Grāmatas burvība. Sarunājas Dārta Ceriņa, Lāsma Olte, Maija Treile un Reinis Sējāns

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Sarunā piedalās: Dārta Ceriņa, kino un teātra kritiķe un kuratore, Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, Reinis Sējāns, mūziķis un komponists, Maija Treile, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja. Publicēšanai sagatavoja Rudīte Kalpiņa.

Rudīte Kalpiņa. Vai skolas gados jūs vasaras brīvlaikā lasījāt obligāto literatūru?

Reinis Sējāns. Manī vēl no tiem laikiem ir saglabājusies zināma vainas apziņa — kaut kam jābūt izlasītam, bet es neesmu to izdarījis. Tāpēc, ja man pēkšņi pajautā, ko foršu tu esi izlasījis pēdējā gada laikā, pirmajā mirklī tas satrauc. Lai gan arī šodien lasu gan dzeju — man ir jāatrod piemēroti teksti savām dziesmām —, gan arī lugas, jo rakstu mūziku teātru izrādēm. Pats gribētu ikdienā lasīt vairāk grāmatu, tāpat kā citi manā apkārtnē.

Dārta Ceriņa. Vasarā izlasāmo grāmatu saraksti, atzīšos, man ļoti patika. Manai mammai ir bibliotekāres izglītība, tas noteikti iespaidoja mūsu ģimeni. Es ļoti gaidīju vasaras, jo tad beidzot varēja daudz laika veltīt lasīšanai. Izlasīto es ilustrēju "lasītāja dienasgrāmatā" un tā, šķiet, turpināju līdz pat 9. klasei. Starp citu, tagad šāda saraksta vietā studenti un skolēni prasa, lai viņiem iesaka filmas, režisorus, mūziku, bet ne literatūru. Tā ka saraksts kā matrice paliek, bet saturs mainījies.

Maija Treile. Jauniešu lasīšana ir atsevišķs temats. Es mācījos skolā 90. gados un nevaru teikt, ka tad gan visi bija lieli lasītāji. Atmiņā palicis, ka klasesbiedrs lielījās — es savā mūžā esmu izlasījis vienu grāmatu, vairāk nelasīšu. Es lasīju visai daudz, bet grāmatas noteikti nebija tas karogs, ar kuru gāju iekļauties vienā vai otrā domubiedru grupā. Obligāto literatūru neatceros — skolas prasības noteikti nebija tās, kas noteica manu lasāmizvēli. Obligāto literatūru gan jau lasīju tieši pirms attiecīgā pārbaudes darba, noteikti ne brīvajā laikā.

Lāsma Olte. Man vasarās bija jāravē, un lasīšana bija kā aizbēgšana, kā alternatīva lauku darbiem. Tomēr priekšroku vienmēr devu zīmēšanai. Mana māsa gan daudz lasīja un pēc tam izlasīto stāstīja man, tāpat vecāmamma. Var teikt, ka runātā valoda ir manas valodas izjūtas pamatā.Lielāka apjausma par grāmatu nozīmi radās padsmitnieces gados, tad gribējās intelektuāli paspīdēt, būt izlasījušai to un šito. Jo izlasītais palīdz cilvēkam formēties pašam, formēt domas. Studēju mākslu, vairāk uzmanības tika vizuāliem projektiem, un lasīšanai neatlika pārāk daudz laika. Ja tolaik būtu bijušas audiogrāmatas, es klausītos tās.Mans astoņpadsmitgadīgais dēls uz jautājumu, vai literatūra ir svarīga, atbildēja, ka nav. Esot citādi veidi, kā kaut ko uzzināt un iepazīt — filmas, raidieraksti... Grāmatu lasīšana viņam šķiet kas ļoti grūts, smags, to viņš uztver gandrīz kā sodu. Varbūt es pārāk intensīvi spiedu viņu lasīt, pirms viņš spēja apjaust lasīšanas burvību.

Dārta. Skolēnu lasītprasme ir dramatiski kritusies. Līdz padomju okupācijai pirms Otrā pasaules kara Latvijā sabiedrības lasītprasmes līmenis bija viens no augstākajiem Eiropā. Ar to mēdzam lepoties. Bet tagad OECD valstu vidū Latvija ir starp 16. un 28. vietu, savukārt Igaunija, ar ko allaž sevi salīdzinām, ir starp līderiem.

Reinis. Mēs redzam grāmatu nelasīšanas rezultātu. Cilvēku koncentrēšanās spēja, pacietība ir katastrofāli kritusies: mūzikā optimālais dziesmas ilgums nu ir vairs tikai divarpus minūtes, un tā skaitās gara dziesma. Vairāku simtu lappušu garu romānu mūzikā jau var pielīdzināt simfonijai, ko ne katrs vēlēsies klausīties — lasīt.

Dārta. Šī tendence ir gandrīz visās mākslas jomās. Latvijā dzimušais kinozinātnieks Jurijs Civjans ar paša izstrādāto sinemetriku konstatējis, ka, jo tuvāk mūsdienām, jo filmu kadri paliek aizvien īsāki. Tātad arī literatūrā metrāža saīsinās — relatīvi reti iznāk 600—800 lappušu romāni. Pašlaik dažādās mākslas jomās to auditorijas ļoti saasināti uztver pieredzes un iesaistes garumu, un tad jau nav tālu līdz rullīšiem instagramā.

Pavasarī ar Dailes teātra jaunajiem aktieriem eksāmenā skatījāmies kinoklasiku, mēģinājām filmas lasīt arī semiotiski. Viens no studentiem teica, ka Bergmana filmā "Persona" visgrūtākais esot izturēt dabas skatus, pat ja tie ir tikai 10 sekunžu gari. Personīgi šķiet, ka tas ir vismaigākais šajā darbā… Jauniem cilvēkiem asociatīvas vizuālās rindas vai šāda gaisotnes informācija rada tādu kā destabilizāciju, tukšumu.

Maija. Nesen piereģistrējos "TikTok", kas visvairāk populāra jauniešu vidū. Gribēju gūt priekšstatu par "BookTok" kopienu, kas globāli ļoti būtiski ietekmē lasīšanas kultūru un grāmatu izdošanas biznesu. Kādā rakstā lasīju, ka tur grāmatas vērtē tikai pēc vāciņu krāsām, jo īsais formāts taču nepieļauj kaut nedaudz dziļāku vērtējumu. Man vajadzēja pašai to pārbaudīt, un bija daži ļoti interesanti atklājumi. Formāts ir īss, un tur, protams, nevar sagaidīt padziļinātu analīzi, bet viena no plašām tendencēm ir lasīšanas, tieši drukātu grāmatu lasīšanas, pozicionēšana kā noteikta dzīvesveida sastāvdaļa un īpaša vērtība. Tas ir dzīvesveids, no kāda arī es neatteiktos — visapkārt grāmatu kaudzes, istabas augi, kafijas garaiņi, jauni, stilīgi, simpātiski cilvēki un šķietami bezgalīgs laiks lasīšanai. Otra tendence ir grāmatu grupēšana un izvēle pēc estētikas, piemēram, "Dark Academia". Arī tas ir dzīvesveids, kas ietver zināmu izglītības, mākslas, literatūras idealizāciju.

Rudīte. Vairums tādu dzīvesveidu tomēr nevar atļauties. Bet par burvīgo intimitāti, kādu rada divatne ar grāmatu, par baudu, ko sniedz lasīšana, mūsdienu cilvēkam laikam vajag kaut kā īpaši pastāstīt, iestāstīt?

Maija. Pat nerunājot par to, ka lasīšana attīsta un trenē intelektu, grāmatas lasīšana ir arī viens no baudas gūšanas veidiem, bet noteikti ne vienkāršākais. Tā ir jāiemācās un apzināti, regulāri jātrenē — jālasa. Šodien gan informāciju, gan spilgtus iespaidus var iegūt no daudziem ātrākiem un vieglākiem medijiem, kas pārņēmuši daļu grāmatu funkciju. Tāpēc lielāka loma ir cilvēka izvēlei — līdzīgi kā var piedomāt par savu fizisko formu un iet uz sporta zāli, var izvēlēties trenēt savu lasīšanas muskulatūru. Bet noteikti daudzi teiks — man interesantāk ir skatīties filmu, nevis lasīt grāmatu.

Lāsma. Nenoliegsim, vizuālais materiāls iedod ko tādu, ko pats nekad nebūtu iztēlojies.

Reinis. Filma cilvēku ieliek jau gatavā vidē. To nevar salīdzināt ar grāmatas lasīšanu klusumā, kad tur rakstītais lasītāja galvā pārtop krāsās, veidolos. Grāmata trenē koncentrēšanos, fokusēšanos uz vienu lietu. Savukārt, lai spētu lasīt, cilvēkam jābūt spējai koncentrēties un fokusēties. Tāds apburtais loks. Jo spēja ilgāku laiku būt vienā vietā un iedziļināties vienā tēmā, stāstā vai personāžā, manuprāt, vairumam jau ir atrofējusies.

Lāsma. Saviem vidusskolas vecuma jauniešiem, kuriem mākslas skolā mācu zīmēšanu, nesen uzdevu jautājumu — vai jūs lasāt grāmatas? No 12 skolēniem ļoti pārliecinošu "jā" teica tikai divi. Un ko tad lasa? Viena meitene teicās lasām detektīvu, pēc kura pašlaik uzņem izklaides seriālu. Bet zinu ģimnāzijas skolnieci, kura uztraucas, ka vēl nav paguvusi lasīt Šekspīru oriģinālvalodā. Ir dažādas skolas un atšķirīgas intereses, un prasmes.

Maija. Man liekas, ka būtiski ir arī neidealizēt grāmatas. Grāmata ir ļoti plašs fenomens, kas ietver pilnu spektru no kaut kā ļoti vērtīga līdz sēnalām.

Dārta. Uzmanības noturīgums ir kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko pieprasa laikmets. Postinterneta — Z-paaudze, kas dzimusi 90. gados un tūkstošgades mijā, sekojošā alfa paaudze, tūliņ būs arī beta paaudze — jau apradušas ar digitālo realitāti un tās radīto laika izjūtu.

Man ir subjektīvs novērojums par radošiem jauniešiem vecumā no 14 līdz 19 gadiem, ka viņi noskatās filmu vai izrādi, kuras pamatā ir grāmata, ap kuru sabūvēta vesela subkultūra, nereti komerciāla, un tad to lasa vai tajā ieskatās. Ap šo saturu arī veidojas interešu kopienas soctīklos un citur.

Reinis. Harijs Poters ir labs piemērs, miljoniem bērnu tad pievērsās lasīšanai. Pat nenobijās no tā, cik bieza grāmata, jo ļoti interesēja, kas tur rakstīts. Saprotu, ka Potera grāmatu mārketingā tika ieguldīts ne mazums līdzekļu un darba.

Dārta. Runājot par grāmatām mārketinga kontekstā, tās bieži ir pakārtotas kam citam. Par Melānijas Vanagas brīnišķīgo romānu "Veļupes krastā" liela daļa uzzināja tikai pēc tam, kad iznāca Kairiša filma "Melānijas hronika". Līdzīgi bija ar filmām "Bille" un "Mātes piens", kuru pamatā literāri darbi. Pasaules lielās kinostudijas instrumentalizē literatūru, proti, savus universus veido uz grāmatu rēķina. To noiets šo nozari neinteresē, tām primāri būtiski vairot savu kapitālu. To redzam ar "Troņu spēli", "Gredzenu pavēlnieku", "Hariju Poteru" — ja interesē šo sižetu pasaule, laipni aicināts ieskatīties arī kādā no grāmatām. Idealizētā skatījumā gribētos, lai literatūra atgūst prestižu un autonomiju, lai interese par grāmatu ir noturīga, un tās izteikšana citā mākslas žanrā nes papildu rezonansi tai, nevis otrādi.

Maija. Nedomāju, ka cilvēki vairāk lasītu "Svina garšu", ja nebūtu Nacionālā teātra izrādes, bet "Pansiju pilī" pašlaik gan aktīvi lasa seriāla dēļ. Tas, ka iestudējums vai filma rosina grāmatas izdot no jauna vai kāpina interesi par grāmatu, manuprāt, ir ļoti labi.

Reinis. Virziens tomēr ir — rodas kāds cits ierosinātājs, un tikai tad seko interese par grāmatu.

Dārta. Nujā, šī brīža tendence drīzāk ir tāda, ka interese ir nevis tāpēc, ka iznākusi grāmata, bet tāpēc, ka kaut kas cits rada grāmatai popularitāti vai atjauno interesi par to. Animācijas filma "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" auditoriju aizveda atpakaļ pie Luīzes Pastores, grāmatas autores. Šādu piemēru ir daudz.

Rudīte. Kā lasīšanas paradumu maiņa izskatās kultūras patēriņa statistikā?

Maija. Par šiem jautājumiem var būt daudz spekulāciju, jo dati par lasīšanas paradumiem Latvijā netiek vākti regulāri un sistemātiski vairāku gadu vai pat gadu desmitu garumā, kā, piemēram, Vācijā. Mēs Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centrā pētām lasīšanas vēsturi un esam sākuši arī mūsdienas lasīšanas paradumu pētniecību. Mūs interesē grāmatniecība un lasīšana kā plašāks fenomens, daiļliteratūra ir tikai neliela šī procesa daļiņa.

Veicām vairākas interneta aptaujas par lasīšanas paradumu maiņu Covid-19 un ārkārtējās situācijas iespaidā, šobrīd notiek plašāks pētījums par Latvijas iedzīvotāju lasīšanas paradumiem, kura rezultātus prezentēšu gada nogalē.

Kaut ko par lasīšanas vietu kopējā kultūras patēriņā var spriest pēc Latvijas Kultūras akadēmijas 2018. gadā veidotajiem pētījumiem. Skaidrs ir tas, ka visas nozares būtiski ietekmē digitālā satura nozīmes palielināšanās. Pēdējo gadu pētījumos būtisks ir Covid-19 faktors — ierobežojumi jūtami mazināja teātru, koncertu, kino apmeklētību.

2020. gada pētījumā kultūras patēriņa raksturojumā 28% respondentu ir atbildējuši, ka aizvadītā gada laikā ir pabeiguši lasīt — izlasījuši grāmatu. Augstāki rādītāji ir tikai kultūrvēsturisku vietu apmeklējumam un pilsētu svētkiem. Izrādes, koncertus apmeklējuši tikai aptuveni 10% cilvēku. Pat ja šos konkrētos datus ir ietekmējuši kovidierobežojumi, teātru un koncertzāļu ietilpība ir tāda, ka tās nekad nebūs pieejamas visiem 1,8 miljoniem Latvijas iedzīvotāju. Nedomāju, ka izrādes, koncerti vai kino atņem grāmatām lasītājus. "Netflix", "YouTube", "Facebook" ietekme noteikti ir daudz lielāka. Tāpat nevar apgalvot, ka tie, kas pētījumā norādījuši, ka ir izlasījuši vismaz vienu grāmatu gadā, noteikti ir lasījuši daiļliteratūru.

Dārta. Maijas minētie ir tā sauktie kultūras patēriņa "baltie" dati. Tie neuzrāda pirātiskā veidā lietoto saturu. Pirātisma tendence īpaši saasinājās kovidpandēmijas laikā, kad cilvēki meklēja arī nelegālas iespējas, lai noskatītos to vai citu filmu. Eiropā nelegālajā saturā visvairāk bija sporta pārraides, filmas, seriāli un mūzika. Savukārt nelegālu e-grāmatu patēriņa īpatsvars Eiropā varētu likties mazs, tomēr pandēmijas laikā tas pieauga — galvenokārt tika "zagti" komiksi, audiogrāmatas un e-grāmatas.Bet Latvija pirātiska satura patēriņā ir antirekordiste (vismaz 25 reizes mēnesī!). Manuprāt, visi šie dati ir jāliek kopā, lai varam reālāk izprast kultūras patēriņa nacionālās īpatnības. Runājot par digitālo pieejamību, grāmatas šobrīd, šķiet, ir pat demokrātiskāks formāts par iepriekš minētajiem, un ir iespēja lasīt gan latviešu literatūru, gan grāmatas citās valodās. Par to, protams, jāmaksā.

Maija. Pašlaik arī Eiropā gan politikas veidotāji, gan izdevēji un lasīšanas veicinātāji mēģina apjaust, ko ar izmaiņām lasīšanas paradumos un no tām izrietošajiem efektiem, blaknēm darīt. Ir skaidrs, ka spēki jāliek kopā.Pagājušā gadā Frankfurtes grāmatu tirgus īpašā viesvalsts Slovēnija nāca klajā ar Ļubļanas manifestu, ko parakstījuši daudzi kultūras cilvēki — gan ar grāmatniecības organizācijām saistīti, gan kultūras ministri, gan tādas zvaigznes kā Mārgareta Atvuda, Olga Tokarčuka un Slavojs Žižeks. Manifestā uzsvērta augstākā līmeņa lasītprasmes svarīgā loma un tas, ka tieši dziļā lasīšana strauji izzūd digitālās revolūcijas iespaidā. Ir lietas, kuras nevar apgūt citādi, kā vien lasot garus tekstus, sarežģītus tekstus, kuros ir sarežģīti vārdi, sarežģītas domas.

Dārta. Kembridžas Universitāte identificējusi četrus lasītāju tipus: pārlapotājus — tos, kuri pāršķirsta, paskatās, vai attiecīgā grāmata interesē vai ne, izlasa kaut anotāciju un pačaukstina papīru. Otrais tips jau skenē, meklē konkrētu informāciju — to varētu attiecināt uz pašpalīdzības un dzīvesstila grāmatu patērētājiem. Trešā tipa lasītāji tiešām lasa daiļliteratūru un to uzskata par aktīvo lasīšanu. Pētnieki arī uzsver, ka aktīvās lasīšanas tipa lasītāju skaits ir samazinājies, lielāks skaits ir pārējo trīs tipu lasītāji. Ceturtā tipa lasītāji ir tie, kas mērķtiecīgi lasa saistībā ar sava darba specifiku.Taču ir mainījusies gan mūsu laika uztvere, gan cilvēku attieksme pret brīvo laiku un tā piepildījumu — uzsvars tiek likts uz izklaidi.Šobrīd esam īpatnējā posmā, kurā vienlaikus pastāv gan analogais formāts, arī drukātā grāmata, gan digitālie rīki. Mēs nevaram visās situācijās teikt — drukātais medijs, grāmata ir tas īstais un vienīgais. Protams, taktilā, individuāli orientētā pieredze ir svarīga katra cilvēka attīstībai, tā prasa zināmu darbu ar sevi.

Maija. Pavasarī biju starptautiskā lasīšanai veltītā seminārā Maincas Universitātē. Tur daudz runāja par to, ka lasīt drukātas grāmatas ir svarīgi. Ir izpētīts, ka, lasot papīra formātā, esam kritiskāki pret savām uztveres spējām — vairāk paši saprotam un atzīstam, ka kaut ko nesaprotam nekā tad, ja tekstu lasām digitāli. Jāņem gan vērā, ka līdz ar jaunu formātu ienākšanu cilvēki sākumā mācās un tam vajadzīgs laiks.

Turpat iepazinos ar Maincas Lasīšanas un mediju pētniecības institūta pētījumiem — viņi datus vāc sistemātiski un jau ilgtermiņā. Analizējot to sabiedrības daļu, kas lasa regulāri (katru vai katru otro dienu), atklājās, ka kopš 90. gadiem faktiski nekas nav mainījies. Runa ir par izglītoto, finansiāli labi nodrošināto Vācijas sabiedrības slāni, kurā lasīšanas prasmes nezūd.Taču mūsdienu realitāte ir tāda, ka no vāciski runājošiem cilvēkiem 12% Vācijā ir uz analfabētisma robežas, un te nav runa par grāmatu lasīšanu, bet par to, ka cilvēki nespēj aizpildīt nodokļu deklarācijas vai veidlapas medicīnas iestādē. Un viņu dzīvi un lasītprasmi kaut kādā mērā var uzlabot tieši lasīšanas un teksta demokratizācija un pieejamība elektroniski.

Rudīte. Ko darīt, kādus vēstījumus vajadzētu turēt sabiedrības dienaskārtībā, lai cilvēki tomēr lasītu drukāto periodiku, literatūru?

Lāsma. Ronalds Briedis teic, ka Latvijā ir ap 200 dzejnieku un tikpat dzejas lasītāju. Varbūt jātaisa rakstnieku kults.Bet jauniešu literatūrā ir diezgan švaki ar vietējiem autoriem. Un no dizaina viedokļa — nereti bērnu grāmatās teksta rinda ir nesamērīgi gara, nepiemērota lasītāja fizioloģiskajai spējai ar acīm "pārlēkt" nākamajā rindā bez apmaldīšanās. Šādas nianses ir no svara, lai bērns lasīšanu neuztvertu kā kaitinošu procesu.

Maija. Grāmatas un lasīšanas prestižs sabiedrībā ir nemitīgi jābūvē. Grāmata gan pasaulē, gan Latvijā joprojām saistās ar vērtību un gudrību, tajā skaitā to cilvēku vidū, kas ikdienā lasa maz vai nelasa. Tad, izrādās, kāzu dienā grib atbraukt uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un nofotografēties uz Tautas grāmatu plaukta fona.

Grāmata kā aksesuārs, sevis kā lasītāja pozicionēšana — tas nav nekas jauns. Par to var smīkņāt, bet prestižs noteikti veicina interesi, lai grāmatas arī lasītu, ne tikai turētu rokās. Augstās modes namā "Chanel" ir lasīšanas klubs, ir bijušas modes skates uz grāmatu plauktu fona vai ar grāmatām rokās. Var atcerēties daudzās ikoniskās fotogrāfijas, kurās Merilina Monro lasa grāmatu. Pirms pāris gadiem arī "The New York Times" bija raksts par noslēpumainu slavenību grāmatu stilistu, kas it kā palīdzot izvēlēties grāmatas, ar kurām rokās parādīties publiskajā telpā noteikta iespaida radīšanai.

Bet grāmatplaukti redzami arī kafejnīcās, lielā mērā atmosfēras un estētisku iemeslu dēļ. Ir vietas, kur kāds tiešām piedomā par to saturu, tad tie ir dzīvi, skaisti un raisa interesi. Mazas lietas, bet nostrādā.

Dārta. Ir svarīgi, ko katrs individuāli varam darīt. Socioloģiski es daļēji ierakstos mileniāļu paaudzē, kas dzimusi laikā no 1980. līdz 1998. gadam. Šī paaudze paguva piedzīvot gan analogo dzīvi — tajā skaitā drukātās grāmatas un presi, gan digitālo revolūciju, kurai jau seko tās evolūcijas periods. Pagaidām šķiet, ka tieši šī paaudze ir visveiksmīgāk adaptējusies situācijā. Būtiski ir saprast, cik daudz laika tiek pavadīts analogajā un cik digitālajā vidē. Jo tās viena otru papildina. Saziņai ar bērnu mēs izmantosim mobilo telefonu, bet pierakstīt informāciju varam ar roku. Man, piemēram, profesionālām vajadzībām jānoskatās daudzas filmas — esmu izlēmusi neskatīties filmas mazajā darba datorā, bet iet uz kinoteātri, kur turklāt redzēšu tās vislabākajā kvalitātē un tā, kā filmas veidotāji to ir iecerējuši.Mēs lasām ziņas portālos un varam vedināt sevi lasīt arī drukāto presi. Ikdienā piedomāt — kur varam iztikt ar analogo pasauli, kur tomēr ne, apzināti saprātīgi pārdalīt savu uzmanību. Protams, ne katram ir pieejamas digitālās iespējas, un ne katram tuvumā ir bibliotēka, lai paņemtu grāmatu papīra formātā.

Maija. Man tā ir ļoti apzināta izvēle — vakarā kaut vai nedaudz palasīt drukātu grāmatu, nevis skrollēt telefonu. Es jūtos daudz labāk un harmoniskāk, pat ja tā nav pašas augstākās raudzes literatūra.

Reinis. Ziņas lasīt ir forši, bet jāizbrīvē vieta arī grāmatai. Tu lasi ziņu virsrakstus, it kā baidies kaut ko nokavēt? Jā, man ir jāzina, kas notiek pasaulē, tomēr visdrīzāk es notikušo vairs ietekmēt nevaru. Pēc manas personīgās pieredzes, tieši un tikai daiļliteratūru lasot, cilvēks var sevi pilnveidot un galu galā labāk izprast arī lielos procesus.Un grāmatu lasīšana samazina dzīves ātrumu. Tas ir jauki pret sevi.

Lāsma. Grāmata ir taustāms, reāls priekšmets, ko nevar aizvietot ar ko citu. Atvērt grāmatu un pasmaržot — mm! Ekrāns nesmaržo! Papīra grāmata sniedz iespēju noskaņoties piedzīvojumam ar sevi un sevī.

Maija. Jutekliskais aspekts tagad īpaši izceļas, to var izbaudīt pretstatā digitālajam. Papīra smarža, tekstūra, Latvijā nereti ir ļoti kvalitatīvs grāmatu dizains. Grāmata vispār ir ļoti skaista savā pabeigtībā. Digitālajā vidē mēs mētājamies, esam fragmentāri, bet grāmata sniedz pabeigtības, aptveramības sajūtu, kas arī psiholoģiski ir ļoti veselīga sajūta. Kolēģis Pauls Daija, ar kuru kopā šobrīd strādājam pie lasīšanas un bibliotēku nozīmei veltītas izstādes, norises grāmatu jomā salīdzina ar to, kas pirms kāda laika notika ar svecēm. No galvenā gaismas avota pēc vispārējas elektrifikācijas tās ir kļuvušas par dzīvesveida priekšmetu. Sveces joprojām tiek ražotas un izmantotas ļoti daudz, bet mēs daudz vairāk izbaudām to radīto gaisotni.

Reinis. Līdzīgi kā rakstīšana ar roku. Man tas process ir svarīgs, un es arī savā digitālajā rīkā rakstu ar roku, jo jūtu, kā tas uztur manu domāšanu un spēju formulēt lietas labākā formā.

Lāsma. Ja latviešu valodas nebūs digitālajā vidē, arī būs slikti. Tur latviešu valodas ir par maz, sevišķi bērniem un jauniešiem. Dzirdēt latviešu valodu skanam multenē bērnam ir ļoti nozīmīgi.

Reinis. Atceros, pie mums mājās sēž grupas "Menuets" un "Pērkons" ar Māri Melgalvu, Imantu Kalniņu, un visas tās sarunas, viņi lasa un izsakās par dzeju, mainās grāmatiņām — tas bija superromantiski. Es to iesūcu kā pašsaprotamību, un man tā pietrūkst. Un tur nevienam nebija jāstāsta, cik forši ir lasīt grāmatu. Man šķiet, šodien mēs par maz tiekamies un runājamies par grāmatām.

Rudīte. Citviet Eiropā tagad ir īpaši klubi, kafejnīcas, kuras drīkst apmeklēt tikai tad, ja digitālie rīki atstāti mājās. Cilvēki tur lasa grāmatas, sarunājas cits ar citu un viņus "nerausta" ne zvani, ne īsziņas.

Maija. Šāda prakse ir mērķtiecīgi jāorganizē, līdzīgas iniciatīvas notiek arī citviet. Ļoti efektīvi pasākumi var būt pavisam vienkārši, bet tie ir jāievieš, un svarīgi, lai tie būtu regulāri, nevis kampaņveidīgi. Piemēram, katru dienu skolā pusstundu veltīt papīra grāmatu lasīšanai. Tas nav nekas sarežģīts, bet iespaids būtu milzīgs.

Lāsma. Uz klubiņu vispār ir — vai, cik forši aiziet! Bet mani skolēni — nedzirdu, ka viņi ietu uz jelkādiem klubiem. Viņi skatās telefonā — visticamāk, tur viņi socializējas nepārtraukti. Digitālā vide ir mūsdienu jauniešu realitāte, tur viņi var dabūt gandrīz visu. Telefonā viņi skatās gan filmas, gan lasa. Salīdzinājumam — grāmatu varam uzskatīt par pirmsinterneta viedierīci, bet, lai socializētos, tomēr nācās iziet no mājas. Kinooperatora Valda Celmiņa vecvecmāmiņa pat teica savai meitai, ka ar to grāmatu lasīšanu viņa labu galu neņems. Baiļojās, ka tā var nomaldīties no svarīgā. Tagad ir otrādi — mums bail, ka grāmatu nelasīšana var apdraudēt tautas gara jaudu.

Maija. Es esmu pret digitālo ierīču demonizēšanu, vainošanu visās nelaimēs un pārmērīgu sentimentu attiecībā uz grāmatām. Tomēr grāmatniecības un lasīšanas vēstures pētniecība ļoti skaidri soli pa solītim parāda, cik milzīga ir grāmatu un lasīšanas nozīme tajā, ka mums vispār šobrīd ir sava valsts un sava valoda.Var pieminēt 18. un 19. gadsimta Vidzemi, kad hernhūtisma ietekmē zemnieki un amatnieki mācās lasīt, vakaros pēc smagiem dienas darbiem skalu gaismā raksta savus dzīvesstāstus, caur šo procesu rodas pašapziņa. Vidzemē 19. gadsimtā lasītpratēju bija vairāk nekā 90%. Vēlāk uz šīs pašapziņas pamatiem veidojās nācija.Skan patētiski, bet, ja nebūtu sākts izdot grāmatas latviešu valodā, tādas Latvijas nebūtu. Rakstība ir svarīga. Daudzas valodas, kurām nebija rakstības, izzuda. Mums ir gan sava rakstība, gan nācija, gan grāmatniecība, gan sava valsts.

Rudīte. Latviešu grāmatai nākamgad svinēsim 500 gadus. Cerams, tā nebūs pēdējā lielā jubileja latviešu grāmatniecībai un literatūrai.

Pirmpublikācija žurnālā Domuzīme, 4. nr., 2024