Kad poļu rakstniece Olga Tokarčuka 2018. gadā saņēma Nobela prēmiju, Zviedrijas akadēmija vēstīja, ka viņa to izpelnījusies par "iztēli, kas ar enciklopēdisku kaislību parāda robežu pārkāpšanu kā dzīvesveidu". Beidzot latviešu valodā sagaidīts arī pirmais godalgotās autores darba izdevums, un zīmīgi, ka "Latvijas Mediji" izlēmuši sākt tieši ar, daudzuprāt, "popsīgāko" Tokarčukas romānu, aiz kura daiļskanīgi baisā nosaukuma un piesolītās detektīvintrigas slēpjas spraigs un aktuāls stāsts par cilvēka un dabas attiecībām.
Kaut arī rakstnieces vārds man nebija svešs (un periodikā bijušas atsevišķas viņas tekstu publikācijas), līdz šim viņas daiļradi biju iepazinis vien pastarpināti – caur 2017. gadā iznākušo citas leģendāras poļu kultūras pārstāves režisores Agņeškas Holandas filmu "Zvēra taka", kuras pamatā tad arī izmantots nupat latviski izdotais romāns. Neraugoties uz neviendabīgo māksliniecisko kvalitāti, filma intriģēja iepazīties ar Tokarčukas daiļradi personiski (tostarp – lai izprastu, vai dīvainības filmas intonācijā un vēstījumā tik tiešām pieskaņotas literārā pirmavota garam), bet dažādu apstākļu sakritības pēc līdz romāna lasīšanai izdevās nonākt vien tagad, kad tas iznācis latviešu valodā kvalitatīvā Ingmāras Balodes tulkojumā.
Kā vēsta Tokarčukas daiļrades lietpratēji, viņas prozai piemīt lirikas valodai raksturīga izteiksme (vārdu sakot – tā ir itin poētiska), bet uzmanības centrā ir tādas nopietnas tēmas kā laika ritējuma radītās pārmaiņas, cilvēku savstarpējā tīklošanās un kopumā – filozofisks skatījums uz cilvēces vietu un mērķiem šajā pasaulē. Viņas starptautiski augstu novērtētie romāni "Bēgļi" un "Viduslaiki un citi laiki" ar plašu poētisko atvēzienu aplūko dažādas kultūras un daudzveidīgas cilvēciskās pieredzes – ar filozofijas un arīdzan mistikas pieskārienu. Šajā Nobela prēmijas autora cienīgajā literārajā tvērumā vieta atradusies arī no pirmā acu uzmetiena negaidīti piezemētajam un, teiksim tā, "vienkāršajam" romānam "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", kas turklāt veiksmīgi slēpjas aiz detektīva fasādes. Tomēr realitātē viss nav tik vienkārši.
...ne jau slepkavību izmeklēšanas process un elpu aizraujoši sižeta pavērsieni ir rakstnieces interešu centrā – tas ir tikai dekoratīvs ietvars, lai runātu par krietni sāpīgākām un aktuālākām tēmām
Formāli "Stum savu arklu..." vēstījuma karkass ir uzbūvēts uz itin pierastām kriminālliteratūras klišejām – nomaļš Polijas lauku ciemats Silēzijā, slēgta kopiena, kur visi visus pazīst un par visiem visu zina, noslēpumaina slepkavību sērija ar viņsaulē aizraidītiem ietekmīgiem ciema vīriešiem un intriģējoša galvenā varone – ekscentriska pensijas vecuma sieviete Janīna Dušejko, kuras dzīves kaislības ir astroloģija, dzīvnieku tiesības un britu romantiķa Viljama Bleika dzeja. Šāds īpašību komplekts varētu šķist itin neierasts detektīva personībai, bet, ja atcerēsimies kaut vai tos pašus Kristi un Konana Doila personāžus, varētu teikt, ka šis ir pat klasisks reveranss detektīva klasiķu virzienā, kuriem dažādas rakstura dīvainības bija teju obligāta nepieciešamība. Ja jums ar to nepietiek, tad Janīnas personību papildina arī viņas draugi un izmeklēšanas partneri – Ērmulis, Dizio, Labā Vēsts – katrs no viņiem ir nepārprotami simbolisks tēls, kas ilustrē noteiktas cilvēciskās īpašības. Tas pats attiecas arī uz pārējiem personāžiem, īpaši negatīvajiem.
Turklāt Janīnas pārliecība apvienojumā ar spožo intelektu izrādās ciets rieksts visai aprobežotajiem, konservatīvajiem ciema iedzīvotājiem, un viņu savstarpējā mijiedarbība kopā ar varones trāpīgajiem dzīves vērojumiem "uz viena viļņa" esošam lasītājam sagādās ne mazums jautru brīžu. Humors noteikti ir viens no Tokarčukas romāna trumpjiem. Un visam pāri mistikas plīvurs ar mājieniem un galvenās varones pārliecību, ka slepkavības varētu būt pastrādājuši dzīvnieki – atriebjoties par minēto kungu aizraušanos ar medībām.
Kā jau nojaušat, ne jau slepkavību izmeklēšanas process un elpu aizraujoši sižeta pavērsieni ir rakstnieces interešu centrā – tas ir tikai dekoratīvs ietvars, lai runātu par krietni sāpīgākām un aktuālākām tēmām: cilvēka un dabas mijiedarbība, kopienu sociālā hierarhija, sabiedrības neiecietība pret atšķirīgo, neierasto un tas, ko varētu tēlaini nodēvēt par "poļu dvēseles pētījumiem". Turklāt Tokarčuka pret saviem tautiešiem šajā ziņā izceļas ar visai nesaudzīgu attieksmi, pretstatot Polijas sabiedrības aprobežotību un merkantilismu turpat netālu pāri kalniem esošajai Čehijai, kas, romāna varones skatījumā, nez kāpēc tiek idealizēta kā gudru un apgarotu cilvēku zeme, par kuru Janīna nemitējas sapņot. ("Domāju, ka Čehijā ir pavisam citādi. Tur visi spēj diskutēt mierīgi un neviens ne ar vienu nestrīdas. Viņi nespētu strīdēties, pat ja gribētu, jo čehu valoda nav piemērota strīdiem." (194. lpp.) Šis ir tikai viens piemērs Čehijas idealizēšanai romānā.)
Tāpēc "Stum savu arklu..." diez vai spēs ielīksmot uzticīgus detektīva cienītājus kā smalki nostrādāts žanra paraugs – gluži pretēji, pastāv liela varbūtība, ka daļa no viņiem pat neizlasīs romānu līdz pēdējai lappusei, bet gan noliks malā kā pretenciozu un garlaicīgu, jo nevarēs izturēt daudzās liriskās pasāžas, kas veltītas astroloģijas zinībām un detalizētai Viljama Bleika tekstu analīzei. Faktiski lielākā detektīvintriga, ko Tokarčuka mums piedāvā, – vai tiešām Janīnas šķietami absurdais pieņēmums par dzīvnieku iesaisti slepkavībās izrādīsies patiess? Domājams, ka gana attapīgi lasītāji diezgan ātri sāks nojaust, kur ved slepkavības saistošie pavedieni, tomēr, nenoliedzami, romāna nozīmīgākais sižeta pavērsiens, kas labākajās detektīva tradīcijas atklājas pašās beigās, Tokarčukai padevies varen elegants.
Tokarčuka nevairās no simbolisma, turklāt romāna tekstā ar lielo burtu viņa raksta arī dzīvnieku vārdus un pat dažādus varonei tuvus jēdzienus, uzsverot, ka vienlīdzīgi vismaz Janīnas pasaulē ir gan Cilvēki, gan Zaķēni, gan Astroloģija.
Attiecīgi svarīgāk būtu uz romānu palūkoties no ekofeminisma skatpunkta, sekojot līdzi anglofono kritiķu rakstītajam pasaules presē (angļu valodā romāns izdots 2018. gadā Lielbritānijā un gadu vēlāk – ASV, kur guvis daudz plašāku ievērību). Tokarčukas vēstījuma centrā, neapšaubāmi, ir patriarhāta radītās struktūras un to nelabvēlīgā ietekme gan uz dabu, gan sievietēm – faktiski mēs redzam itin klasisku bināro opozīciju, ar ko feminisma teorijas aizraujas no pašiem to pirmsākumiem. Janīnas stingrā nostāja pret medību kultu, kas, Tokarčukas ieskatā, ir viens no poļu tradicionālās kultūras pamatiem, nav vienkārši personisks untums – tā ir filozofiska pārliecība, kuras mērķis ir izaicināt ierasto hierarhiju, kas cilvēkus nostāda augstāk par dzīvniekiem.
To pašu Tokarčuka attiecina arī uz Janīnu, kuras uzskati ciema iedzīvotāju vidū tiek izsmieti un noklusināti, pamatojot to ar viņas dzimumu, vecumu un ekscentrisko uzvedību. Tādējādi viņa neuzkrītoši iezīmē saikni starp apspiestajām sabiedrības grupām un dabu, paužot, ka pasaulē viss ir savstarpēji saistīts un neviens no tās elementiem nav liekams augstāk par citiem. Tokarčuka nevairās no simbolisma, turklāt romāna tekstā ar lielo burtu viņa raksta arī dzīvnieku vārdus un pat dažādus varonei tuvus jēdzienus, uzsverot, ka vienlīdzīgi vismaz Janīnas pasaulē ir gan Cilvēki, gan Zaķēni, gan Astroloģija.
"Vispār Olgas Tokarčukas romāni nekad nav kristālstruktūrā matemātiski sakonstruētas skaidru nozīmju fabrikas, drīzāk viltīgi vijumi Ešera garā, kur valda kustība un paradoksi, ko varbūt maskē sakārtotības ilūzija. Viņa vienmēr ļauj dabiski izpausties personiskām, vēsturiskām un citādām pretrunām un pretmetiem un to dara izcili," savā recenzijā par "Stum savu arklu..." interneta žurnālā "Punctum" raksta Dainis Leinerts, un man atliek tikai pievienoties viņa trāpīgajam rezumējumam. Tas ir romāns, kas izvairās no vieglas iekļaušanas konkrētā literatūras kategorijā, – te vienos vākos saplūst slepkavību izmeklēšanas mistērija, filozofisks traktāts, melnā komēdija un ekokritikas manifests, turklāt Tokarčukas lielākā meistarība slēpjas prasmē neuzspiest savus uzskatus lasītājam, respektīvi, tieši šo dažādo un reizumis pat radikāli atšķirīgo ingredientu apvienojums palīdz romānam izvairīties no lētas demagoģijas. Tā vietā mums, kā jau pēc labas literatūras baudīšanas pieklājas, aizverot pēdējo lappusi, dvēselē paliek vien īsteni rudenīgā melanholijā ietērptas skumjas par pasauli, kas arvien spītīgi atsakās pakļauties saprāta balsij.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
