Apskaužu tos, kuriem iepazīšanās ar Gunara Saliņa (1924—2010) dzeju vēl priekšā. Es ar to iepazinos 1998. gadā, kad Jānis Elsbergs Jauno autoru semināra dalībniekiem ieteica izlasīt Latvijā izdoto Saliņa dzejas kopojumu "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules" (1993). Māra Čaklā sastādītā poligrāfiski pieticīgā, lēti nocenotā grāmata man kļuva par atklājumu. Šķita gluži vai neticami, ka dzeju var rakstīt tik maigi, jutekliski un krāsaini, ka tekstā visas piecas maņas spēj atklāties tik pilnīgi, ka pārlaicīgie un pārpasaulīgie uzzibsnījumi šajā dzejā var skart tik personīgi, gluži vai fiziski. Un vienlaikus Saliņš savā dzejā ir lielisks novērotājs un sava laika komentētājs, trimdas un padomju Latvijas dzīvju sastatītājs un savienotājs, kura dzejoļi skan tik skaidri un precīzi, ka viegli iegulst lasītāja prātā — gan īsi mirkļu tvērumi, gan apjomīgas poēmas.
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Saliņa simtgadē bija radusies vajadzība pēc jaunas viņa dzejas izlases, kas plašākam lasītāju lokam atgādinātu par viņa izcilākajiem darbiem. Kārtojot izlasi "Apmežosim Ņujorku" (2024), atkal pārlasīju viņa krājumus, gan trimdā izdotos "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967) un "Satikšanās" (1979), gan arī Latvijā publicēto "Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi — itin neseni" (1997) un Rakstu 1. sējumā iekļauto "No zila gaisa" (2006). Jaunā izlase ietver no 1945. līdz 2003. gadam rakstītus darbus, kas atklāj dzejnieka evolūciju, sākot no Vācijā rakstītiem bēgļu gadu dzejas paraugiem un beidzot ar 21. gadsimta sākuma darbiem. Sevišķu uzmanību pievērsu tekstiem, kas pārstāv poēmas žanru vai tuvojas tai, — gribējās lasītājiem parādīt ne tikai nelielās, spožās mirkļu iluminācijas, bet arī apjomīgos, sižetiskos dzejoļus, kuru sarakstīšana prasījusi daudz talanta un gara spēka. Jo viena lieta ir notvert mirkli, kurš nelielā dzejolī it kā lidinās apkārt, nepiesaistīts laikam un telpai, bet pavisam cita — izveidot stāstu, kas balstīts autora pieredzē un ar kuru var identificēties arī citi, gan laikabiedri un draugi, gan arī tie, kas dzimuši un auguši citā laikā un vietā.
"Miglas kroga" dzejoļos Saliņš daudzviet seko iepriekšējo paaudžu latviešu dzejnieku tradīcijām, radoši pārveidodams Čaka, Ādamsona, Medeņa un citu autoru ietekmes un Latvijas pagātnes ainas nereti ierāmēdams jaunajā trimdas dzīvē. Latviešu literatūras, folkloras un etnogrāfijas motīvi šeit aizved ceļojumos uz bērnību un jaunību Naudītē un Jelgavā, uzburot ilūziju, ka latviskā pasaule ir tepat, gandrīz vai ar roku sasniedzama. Otrajā krājumā "Melnā saule" šī ilūzija uzturama jau daudz grūtāk: ieilgusī trimda, biežās draugu un laikabiedru nāves un Elles ķēķa bohēmas vitālā spēka mazināšanās liek sāpīgi apjaust dzīves nepielūdzamo ritējumu un neatgriezeniskumu, pārdzīvojot to līdz traģiskai katarsei. Trešajā krājumā "Satikšanās" Saliņa "sapņu reālisms" daudzos tekstos ieguvis reālākas aprises un piesaisti konkrētam laikam un vietai, jo sevišķi tas sakāms par dzejoļiem, ko impulsējis Latvijas apciemojums 1976. gadā, kā arī vairākos trimdas situācijai veltītos dzejoļos.
Pēc trīs grāmatu publicēšanas Saliņš joprojām turpina dzejot, taču iedvesma viņu piemeklē retāk, un jauni krājumi neiznāk līdz pat 1997. gada 33 dzejoļu grāmatai, kura sastāv no ceļojumu iespaidā tapušās dzejas un epitāfijām draugu un tuvinieku piemiņai. Saistībā ar Saliņu vairākkārt rakstīts par spilgtu, iedvesmojošu iespaidu izšķirošo nozīmi viņa rakstīšanas procesā: dzejolis var tapt tikai tad, ja piedzīvots kāds spilgts mirklis ceļojumā, apskatīts neparasts mākslas darbs izstādē vai piedzīvota kāda personiska atklāsme komunikācijā ar draugiem un tuviniekiem. 2003. gadā dzīvesbiedre Jautrīte palīdz sakārtot dzejnieka pēdējo krājumu "No zila gaisa", kad viņu jau skārusi slimība. Tas aptver dažādu gadu dzejoļus, pat vairākus gadu desmitus vecus. No vienas puses, Saliņš nav daudz reflektējis par situāciju pēc 1991. gada, kad Latvija atguvusi neatkarību un daļa trimdinieku domā par atgriešanos dzimtenē. No otras puses, jau kopš 70. gadiem trimda un Latvija viņam nav divas atsevišķas pasaules, tās viņa dzejoļos viena otru papildina un viena otrā spoguļojas.
"Tikai noburtība var paglābt mūs no nāves," Saliņš ir rakstījis kādā dzejolī, tā apliecinādams savas alkas pēc visa skaistā, spilgtā un neparastā, kas caurauž dzejnieka pasauli. Viņa darbi, izturējuši laika pārbaudi, arī 21. gadsimta lasītājam spēj pavērt durvis uz personiskas pieredzes stāstiem, kurus apzeltījis viņa talants. Viņa dziesmas par nemirstību ir nemirstīgas.
Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2024., 3. nr.
Kārlis Vērdiņš ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks un Latvijas Mākslas akadēmijas docents. Piecu dzejoļu krājumu autors. Pētniecībā interesē kvīru studijas, modernisms un mazo tautu literatūra. 2024. gadā izdotas viņa sastādītās Gunara Saliņa, Mudītes Austriņas un Voldemāra Avena grāmatas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
