija ņēmuši ļaunā kādu senu manu izteikumu.

Proti, kad Maskavā (1980. gadā) bija olimpiskās spēles, Tallinā notika burāšanas sacensības. Es toreiz atļāvos trimdas presē uzrakstīt, ka tās vajadzēja organizēt Rīgā. Sākotnēji arī bija plānots, ka tās notiks Rīgā, bet pārlika uz Tallinu. Toreizējais Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis bija trimdiniekiem ieteicis olimpisko spēļu laikā nevienam uz Latviju nebraukt. Es diezgan skarbi uz to atbildēju, ka pasaules brīvo latviešu priekšsēdētājs iesaka nebraukt, bet pats brauc un ar kultūras sakaru komiteju ņemas... Izrādās, minsteriešus tas bija nokaitinājis. Es sapratu, ka esmu kļuvusi persona non grata Minsterē.

Kad vēlāk Dailes teātrī Latvijā bija izstāde par Minsteres ģimnāziju, protams, es aizgāju skatīties. Neviena bilde ar mani. Nekā. Taču noklusēt mani arī nevar. Kaut kādā izlaidumā esmu pierakstīta. Tad sapratu, ka es tur neskaitos. Ka esmu ārpus latviešiem un ārpus latviešu literatūras. Tā nepiederības sajūta manī ir bijusi visu laiku, vispirms vācu skolā un vācu vidē. Minsterē gan vienmēr jutos piederīga, bet tagad esmu kancelēta. Es gribu atgādināt, ka esmu no Minsteres, nav tikai Kariņš un Levits no turienes, bet arī Margita Gūtmane.

Esat teikusi, ka rakstāt dienasgrāmatu. Vai joprojām to darāt?

Rakstu kopš vācu skolas laikiem. Tad pamanīju, ka mana tante to lasa, un es to izmetu. Žēl. Būtu Minsteres laiks pierakstīts. Tagad vairāk rakstu pārdomas. Rīgas dzīvoklī ir daudz dienasgrāmatu. Tās vēl ar roku rakstītas. Kopš roka dreb, rakstu ar datoru. Man vienkārši patīk rakstīt. Visa tā grafomānija parādās līdz ar dienasgrāmatām.

Kad vēl dzīvoju Memmingenē, iznāca (Zentas) Mauriņas kopotie raksti vācu valodā, un es aizgāju uz viņas vakaru pilsētas teātrī, kas bija ļoti maziņš. Zāle pilna, viss tumšs, skatuve melna. Tad prožektora gaismā parādās Mauriņa ratiņos. Ģērbusies tikai baltā, baltiem matiem. Ārprāts, cik iespaidīgi! Kad runāšana uz skatuves beigusies, visa Memmingenes augstā sabiedrība stāv ar viņas grāmatām un grib autogrāfu. Es ar savu dienasgrāmatu arī klāt. Uzrunāju latviski, Mauriņa ieplēta acis. Paņēma manu dienasgrāmatu un sāka šķirstīt. Tad saprata, ka tas ir nopietni, ka es tiešām rakstu latviski. Viņa man ierakstīja: jāzina mērķis, jāstrādā un atkal jāstrādā! Es toreiz nodomāju, ka viņa varēja man kaut ko jēdzīgāku novēlēt, vai ne. (Smejas.) Visu mūžu šo atceros.

Minkāns – kaķis, kurš smaržo pēc dillēm! Vai pirmā epizode par dillēm bija apzināti veidota, lai izceltu šo latvisko aizrautību, pat apmātību ar dillēm?

Tas bija apzināti, bet ne tāpēc, ka latvieši ir traki uz dillēm. Minkāns tiešām bija uz dillēm. Nesen lasīju, ka Kanādas karavīri esot teikuši: Latvijā visi ēdieni ir ar dillēm. Spānijā izjutu, ka tur nav diļļu. Paņēmu līdzi, iestādīju, un tās auga. Bet kādu dienu visas dilles melnas. Kukaiņi bija traki uz dillēm. Es arī spāņu vārdnīcā paskatījos eneldo, bet neviens spānis nezina, ko ar tām dillēm darīt!

Pirmpublikācija žurnālā "Domuzīme", 2024., 2. nr.

¹ Latvijas PSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs bija Valsts drošības komitejas izveidota un vadīta piesegorganizācija.

² 1956. gada 23. oktobrī Ungārijā sākās spontāna tautas sacelšanās pret staļinistu valdību un tās Padomju Savienības atbalstīto politiku. To apspieda ar PSRS karaspēka palīdzību.

³ Literatūras un teātra kritiķa, Dr. habil. philol., Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Viktora Hausmaņa (1931–2023) vārds ir atrodams 2018. gadā publiskotajā Latvijas PSR VDK aģentu kartotēkā.

⁴ Aina Blinkena (1929–2017) – padomju latviešu valodniece, viena no aktīvākajām padomju nostādņu īstenotajām valodniecībā, divvalodības jautājuma attīstītāja. Atmodas laikā diametrāli mainīja savu nostāju. Viņas vārds ir atrodams 2018. gadā publiskotajā Latvijas PSR VDK aģentu kartotēkā.

⁵ Ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa bija 1944. gada jūlijā izveidots latviešu militārais formējums. Tā oficiālais mērķis bija Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošana brīdī, kad Vācijas karaspēks atstātu, bet PSRS armija vēl pilnībā nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju. Grupas vadība bija saistīta ar Latvijas Centrālo padomi, un bija iecerēts, ka tā būs jaunveidojamās Latvijas valdības rīcībā.

⁶ I. Ziedonis. Kurzemīte. R.: Liesma, 1970. 130.–131. lpp.

⁷ D. Ugrešić. Die Kultur der Lüge edition suhrkamp. Berlin: Suhrkamp Verlag, 1995.

⁸ Tagadējais Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Ojārs Lāms ir latviešu literatūrzinātnieks un klasiskais filologs, Latvijas Universitātes profesors salīdzināmajā literatūrzinātnē.

Elvis Friks ir Latvijas Universitātes doktorantūras students, raksta disertāciju Latviešu pēctrimdas literatūra (1991–2019).

Intervija tapusi sadarbībā ar VPP Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai projektu Naratīvs, forma un balss: literatūras iesakņotība kultūrā un sabiedrībā (nr. VPP-LETONIKA-2022/3-0003).