Latvietis Holivudā, Antigones likums, dzeja un proza. 10 jaunas latviešu grāmatas, ko izlasīt vasarā

Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesoru – pērn aizsaulē aizsauktā valsts emeritētā zinātnieka, ģeologa Ojāra Āboltiņa un paleontologa, LU Pamatiežu ģeoloģijas katedras vadītāja Ervīna Lukševiča – grāmata "Zeme pēdējos 540 miljonos gadu" saistošā valodā sniedz populārzinātnisku priekšstatu par galvenajiem ģeoloģiskās un paleoģeoloģiskās pagātnes notikumiem Zemes pēdējā garākajā vēstures posmā – fanerozoja eonā.

Šajos gadu miljonos daudzkārt ir mainījusies Zemes "seja" – pārvietojušies, apvienojušies un sadalījušies kontinenti, radušies un izzuduši okeāni, mainījušies to apveidi, radušās un arī noārdījušās kalnāju sistēmas, attīstījusies un pilnveidojusies organiskā pasaule, tostarp dzīvajai pasaulei uz Zemes pievienojies arī cilvēks.

Viens no grāmatas recenzentiem un priekšvārda autors asociētais profesors Dr. geol. Ivars Strautnieks atzīst: "Autori noteikti ir pelnījuši atzinību tieši par to, ka latviešu valodā ir radīta jauna populārzinātniska grāmata. Satura izklāsta forma ir ļoti saistoša un vienkārša, tā ir kā stāsti par romantiskiem piedzīvojumiem. (..) Grāmata nav pieblīvēta ar zinātniskiem terminiem, bet ir ļoti labi izstāstīta notikumu un procesu norise, to būtība, nezaudējot arī zinātnisko pieeju."

Anšlava Eglīša grāmata par darbu Holivudā – "Lielais Mēmais" – beidzot ir iznākusi arī Latvijā. Lasītāju vairums Eglīti zina kā izcilu prozaiķi, un interesi par viņa romāniem pēdējo gadu laikā veicinājušas arī to ekranizācijas – 2018. gadā pirmizrādi piedzīvoja pēc romāna "Homo Novus" motīviem veidota spēlfilma, bet šī gada sākumā pie skatītājiem nonāca daudzsēriju filma "Pansija pilī".

Rakstniecība nebūt nebija vienīgā Eglīša profesija. Pēc tam, kad padomju okupācija bija piespiedusi rakstnieku ar ģimeni doties prom no Latvijas vispirms uz Vāciju un tad tālāk uz ASV, par rakstnieka pamatnodarbošanos kļuva kino žurnālistika – Eglītis iesaistījās Holivudas Ārzemju žurnālistu apvienībā, rakstīja filmu apskatus un recenzijas, intervēja ievērojamus aktierus un režisorus un veidoja rakstus par filmu industrijas fenomenu. Savus vērojumus, iespaidus un secinājumus Eglītis apkopoja grāmatā ar nosaukumu "Lielais Mēmais. Filmu žurnālista piezīmes", kas nāca klajā 1972. gadā ASV. Tas vairāk nekā piecdesmit gadu palika vienīgais šīs grāmatas izdevums, taču tagad "Lielais Mēmais" ir laists klajā arī Latvijā.

Neraugoties uz apakšvirsrakstu, tās nav tikai filmu žurnālista piezīmes. Tā ir rakstnieka biogrāfija, uzlūkota caur "sudraba ekrāna" prizmu – no pirmajiem Rīgas kinoteātriem 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs un zēnu blēņām, cenšoties iekļūt kino bez biļetes, caur trīsdesmito gadu žilbinošo kinodīvu laikmetu, līdz Baigā gada zvērībām un Latvijas okupācijai, bēgļu gaitām cauri sabombardētās Berlīnes izmisīgajai pirmskapitulācijas līksmei un mierīga švābu ciemata pavēnim, visbeidzot sasniedzot Holivudu, kas lasītāja acu priekšā atklājas ne kā sapņu fabrika, bet kā dzīvs, raibs, teju psihodēliski ņirbošs organisms. Eglītis apraksta leģendārus aktierus un režisorus, dalās ar trāpīgiem vērojumiem un detaļām un sniedz plašu ieskatu dažādu valstu, tostarp Latvijas, kinoindustrijas vēsturē, īpaši akcentējot kino propagandas līkločus 20. gadsimta vēstures kūleņos. Šajās lappusēs dzīvo Kerijs Grānts un Alfrēds Hičkoks, Klints Īstvuds un Federiko Fellīni, Čārlijs Čaplins un Elizabete Teilore. Tomēr, kā norāda izdevējs, pašos pamatos "Lielais Mēmais" ir skaudri godīgs stāsts par Anšlavu Eglīti un viņa laiku.

Jauno Sandras Kalnietes romānu izdevēji raksturo kā Latvijas 20. gadsimta vēstures stundu, kas izstāstīta aizraujoša romāna formā. Grāmatas varoņu likteņi cieši savijušies kopā gan pašiem zināmā, gan nezināmā veidā, un ikkatrs notikums atspoguļo reālus vēsturiskus faktus.

Šī grāmata spilgti un spēcīgi ataino likteņus, kuru samezglojumi sākušies vēsturisku notikumu iespaidā. Otrais pasaules karš, izsūtīšanas, bēgļu nometnes, trimda, varas maiņas – tie ir dzirnakmeņi, kas maluši mūsu vecvecākus un vecākus, atstājot neizdzēšamu iespaidu arī uz viņu pēcnācēju dzīvi. Kalniete vēstures rakstos ieaudusi gan Krievijā dzimušu, gan trimdā augušu latviešu dzīvesstāstus, ikkatra liktenim prasmīgi atrodot īsto vietu romāna raibajā audeklā.

"Grāmata stāsta par traumām, kuras kā neredzamas ēnu ēnas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē un ietekmē cilvēka dzīvi, pat pašam to neapzinoties," par romānu saka Kalniete. "Galvenās varones Ilzītes liktenis ir sācies ilgi pirms piedzimšanas, kad karš un padomju okupācija sagrieza šķērsām mātesmātes Irmas Rugājas un tēvamātes Jadvigas Baginskas Gāliņas dzīvi. Romāns nerakstījās viegli, jo vēlējos pastāstīt par dzimtu, kurā atspoguļojas mūsu tautas piedzīvoto likteņgriežu dramatisms un traģisms, mūsu piemērošanās un izturība. Ilzīte man palīdzēja tikt galā ar pašas izmisumu un bezspēcību, pavadot manu vīru viņa ciešanu pilnajā ceļā uz mūžību."

Voldemāra Avena dzejas krājumā "Pagaidi" apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu.

Voldemārs Avens (1924–2022) Latvijā vairāk pazīstams kā gleznotājs, tomēr viņš ir arī viens no tiem svešatnes dzejniekiem, kura darbība saistīta ar tā saukto "Elles ķēķi", Ņujorkas latviešu dzejnieku un mākslinieku grupu, kas regulāri pulcējās dzejnieka Linarda Tauna dzīvoklī necilā Manhatanas rietumu rajonā, ko vietējie dēvēja par "Hell’s Kitchen". Starp citiem pazīstamiem šīs grupas dzejniekiem jāmin: Gunars Saliņš, Roberts Mūks, Mudīte Austriņa, Baiba Bičole.

Grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš par šo dzejas krājumu saka: "Tas ir šī savdabīgā "Elles ķēķa" tradīcijas dzejnieka atskats uz nodzīvotā mūža spilgtākajiem mirkļiem, kas lakoniskās vārsmās dažkārt iegūst līdzības vai alegorijas raksturu. Otra nozīmīga tēma ir precīza novecošanas procesa analīze, kuru autors dokumentē gan ar smeldzi, gan smaidu un ironiju. Krājuma nosaukumā lasāms gan lūgums nāvei atļaut vēl dažus gadus šaisaulē, gan arī cerība, ka lasītājs atmetīs ikdienas steigu un uzkavēsies grāmatas lappusēs, uzklausot dzejnieka sakāmo."

Ingas Gailes jaunajā dzejas krājumā "Un varbūt ka mēs visi izdzīvosim" iekļauti dzejoļi, kas sarakstīti laikā kopš 2022. gada 24. februāra.

Vairākos krājuma dzejoļos nolasāmas tiešas alegorijas par Krievijas karadarbību Ukrainā, mēģinot atrast poētisku valodu, kā par to runāt. Citi krājuma dzejoļi meklē metaforas un veidu, kā runāt par pasaules varmācību plašākā nozīmē, atklājot to, ka konkrētu valstu īstenotā karadarbība ir kulminācija sabiedrības struktūras izveides kļūdām.

Arī šajā krājumā, līdzīgi kā citos autores krājumos, valda feministisks naratīvs. Vairākos darbos risinātas attiecības ar Dievu, kas ir krājuma caurviju motīvs. Kā norāda izdevēji, dzejniece sarunājas, lamā, noliedz Viņu un meklē iespēju izlauzties ārpus Dieva vīrišķā tēla. Dzejniece, apzinoties to, ka ceļš pie vīriešu pasaules Dieva ir piegruvis pilns ar sabombardētu māju un dzīvju drupām, meklē jaunus vārdus un iespējas runāt par To caur sievietes juteklisko, ķermenisko pieredzi.

Romāns "Arnolda bailes un mīlestība" ir politologa un korupcijas analītiķa Valta Kalniņa debija daiļliteratūrā.

Romāna darbība risinās 21. gadsimta sākumā, kad autoritāra valsts dzīvo kara priekšnojautās. Eksistenciālu baiļu un depresijas mākts, Arnolds galīgi nejūtas kā dzīves saimnieks, kaut gan ir apveltīts ar gaišu galvu un centīgu dabu. Tikmēr sabiedrība jūk prātā. Vara tiek klāt visiem visur, un ierēdņi grib reģistrēt iesaukumam katru. Katastrofa kļūst nenovēršama, kad sauklis "Katram būs savs karš" un propagandas opija pīpes aizdzen gana labprātīgas masas uz slaktiņu.

Kā min izdevēji, šis romāns ir realitātes absurda izspēle, kurā pa solim atklājas, ka visbīstamākais birokrāts un tā vilkatīgais iemiesojums korumpants patiesībā smeļ spēku pašā indivīdā, kurš no tā visa tik ļoti baidās.

Valentīnas Freimanes otrā grāmata "Antigones likums" ir veidojusies kā turpinājums pirmajai biogrāfiskajai grāmatai "Ardievu, Atlantīda!" (2011), kuras stāsts noslēdzās Otrā pasaules kara beigās. "Antigones likums" aptver padomju periodu, Atmodas laiku, 20. gadsimta 90. gadu pārmaiņas un Valentīnas Freimanes mūža nogali Rīgā un Berlīnē. Izcilās personības atmiņas pierakstījusi un sakārtojusi Jolanta Treile. Grāmatu ilustrē bagātīgs vizuālais materiāls – fotogrāfijas, dokumenti, piezīmes.

Teātra un kino zinātnieces, mākslas zinātņu doktores Valentīnas Freimanes (1922–2018) vārds saistāms ar Latvijas kultūrvides pilnveidošanu un iekļaušanu globālās kultūras kontekstā. Par spīti politiskā režīma liktajiem šķēršļiem kopš 20. gadsimta 60. gadiem Freimane radīja alternatīvu izglītības sistēmu, kļūstot vairākām padomju paaudzēm par "logu uz Eiropu", izplatot zināšanas un veicinot izpratni par pasaules teātra un kino procesiem, personībām un parādībām.

"Antigones likuma" manuskriptu Valentīna Freimane sāka veidot kopā ar redaktori Jolantu Treili, kas pie tā strādājusi astoņus gadus – vispirms, ilgstoši un regulāri tiekoties, uzklausot un ierakstot diktofonā atmiņu stāstus, bet pēc Freimanes aiziešanas mūžībā no šiem daudzu stundu ierakstiem ilgi un rūpīgi būvējot grāmatu.

"Fermi paradokss" ir Arvja Vigula debija prozā, kurā apkopoti pēdējos piecos gados tapuši stāsti. Kā skaidro krājuma ieskaņā citētās "Vikipēdijas" rindas, "Fermi paradokss ir acīmredzama neatbilstība starp varbūtības aprēķiniem par ārpuszemes civilizāciju eksistēšanu un zinātnisku pierādījumu trūkumu par kontaktiem ar šādām civilizācijām."

"Grāmatas nosaukums, protams, ir metafora," par krājumus saka Arvis Viguls. "Teju visi stāstu varoņi tādā vai citādā veidā apdzīvo savu privāto, vientuļo planētu, nespēdami rast kontaktu ar būtnēm tur, ārā, lielajā izplatījumā. Varētu teikt, ka "Fermi paradokss" ir grāmata par neiespējamu komunikāciju, mentālo izolāciju un lielo vientulību, ar kuru katrs esam nākuši šai pasaulē un kuru tā cenšamies apdzēst, meklēdami savu atspulgu citos."

Grāmatas redaktors Vilis Kasims teic: "Arvja Vigula darbos smiekli vienmēr ir tikai rokas stiepiena attālumā no sāpēm un smeldzes. Tāpat ir arī šajos stāstos, kas lasot šķiet kā pieredzējuša meistara rokas darināti, lai gan ir Vigula debija prozā. "Fermi paradokss" ir valodiski un strukturāli noslīpēts, emocionāli spēcīgs un bieži pārsteidzošs krājums, kas aizkustinās ne tikai viņa dzejas cienītājus vien."

Grāmatu sērijas "Es esmu…" darbā "Es stāstu visu" apkopota rakstnieces Ivandes Kaijas dienasgrāmata (1911–1921) ar izvērstiem literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas komentāriem.

"Šī dienasgrāmata caur ļoti personisku prizmu sniedz ieskatu vienā no smagākajiem laikiem mūsu valsts vēsturē: Pirmais pasaules karš, ar to saistītā vācu okupācija, padomju periods, brīvības cīņas, bermontiāde un, visbeidzot, neatkarīgas valsts veidošana. Ivande Kaija izdzīvo visus šos periodus, līdztekus rakstniecībai audzinot trīs bērnus, cenšoties nodrošināt tiem iztiku un izglītību un uzņemoties arī sabiedriskus pienākumus. Viņa ne vienmēr izprot dažādos politiskos strāvojumus, tomēr it bieži aiz to rūpīgi postās fasādes intuitīvi saredz ļaunumu un liekulību. Dienasgrāmatu caurstrāvo sieviešu emancipācijas idejas, ko ietekmējušas sabiedrības modernizācijas prasības, saduroties ar patriarhālās sabiedrības iesīkstējušajiem uzskatiem," stāsta vēsturniece Līga Lapsa.

Sērijā "Es esmu…" jau publicēts Ingas Gailes romāns par Ivandi Kaiju – "Rakstītāja".

Izdevniecība "Zvaigzne ABC" izdevusi latviešu rakstnieces Ingunas Baueres (1960–2024) mūža pēdējo pabeigto romānu "Daiļā Marija".

Kā vēsta izdevēji, rakstniece ļoti priecājusies, gaidot šī darba iznākšanu, un vienlaikus mazliet baidījusies, jo pirmo reizi bija atļāvusies vēsturisko patiesību apvienot ar dēkainu iztēles lidojumu – par to stāsta romāna pēcvārds. Bauere gan paguva izskatīt darba maketu, tomēr gatavo grāmatu vairs nesagaidīja – šī gada 19. janvārī Ingunas Baueres mūžs priekšlaicīgi aprāvās. Viņa atstāja lasītājiem bagātīgu darbu klāstu, un "Daiļā Marija" ir pēdējais pašas rakstnieces pabeigtais romāns.

"Pēc šī darba varētu uzņemt lielisku vēsturisku seriālu: notikumi tā vien mijas un vijas, veidodami tiešām raibu rakstu. Varoņa kārtā ietikuši ne vien cilvēki, bet arī priekšmets: puskailas jaunas sievietes portrets. Ap šo gleznu griežas vairāku varoņu likteņi. Pieviltas jūtas un negribēti bērni, atraidīti mīlētāji un nekaunīgi izmantotāji, muižnieki un vienkāršie ļaudis… dzīve un sadzīve 18. gadsimta Latvijā te atainota sulīgās krāsās! Anna un Marija, Šarlote un Leontīne, muižkungi un viņu pakalpiņi, mācītāji un mākslinieks… Ikvienam ir savas alkas, bet ne katrs spēj tās piepildīt," tā par grāmatu raksta izdevniecības pārstāve Kristīne Ilziņa.