Stārkvalde. Recenzija par Mika Koljera romānu "Stārks"

Dziļi personiskais piederības jautājums ir pavadījis arī iepriekšējos Koljera tekstus, kļūstot par pamanāmu caurviju motīvu. Ja pirmajos darbos, romānā "Ceturtais lielākais Latvijā" (2014) un stāstu krājumā "Baltic Byline" (2016), Koljers veido satīrisku, viegli izklaidējošu stāstījumu, tad nākamais romāns "Iz Baltikas" (2018) pārsteidz ar plašu vēsturiskās ainavas tēlojumu. Sižeta pamatā ir divu britu draugu un literātu piedzīvojumi Apgaismības laikmeta Baltijā. Rodas priekšstats, ka Koljers tekstos tēlo ne tik daudz latviešus, cik piešķir balsi tiem, kuri dzīvojuši blakām.

Uzmanību piesaista veiksmīgs grāmatas "Stārks" ilustratīvais noformējums. Tālumā no tumša biezokņa lēnām tuvplāna izpeld stārķu kolonija. Vizuālā perspektīva iegūst laika nogriežņa nozīmi. Pirmajā brīdī varētu maldīgi šķist, ka vizuālā spēle atgādina mākslīgā intelekta uzģenerētu attēlu, bet tad uzzinām, ka tas ir franču mākslinieka Ogista Andrē Lansona (Auguste André Lançon) darbs.

Romānā "Stārks" galvenais varonis ir ārsts, kura senči ir cēlušies no vācu kolonijas Volgas krastā. Katra nākamā paaudze ir arvien mazāk runājusi vācu valodā un vēstītāja senču identitāte atspoguļojas vienīgi vāciski skanošā uzvārdā – "Esmu uzaudzis Krievijā, taču krievi mani nekad nav turējuši par vienu no viņiem. Mans akcents tiem likās svešāds. Lai arī daudzus gadus nodzīvoju Līvlandē, Letlandē, Latvijā un visai pieņemami apguvis vietējo ļaužu valodu, latvieši tā arī nav pieņēmuši mani par savējo" (12. lpp.). Vēstītājs meklē savu vietu starp šīm trim dažādām etniskām grupām. No citas puses, nevajadzētu bēdāties – atrašanās uz simboliskas laipas sniedz noteiktas priekšrocības. Lasītājs neuzzina ārsta vārdu, it kā tēla identitātes transformācija vēl nav noslēgusies. Iestājoties karadienestā, vēstītājs ironizē, ka tēva mantotais uzvārds iesēj citu prātos uzskatu – vācieši ir lieliski ārsti.

Vienu dienu pie vēstītāja ierodas liktenīgs ciemiņš – Barons fon Blanks no Blankenhofas muižas, ar personisku ārstēšanas lūgumu. Ja pulka feldšeris veiksmīgi tiks galā ar uzdevumu, tad viņu atalgos ar dāsnu naudas prēmiju. Kamēr vēstītājs risina šo uzdevumu Blankenhofas muižā, tikmēr barons apmaksās medicīnas studijas Tērbatā. Vēstītāja kvēlākais sapnis ir kļūst par "īstu" ārstu. Šis uzstādījums, ka kāds ir īstāks par citu tiek smalki pārbaudīts citos sarunas tematos ar provokatīviem jautājumiem. Piemēram, starp ārstu un latvieti vārdā Krauklis, kur ārsts retoriski jautā – cik īsta vai iedomāta ir barona atšķirība no muižas ļaudīm? Un varam sekot līdzi Kraukļa domu virtenēm.

Kaut arī Koljera uzburtā vācbaltiešu dzimta ir autora radošā iztēle, liels ir kārdinājums vilkt paralēles ar vācbaltieša Herberta fon Blankenhagena tēlojumu "Atmiņas no vecās Vidzemes". Abos ir pieminēta Vidzeme, kā arī noslēpumainā ķimeļa liķiera recepte un tirdzniecība. Līdzīgi par iedvesmas avotu var minēt itāļu augstmaņa Džuzepes Tomazi di Lampedūzas nostalģisku aristokrātijas romānu "Gepards" (1954).

Raidījumā "Kultūras rondo"¹ Koljers piekabina romānam "Stārks" franču un vācu simbolistu tradīciju. Par spīti rakstnieka erudītajām zināšanām literatūrā, kārdinājums ir apgalvot, ka romāna tēmas ir gaužām mūsdienīgas. Proti, tēmas par tradīcijām un pienākumu pret ģimeni, par sievietes vēlmi caursist aristokrātijas uzspiestos stikla griestus un par dažādu etnisko grupu sadzīvošanu vienkopus.

Savdabīgs mūsdienu atspulgs uzmirdz baroneses tēlā, ar viņas dumpinieces vēlmi izrauties no stīvām, teatrālām tradīcijām un dekoratīviem uzvedības modeļiem. Pirmajā sarunā ar ārstu baronese ironizē: "Ir patīkami satikt cilvēku, kurš neskatās uz mani kā uz lelli vai sivēnmāti un kurš atturas no kārdinājuma apsveikt mani par to, ka esmu pateikusi kaut ko prātīgu" (60. lpp.). Baronesi darītu laimīgu viena sapņa piepildījums – sava māja bez deju zāles, prom no aristokrātiskām muļķībām un tukšām sarunām. Viņa dzīvotu nomaļus no Blankenhofas kungu nama un tas darītu viņu ārkārtīgi priecīgu.

No vienas puses mums ir barons – seno laiku tradīciju sargātājs, un no otras puses baronese ar personiskām vēlmēm. Par baroneses emociju lakmusa papīru kļūst zīda šalle, viņa tās maina katrā izdevīgā brīdī, arī šīs brīvi vējā plīvojošas šalles tēls kļūst par baroneses impulsīvās personības norādi.

Barons bieži ir iegrimis domās, tiek plānots gadskārtējais varas rituāls, lai apliecinātu muižas ļaudīm barona nozīmību un varenību. Ironiski, ka uz šī fona baronu kaitinājusi latviešu zemnieka tautasdziesmas dziedāšana: "Es tikai iebilstu pret to, ka viņi visu laiku atkārto vienu un to pašu dziesmu" (76. lpp.). Barons nenojauš, ka ir iesprūdis izrādē, kuru drīz vien atcels 1905. gada nemieri.

Romāns nesteidzīgi lasītāju izved cauri vēstures tēlojumiem ar krāšņiem aprakstiem, bet brīžiem uzpeld jokainas ainas. Piemēram, notikums zemnieku sētā, kur barons fon Blanks no akas izceļ dziedošu zēnu. Grūti iedomāties, ka kāda muižas kalpotāja varētu parakstīties uz šādu barona untumu. Iespējams šo rituālu var interpretēt kā postkoloniālu pasaules kārtību, kur barona dzīvības avots tiešām ir muižas ļaudis.

Apķērīgs lasītājs ātri vien atklāj, ka katru tēla rīcību romānā motivē kāda iekšējā vēlme. Barons vēlās dzimtas turpinājumu, baronese savu mežvillu un vēstītājs kļūt par diplomētu ārstu. Un ja vēlmēm lemts piepildīties, tad romāns neizbēgami kļūst romantisks.

Veikli Koljers apspēlē momentu, ka romāns oriģināli nav sarakstīts latviešu valodā (no angļu valodas to tulkojis Valdis Ābols). Vēstītājs lasītājam paziņo – "Es jūs lūdzu atvainot manu valodu. Vācu valoda nav mana dzimtā, tomēr liekas, ka jāraksta tieši vāciski" (11. lpp.). Mūs labsirdīgi apmāna divreiz. Proti pirmo reizi – it kā tas tiešām būtu tulkojums no vācu valodas un otro reizi – it kā ārsta dienasgrāmata būtu vēsturisks dokuments. Nedaudz pakavēšos pie šīs detaļas, tā ir ārkārtīgi būtiska. Vilis Kasims intervijā Koljeram uzdod provokatīvu jautājumu – vai Latvijai vajadzētu viņu pieņemt kā latviešu rakstnieku? Uz ko autors atbild: "Es noteikti neesmu britu rakstnieks. Tad kur gan es iederos? Viss, kas man ir, ir šeit."²

Ja iedomājamies nosacītu laipu starp latviešu un angļu valodu, tad tulkojumam varētu piedēvēt peldēšanas prasmes. Ja autors labi pārvalda latviešu valodu, bet par literāro valodu izvēlās dzimto angļu valodu, vai tādā gadījumā varētu teikt, ka tā kļūst par transnacionālu rakstību? Ir vērts par to aizdomāties. Lasītājs ar autora radošo palīdzību var uzkāpt skatu torni, kur no citas puses palūkoties uz Vidzemes seno ainavu ar putniem, lapeglēm, muižas ļaudīm un mēģināt beigās ieraudzīt arī sevi. Varētu teikt, ka tā ir transnacionāla literatūras pieredze, lasot Koljera romānu, tas arī atbildētu uz jautājumu, kāpēc latvieši pret galveno varoni ir pretnostatīti kā atšķirīga grupa. Intervijā Koljers precizē: "Man nešķiet, ka grāmatā es piedāvāju skatu no malas. Mans skats ir no vidus, jo tas ir tas, kur, manuprāt, esmu."³

Šis transnacionālais aspekts simboliski parādās kā mūždien klātesošs akcents ārsta valodā. Vēl vēstītājs uzsver, ka tieši dzīve dažādās kultūras ir izglābusi viņam dzīvību: "Lielākā daļa no še pieminētajiem jau ir miruši, varbūt pat visi, izņemot mani" (11. lpp). Var teikt, ka ārsts ir paglābies kā pasažieris no vētrā slīkstoša kuģa, kur viņa glābšanas riņķis ir viņa dažādo kultūru sajaukums.

Līdzīgi kā vācbaltu rakstnieks Oskars Grosbergs darbā "Mežvalde" (1942) uzceļ uz pamatiem idealizētu muižas dzīvi, tā arī Koljers "Stārka" valodā uzbur donkihotisku tradīcijas gūstekni brūkošai pasaules kārtībai.

¹ Terzens G. Viena diena barona fon Blanka dzīvē. Saruna ar rakstnieku Miku Koljeru. LR Kultūras rondo. 2024. gada 4. augusts.

² Kasims V. Mans jautājums – vai gribas to lasīt? Intervija. 2024. gada 2. septembris.

³ Turpat.