Lasīšanas vērta dzeja. Recenzija par Kristas Annas Belševicas krājumu "Manifestācijas"

Ja salīdzinām ar, piemēram, pagājušā gadsimta otro pusi, gan pats dzejas teksts būtiski mainījies, gan arī autora mijiedarbība ar lasītāju, atvērtība, savstarpējo attieksmju brīvība. Autore, gluži kā fiksēts kādā dzejolī, stāv trešklasnieku priekšā un godīgi atzīst: viņai nav pareizo atbilžu un vienīgās patiesības, šaubu ir vairāk nekā skaidrības, bet viņai rūp savs lasītājs. Grāmatas ievadā, izmantojot spēles metaforu, lasītājam tiek pieteikti septiņi grāmatas noteikumi – septītais no tiem ir visai atbrīvojošs: "Var arī nespēlēt vispār." (5. lpp.). Šodienas literatūras plašajā piedāvājumā joprojām ir izdevumi attiecīgā literatūras veidā un žanrā, kuri dēvējami par atšķirīgiem. Novatoriskā koncepcijā, netradicionālā krājuma kompozīcijā, tekstu savstarpējās attieksmēs un dinamikā. Šis ir atšķirīgs darbs, kurā tā atšķirība izpaužas ne vien salīdzinājumā ar citiem nesenajiem izdevumiem, bet arī ar autores pašas agrāko rakstību.

Mūsdienu kultūrā manifestācijas jēdziens nereti saistās ar indivīda vēlmju īstenojumu, labklājības piesaisti. "Manifestēt" leksiskā nozīme ir arī atklāti, skaidri paust, savukārt "manifestācijas" – pozitīva masu sabiedriskā noskaņojuma izpausmei rīkots masveida gājiens, mītiņš"¹. Krājuma kopnoskaņa patiesi ir atklāts uzsaukums dzīvei.

Kā jau pieteikts, grāmatu var lasīt un to var arī nelasīt, caur sieviešu tēlu attiecībām ar literatūru dzejniece ataino pasaules dažādību, kurā kāda domā, ka "vīrieši tomēr raksta labāk (..) / it sevišķi baltie vīrieši", bet, piemēram, "Iveta nelasa vispār / tās ir viņas tiesības" (11. lpp). Tātad – vari piedalīties manifestācijā un vari to arī pamest. Krājums piedāvā plašu (paš)refleksiju, tostarp, brīvi apspēlē rakstīšanas un lasīšanas procesu, autora attiecības ar sevis radīto tekstu un teksta attieksmes ar pasauli (piemēram – "Pasaka par mazu dzejoli, kas sapņoja izaugt par dzejoļu krājumu").

Daļa dzejas risina arī piederības topogrāfijas tēmu, kurā savstarpēji sadzīvo 21. gadsimta cilvēka identitātes dažādās daļas: metropoles identitāte un lokālā pasaule. Gluži kā Jānis Poruks, ar kura daiļradi savā literatūrpētnieciskajā darbā strādājusi dzejniece, arī viņa pati daļu savas dzīves saistījusi ar Vāciju, un tilts starp divām vai pat vairākām pasaulēm, ir arī dzejoļu iekšējo jautājumu krustpunktā. "Cirkulēt var pareizajā un nepareizajā virzienā / pareizajā un nepareizajā veidā te var notikt viss / pīles mierpilni rušinās smilgās" (43. lpp.). Urbānās dzīves ekspresiju nomaina mierpilna ainava, kurā dzejas varone rod gan atbildes uz jautājumiem, gan līdzsvaru.

Grāmatas kompozīcija veidota stilistiskos ciklos, un dzejas formālais, žanriskais spektrs ir vārda labākajā nozīmē neviendabīgs. Šķiet, ka šis ir viens no autores lielākajiem talantiem – spēja rakstīt dzejprozu, liriski prozaiskas miniatūras, grafiskās dzejas improvizācijas, modernās fabulas, itin klasiskas baltās vārsmas, intertekstuālas refleksijas, pievienojot kontekstuālus literatūrteorētiskus ekscerptus. No episkas poētikas līdz lakoniskām divrindēm: "bail runāt / bail zaudēt vārdus" (73. lpp.) – tik variatīva ir Kristas Annas Belševicas rakstība. Saturiskā dažādība ar to nebeidzas. Krājumu papildina arī dzejas un skaņu kompozīcija "Dzejas meditācija", kas klausāma saitē, uz kuru aizved kvadrātkods krājuma beigās.

Krājuma poētikas iezīme – daudz retorisko jautājumu, kuri pārsteidzošā kārtā lasītāju nedzen eksistenciālās šaubās, bet tieši pretēji – it kā atbrīvo, atprāto un atšķetina neskaitāmu domu mudžekļus, kuros dzīve mēdz iepīt ikvienu intelektuālu būtni. Autore dzejas meditācijas kompozīcijā un dažādos motīvos piesaka dzejas terapijas tēmu – ļoti būtisku un aktuālu praksi, kurā māksla ir cilvēka emocionālās, psihiskās, garīgās pasaules attīstītājs un dziedinātājs. Terapeitiskā prakse dažkārt notiek ar speciālista iesaisti, dažkārt – individuālas pieredzes ceļā. Krājuma koncepcija un tematiskā brīvība aktualizē mūsdienu realitāti labbūtības stiprināšanā. Tehnoloģiju lietojuma pārdaudzums ir nopietns risks cilvēka emocionālajai un intelektuālajai labklājībai, turpretī literatūra un grāmata attīsta kognitīvi, lingvistiski, psiholoģiski, stiprina mentāli.

Grāmatas vidus atvērumā grafiskais dzejolis saules pusloka formā gan vizuāli, gan saturiski ir krājuma kulminācija, kas apspēlē sāpju tēla un motīva daudznozīmību valodā un cilvēka dzīvē, ciešanas kā interesantu izpētes fenomenu. Simpātiska ir ne vien šīs dzejas emocionālā ietilpība un intelektuālais pamatīgums, bet arī brīvā ironija, ar kādu autore piedāvā, piemēram, "Potenciālās idejas dzejas krājuma kritikai" – tā atmaskojot ne tikai recenzentus, bet arī paredzot rūgtuma pilnas vilšanās un neviltotas sajūsmas pilnos lasītājus.

Krājuma ievada dzejolī "Ja es būtu rakstniece (..)" ir rindas, kuras autore varbūtības izteiksmē par teksta ideālu raksta: "es liktu justies tā, it kā dzīve būtu dzīvošanas vērta." (9. lpp.). Atbilde autorei un rosinājums lasītājiem – varbūtība ir īstenība, šī grāmata nepiedāvā daudzas lietas, bet tā iedrošina dzīvot. Arī mākslas darbi un trāpīgi, zīmīgi teksti paliek mūsu prātos, emocionālajā atmiņā un sirdīs, nereti pat visas dzīves laikā. Lietojot dzejnieces agrīnās rakstības skaisto un fatālo apzīmējumu, ir vērts atrast dzeju, ar ko esam saistīti "līdz nāves robežām"².

¹ Tēzaurs.lv. Manifestācija.

² Domājams, autores bērnībā rakstītais veltījuma dzejolis mammai, 7. lpp.

Belševica, Krista Anna. Manifestācijas. Zvaigzne ABC, 2024.