"Mans mazdēls ir ceturtā paaudze pēc Sibīrijas, es domāju, ka viņš jau ir to pārvarējis," sarunā atklāj rakstniece un politiķe Sandra Kalniete. Jūnija izskaņā viņa lasītāju vērtējumam nodeva savu jaunāko literāro darbu – romānu "Māte sieva. Sieva māte. Meita sieva", ko veido detalizēts un plašs vairāku ģimeņu likteņstāsts, kas vijas cauri Latvijas vēsturei, īpaši pievēršoties vardarbības, izsūtījuma un padomju okupācijas laika traumatiskajai pieredzei, kas atstāj nospiedumus ne tikai konkrēta cilvēka, bet arī visas dzimtas un plašākā nozīmē arī tautas dzīvē.
Lai gan jūnijā Kalniete pārvēlēta Eiropas Parlamentā, satiekoties sarunai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, mēs nerunājam par aktuālo politiku. Latviešu tautas vēsture, neizrunātie jautājumi un traumas pārvarēšana – tās ir tēmas, kas izklāstītas viņas jaunajā romānā un kļūst arī par mūsu sarunas vadmotīvu.
Sakiet, vai, rakstot romānu "Māte sieva. Sieva māte. Meita sieva", jūs sapratāt kaut ko jaunu par latviešu vēsturi?
Es domāju, ka ne. Ar traumas problēmu saskāros jau tad, kad strādāju pie "Balles kurpēm Sibīrijas sniegos". 2000. gadā man bija tuvu 50, bet nekad nebiju domājusi par to, ka cilvēks, tiekot pāri dramatiskiem un traģiskiem notikumiem, paliek ar tiem apzīmogots. Kāds vairāk, kāds mazāk, kāds – liktenīgi.
Vēlākajos gados dažādus traumas jautājumus manīju atkal un atkal. Piemēram, Okupācijas muzeja darbinieces man pastāstīja, ka muzeja ierakstos praktiski neeksistē seksuālā izmantošana. Bet tā notika. Es zinu, ka tā bija notikusi pret manas mammas tuvākajām Sibīrijas draudzenēm. Kas notika ar manu mammu, es nezinu, bet man ir aizdomas, ka arī viņa bija piedzīvojusi kaut ko traģisku.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
