Ivars Šteinbergs: Ko es novēlu latviešu dzejai 2025. gadā

Tā, protams, pagaidām šķiet naiva fantāzija, tāpēc turpmākajās rindkopās, noslēdzoties daudzējādā ziņā un bez ironijas dramatiskajam 2024. gadam, izteikšu novēlējumus, kuri, manuprāt, šobrīd ir akūti aktuāli un reālistiski. Divas atrunas: pirmkārt, galvenais adresāts esmu es pats, bet tas nenozīmē, ka uzskatu sevi par "latviešu dzejas" vienpersonisku iemiesojumu, drīzāk – domāšana, kas veicina maksimālu atbildību, ir viena no pirmajām lietām, kas aizvien jākultivē visiem, t.i., tu esi "latviešu dzeja", tu, tu arī – un tu, un tu! Otrkārt, mani vēlējumi nav nedz prasības vai zāles pret kādu iedomātu diagnozi, respektīvi, kāds zudušais proteīns vai bagātinātājs, nedz arī pareģojums vai spekulācija par visu, kas jādara, lai izdzīvotu. Godīgi sakot, šis viss ir tikai mani aplausi par to nopietno darbu, kuru veic dzejnieces un dzejnieki, šī ir mana piecelšanās kājās, bļaujot: "Atkārtot! Atkārtot! Atkārtot!"

Daļā grāmatu, es teiktu – lielā daļā, kas iznāca 2024. gadā, saklausāmas gan netiešas, gan pavisam tiešas atbalsis no Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tas šobrīd ir un paliek neizsakāmi aktuāli. Rakstīt laikā, kad netālu norisinās karš, var šķist izaicinoši, bet tiem, kas nodarbojas ar rakstniecību, tā ir atbildība, tā vienmēr tāda bijusi. Izaicinājums ir neiztaisīties par viltus draugu, publicējot darbus, kas virspusēji nosoda vardarbību, bet dziļākā līmenī (iespējams, neapzināti) paredzēti tam, lai pasaulei pastāstītu, kāds es, lūk, līdzjūtīgs. Es, es, es! 2024. gada dzejas grāmatās, kurās vērojama refleksija par dzīvi līdzās karam, lielākoties autori spēj veidot tekstu, kas mazākā mērā ir par "es", lielākā – par stāstiem, kuri šobrīd ir jāsadzird. Tieši to es arī novēlu visiem, kas mērķē nākamgad publicēties kultūras periodikā. Ar piebildi: rakstiet daudz un altruistiski. Esiet dāsni un uzmanīgi klausieties, ko stāsta ukraiņi un visi citi, kurus apspiež. Neviens nav aizliedzis rakstīt mūžībai un ilglaicīgi tekstus slīpēt. Neviens nav aizliedzis klusēt. Bet, ja jūs rakstāt un publicējaties, it sevišķi – ja rakstāt par karu, cita starpā padariet savu iznākšanu prožektoru gaismā par ruporu tiem, kuri šobrīd to nevar.

Izplatiet zināšanas par dzejas un literatūras vērtību. Uzskatu, ka mums steidzami ir nepieciešama plaša un sistemātiska dzejas nozīmības skaidrojoša un komentējoša iniciatīva – gan individuāli, gan institucionāli. Nākamgad skubinu domāt jaunus veidus, kādos aizsniegt lielas auditorijas, aktu zāles un stadionus, informējot lasītājus par visu to, kas daudziem dzejniekiem ir vai nu pašsaprotams, vai vismaz intuitīvi, bet nepārprotami noģists. Dzejniekiem pārsvarā nav jāskaidro, kāpēc dzeja vairo kādu labumu pasaulē, taču, ja to paprasa miljonāram, bieži vien – pie varas esošam miljonāram, šis jautājums šķiet tukšs. Dzeja varenajiem var būt un var nebūt. Diemžēl patiesība ir tāda, ka dzejā, tāpat kā mākslā kopumā, zinātnē un daudzās citās sfērās, kurās prasība iedziļināties ir neizbēgama, ir tik tiešām rodama atslēga un pat sava veida "risinājumi" daudzām problēmām. Atbilde uz to, kas ir šī atslēga, ir iepriekšējā teikumā: dzejā pēc definīcijas ir jāiedziļinās, un daudzējādu faktoru dēļ starptautiskais iedziļināšanās spējas trūkums šobrīd šķiet saasinājies.

Nododieties teorētiskai pašrefleksijai – vienalga, vai runa ir par akadēmisku rakstību vai starpdisciplinārām praksēm, kas ietver visus ķermeņa un prāta aspektus, galvenais – apzinieties sevi kā daļu plašāka pasaules tekstu procesa. Jo vairāk latvieši lasīs citu dzejnieku darbus – gan vietējo, gan svešo, jo vairāk notiks svešappute, jo vairāk latviešu dzeja spēs atbildēt uz jautājumu, kas ir latviešu dzeja, kāda ir tās atrašanās vieta mūsu planētas literatūrā. "Atrašanās vieta" šajā gadījumā nav nekādā sakarā ar centra un perifērijas nojēgumiem. Tam drīzāk ir saistība ar to, ko latviešu dzeja spēj radīt tādu, ko nespēj neviens cits, un to ieraudzīt ļauj, piemēram, darbīga citu valstu autoru atdzejošana, ārvalstu dzejai veltītu eseju rakstīšana, recenzēšana, kritikas vēstures iepazīšana un – obligāti – sarunas. Vienalga, vai saruna notiek konferencē vai ar čomiem, bet tai jābūt diskusijai, kurā topi pakļauts viedokļiem, kuri ne tikai ir atšķirīgi, bet kuri urķē, urda, izaicina un pretojas tavējam. Zināms, ka veselīgas valodas pazīmes ir jaunu vārdu darināšana, esošu vārdu nozīmju paplašināšana un – (!) – vārdu aizgūšana no citām valodām. Aizguvums, kad to padara par ko savu, nav Kolorado vabole, kas neirotiski jānolasa no tēvzemītes tupeņiem un jāizbaro vistām, tā ir vajadzīga daļa no pašrefleksijas.

Turpiniet sadarboties cits ar citu. Latviešu dzejas telpā viens no, manuprāt, veselīgākajiem pēdējās desmitgades fenomeniem ir dažādi sadarbības projekti dažādās formās. Runa ir gan par jauniem grupējumiem – Preiļu konceptuālisti, Post-mistiķi, "Tekstūra", "Dzejnieki liftā", "Sausais atlikums" u. c. –, gan par domubiedriem, kas kopīgi veido literatūras izdevumus, – "Žoklis" (2017, 2020–2023), "Avīzes Nosaukums", "Strāva" –, gan kolektīvi veidotām dzejas grāmatām – "Levitācijas" (Raimonds Ķirķis, Lauris Veips, 2021), "Netikumīgie" (2021), "Pēdējais modeļs" (2021), "Dzejas detektīvi" (2024) u. c. –, gan dinamiskām apvienībām vai kustībām, kas rīko dažādas akcijas ("Sirds uz perona" u. c.), pasākumus ("Dzejas pusnakts", dzejas diskotēka u. c.), lasījumus ("Erotiskie tiešsaiknes lasījumi" u. c.), performances ("Aglomerācija. Elēģija. Komentārs", "Max Relax", "7" u. c.) un sacensības ("Dzejas slams", "Dzejas rubaks" u. c.). Dzejas nākotne ir ne tikai starpdisciplināra, bet arī starppersonāla.

Rakstiet politiski pielādētu dzeju. Ja esat dusmīgi, pavērsiet satraukumu satīrā. Ja esat sagrauti, lieciet lasītājiem raudāt. Mēdz sacīt: "Nejauciet mākslu ar politiku." Nav dzirdēts kas muļķīgāks. Dzeja nevar nebūt politiska. Ir tikai viens gadījums, kurā nevajadzētu "jaukt dzeju ar politiku", un tas ir tiesā – dzejolis nav un nevar būt pierādījums par vai pret kaut ko, jo dzejolis nav "tikai" politisks. Dzejolis ir "arī" ķermenisks, muzikāls, afektīvs, intelektuāls, skaists, neglīts, karsts, gļukains, utt. Dzejolis ir dzīvs, jo izriet no visu veidu pieredzēm, un pieredze savukārt ir kompleksa, daudzpusīga, sarežģīta un pretrunīga. Tāpēc dzejoļos ienāk zemteksti un daudznozīmība – gluži kā priekšmeti, ļaudis un ielas, tā arī pieredzes apaug ar nozīmēm un stāstiem, un literatūra tiecas iemiesot šo perspektīvu pluralitāti. Tā, zinot, ka dzejoli iespējams lasīt dažādos veidos, apzinieties šos veidus, tostarp politisko! Rakstiet dzejoli par ziepēm un dzejoli par čipsiem, bet – vienmēr zinot, ka jūsu rakstītajam neizbēgami ir politiskā dimensija. Raksiet gan dzejoļus par rīta kafiju un puķēm vāzē, gan dzejoļus par sociālo netaisnību – politisko lasījumu būs iespējams atrast abos gadījumos. Jo vairāk dažādos lasījumus paši sev formulēsim, jo vairāk varēsim tos ievadīt mākslinieciskās gultnēs, kuras potenciāli var novest pie taustāmām sociālām izmaiņām.

Kādas taustāmas sociālās izmaiņas vēlos izraisīt ar mākslas palīdzību – tāds ir jautājums. Kāds teiks: es nevēlos ar savu mākslu panākt taustāmas sociālās izmaiņas. Tādā gadījumā pagaidām mana vienīgā atbilde ir šāda: uzdodiet šo jautājumu vēlreiz, noņemot nost "ar mākslas palīdzību". Ja atbilde joprojām ir "nevēlos", tad mūsu saruna beidzas. Ja atbilde tomēr ir konkrēta, tad mākslas neiesaistīšana savu vēlmju īstenošanā ir garām palaista izdevība. Māksla nav jāinstrumentalizē, lai domātu par tās dažādajiem līmeņiem, tās izraisītajiem viļņiem un šļakatām. Instrumentalizēta māksla ir mākslas nāve, bet, iespējams, jāatkārto: māksla nevar nebūt politiska, tā vienkārši nav tikai politiska. Gluži tāpat kā esam ieslēgti ķermeniskotā psihē un dažāda veida attiecībās, esam arī ieslēgti varas tīklojumos. Diskriminējoši uzskati ir daļa no šiem tīklojumiem un – labās ziņas – savstarpēji saistīti. Tas nozīmē, ka, izšķetinot un izārdot vienu mazu seksistisku, ksenofobisku vai klimata pārmaiņu noliedzošu diedziņu, tiek vājināti daudzi citi nevēlamie tīkla pavedieni.

Visbeidzot – esiet iejūtīgi arī pret sevi un savu dzeju. Empātija ir tas, kā šobrīd daudzviet trūkst. Man pašam ir grūti neiekrist divās galējībās: no vienas puses ir paralizējošā panika, kurā bailes un bezcerība ņem virsroku. Tas ir depresīvs un neproduktīvs stāvoklis, kas var šķist kā atbilstoša reakcija realitātei, bet diemžēl ilgtermiņā nenāk par labu nedz man pašam, nedz apkārtējiem, jo raisa stagnāciju, lēnu, sāpīgu un bezdarbīgu noslīkšanu. No otras puses ir hedoniski melanholiskā apātija, kurā novēršu sev uzmanību ar ēdienu, sēdēšanu pie "Netflix", lētām izklaidēm un reibinošām vielām; maņu trulinoša ignorance, kas norisinās nevis kā aktīva nodošanās skaistajam, bet kā pasīva acu aizliešana ar smieklīgiem video.

Šī izvēle starp fatālu "Weltschmerz" un radikālu eskeipismu ne tikai atstāj maz vietas mērenam garastāvoklim, bet arī ievērojami limitē dzejas iespējamību. (Turklāt sajūta, ka tā ir vienīgā izvēle, ir ilūzija. Ļoti spēcīga ilūzija, jā, bet – pārvarama. Un pārvarēšana slēpjas pakāpeniskās rūpēs par savu mentālo higiēnu.) Ja, šādos grāvjos krītot, ir iespējams ko vispār uzrakstīt, tas visbiežāk tik ļoti sabiezina krāsas, ka reti (protams, ar izņēmumiem) ieņem mākslinieciska notikuma statusu. Dzejas notikumam nepieciešama spēja redzēt nianses, un poēzijai neatņemamā detalizācija manā pieredzē ir potenta galvenokārt tad, kad es par sevi rūpējos, esmu izgulējies, ieeju dušā, paēdu avokado, izdzeru ūdensglāzi, noorganizēju psihologa konsultāciju. Pasaulei ir vajadzīgi dzīvi dzejnieki, tāpēc līdzās visam iepriekš minētajam es savām kolēģēm un kolēģiem 2025. gadā novēlu iespringt par savu garīgo un fizisko labbūtību. Mīlestība un cieņa pret sevi, es ticu, spēj novest pie aktīvas, darbos pārvērstas cieņas un mīlestības pret citiem, kā arī – pret tik ļoti nepieciešamo dzejas amatu. Un varbūt pat pie naudas.