Kā nospriegota rakete. Intervija ar literatūrzinātnieci Gundegu Grīnumu  (1)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

1. sets. Sākam!

Vai nodarbošanās ar badmintonu ir veidojusi jūsos neatlaidību un pastāvīgu iešanu uz nākamo mērķi arī literatūrzinātnē? Savulaik bijāt pat PSRS čempione.

Tas pats par sevi saprotams — cilvēkam, kurš nopietni ir sportojis, raksturīga pašdisciplīna, ko iemanto, ja vēlas kaut ko sasniegt. Tad jāstrādā pāri saviem spēkiem, jāiegulda savs potenciāls maksimāli. Vai tas man ir kaut ko devis literatūrzinātniskajā pētniecībā? Jā, protams, bet domāju, ka degsme un kaisme uz pētniecību vairāk tomēr ir temperamenta jautājums.

Pētniecība ir individuāls vai komandas "sporta veids"?

Manā gadījumā noteikti individuāls. Nodošanās pētniecībai ir īpaša vienatnes, reizēm pat vientulības forma, bet tāds nu reiz ir mans ierastais dzīvesveids. Protams, ir kolēģi un tuvi domubiedri, ar kuriem varu pārrunāt gan specifiskas, gan lielāka mēroga problēmas. Gadu desmitiem esmu uzturējusi radošu dialogu ar savām lielajām autoritātēm literatūrzinātnē Saulcerīti Viesi un Līviju Volkovu, un jau izsenis par savu brāli iekš Raiņa dēvēju Jāni Zālīti. (Smejas.) Par vērtīgu ieguvumu uzskatu arī to, ka katrā projektā — man gan nepatīk šis apzīmējums — bijusi iespēja tuvāk iepazīt kādu jaunu, zinošu un uzticamu sadarbības partneri. Strādājot pie jaunākā darba — Ivandes Kaijas dienasgrāmatu izdevuma "Es stāstu visu" —, savā dzimtajā pusē Talsos atklāju aizrautīgu pētnieci Daci Alsbergu, kura man palīdzēja ar Ivandes Kaijas dzimtas vēstures un biogrāfijas faktu izpēti arhīvos.

Kāda jūsu vērtējumā ir mūsdienu latviešu oriģinālliteratūra?

Būtu pārsteidzīgi uzņemties raksturot to kopumā. Kamēr tapa darbs par Ivandi Kaiju, man bija ļoti jāierobežo lasāmais materiāls, to izvēlējos ar lielu atlasi. Protams, mājās mani tagad gaida nelasītu grāmatu "Pizas tornis", lai gan neesmu ieciklējusies latviešu literatūrā vien, un nedomāju, ka man jāizlasa katrs jauns izdevums. Mani galvenokārt interesē dokumentālā un biogrāfiskā literatūra, piemēram, ar milzīgi interesi izlasīju nesen izdoto Valentīnas Freimanes grāmatu "Antigones likums".

Negribu īpaši nevienu izcelt, bet visbiežāk tomēr cenšos nepalaist garām Ingas Ābeles, Gundegas Repšes vai Māra Bērziņa jaunās grāmatas.

Vai kā īstena talseniece esat lasījusi arī Andra Kalnozola romānu "Kalendārs mani sauc"?

Protams! Personiski iepazināmies kādā Talsu bibliotēkas pasākumā, domāju, starp mums uzšķīlās sapratnes dzirksts. Pavisam nesen ar Kalnozolu nejauši satikāmies un aprunājāmies Talsos uz ielas, viņš vasarās vienmēr ir Talsos, un arī es, kad vien varu, cenšos tur būt. Jau kopš studiju gadiem dzīvoju Rīgā, tomēr līdz pat šai dienai uzskatu sevi par talsenieci un piederību dzimtajai pilsētai izjūtu kā vienu no lielākajām vērtībām, kas man dota.

Kāda ir latviešu literatūrzinātniskā pētniecība Eiropas kontekstā?

Nejūtos pietiekami angažēta un stipra savā redzes aptverē, lai varētu reflektēt par šo jautājumu. Ir daži diezgan veiksmīgi mēģinājumi iziet ārpus Latvijas robežām, piemēram, mana ilggadējā institūta kolēģa Benedikta Kalnača veikums Rūdolfa Blaumaņa izpētē. Gadi, kad pati sev nospraudu līdzīgus mērķus, gan drīzāk jau ir pagātnē.

Cik pazīstams ārpus Latvijas ir Rainis?

Šis jautājums kļuva aktuāls vēl Raiņa dzīves laikā. 1920. gadā no Šveices trimdas viņš, tēlaini izsakoties, gribēja atgriezties mājās baltā zirgā, liekot galvenās cerības uz lugu "Jāzeps un viņa brāļi", kas bija izdota gadu iepriekš. Ar vairākiem Šveices un Vācijas teātriem bija sāktas sarunas par lugas iestudēšanu, bet šis nodoms neīstenojās. Arī tagad ik pa laikam pavīd kāds jauns tulkojums un mēģinājums ar to iziet pasaules literatūrā, bet pagaidām Rainim šajā ziņā nav laimējies.

Tik un tā uzskatu, ka Raiņa pārstāvētās humānās idejas, filozofiskās domas atvēziens, domāšanas kategorijas, viņa izpratne par pasauli ir ar paliekošu nozīmi ne tikai lokālā mērogā. Viens no itāļu Šveicē dzīvojošiem vācu autoriem, kas darbojies Raiņa popularizēšanas kontekstā, ir literāts un publicists Ādolfs Zāgers, kurš bija arī Hermaņa Heses draugs. Zāgers kādā Rainim kā humānistam un gara aristokrātam veltītā rakstā atzīmēja — viņam esot sajūta, ka, latviešu dzejniekam ienākot istabā, ir iedegusies gaisma. Pēc Raiņa nāves 20. gadsimta 30. gadu beigās Zāgers devās uz Kastaņolas municipalitāti, lai atbalstītu ideju Raiņa bijušajā trimdas vietā izveidot muzeju un iesaistījās tam paredzētu materiālu vākšanā. Vēl kāds pārdomu vērts fakts — gandrīz gadu Hese un Rainis Šveices itāļu kantonā dzīvoja tuvu kaimiņos, taču nesatikās, domāju, ka viņiem noteikti būtu bijuši kādi garīgi saskarsmes punkti.

Kas mūsdienās notiek vācu un latviešu literatūras pētniecībā?

Šajā jomā darbojas vairāki talantīgi un perspektīvi cilvēki, kuri turpina veikt nozīmīgus pētījumus, piemēram, Pauls Daija un Beata Paškevica no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra. Par viņiem — saviem kādreizējiem jauniešiem — man īpašs prieks, jo, kad 90. gadu beigās — ja tā varētu teikt — gandrīz vai nejauši kļuvu par Gētes biedrības priekšsēdētāju (1998—2013), ciešā sadarbībā ar tādiem pieredzējušiem vācu kultūras speciālistiem kā Valters Nollendorfs, Valdis Bisenieks, Viesturs Grants, Sandra Sīle un citi par nodibinājuma galveno mērķi nospraudām jaunu cilvēku ieinteresēšanu Gētes mantojuma apguvē un pētniecībā. Izcēlām arī paralēles starp Gēti un Raini, uzsverot, ka Gēte bija Fausta tulkotāja garīgais mentors — kā Rainis reiz izteicās, viņa vecaistēvs Eiropas kultūrā. Sekmīgi sadarbojāmies ar starptautiskās Gētes biedrības vadību Veimārā, daudz radošu impulsu deva iepazīšanās ar Gētes biedrību plašo tīklu un gētelogu vidi gan Vācijā, gan citās zemēs. Tā dēvētās mātes biedrības atbalsts reizi divos gados nodrošināja iespēju mūsu jauniešus — radošo darbu konkursu uzvarētājus — aizvest uz Starptautisko Gētes biedrības kongresu Veimārā un iepazīstināt viņus ar Gētes, Frīdriha Šillera, Martina Vīlanda piemiņas un citām ievērojamām vietām vācu klasiskās kultūras šūpulī. Man bija patiess prieks vērot, kādu atsaucību spilgtie Veimāras iespaidi izsauca jaunajos cilvēkos, lai arī par ko viņi nākotnē vēlējās kļūt.

Saistībā ar Raiņa un Aspazijas 150. jubileju teicāt, ka mērķtiecīgas un sistemātiskas nozares attīstības nodrošināšanai nepieciešams Raiņa un Aspazijas izpētes centrs. Ir pagājuši jau gandrīz desmit gadi, bet…?

Ar rainoloģiju pamazām inficējos un tās nozīmi mūsu kultūras kopainā sāku apjaust jau tolaik, kad mani 20 gadu vecumā kā kucēnu aukstā ūdenī iesvieda darbā pie Raiņa Kopotajiem rakstiem (izdzīvoju līdzi visu sagatavošanas procesu līdz pat pēdējā 30. sējuma iznākšanai 1986. gadā). Un pēc daudzajiem darba gadiem aizvien palieku pie pārliecības, ka šāds centrs būtu ļoti nepieciešams gan mūsu "lielā dzejniekpāra" piemiņas, gan pētnieciskās kontinuitātes pienācīgai uzturēšanai. Taču apzinos, ka diemžēl par to nav ko sapņot, ņemot vērā kultūras vajadzībām atvēlēto valsts budžeta līdzekļu nepietiekamību un — jo īpaši — mūsu birokrātijas neieinteresēto, pat klaji bezatbildīgo nostāju Raiņa un Aspazijas piemiņas uzturēšanas jautājumā, kas tik nepārprotami izpaužas, pieļaujot muzeja likvidāciju Kastaņolā.

Rainoloģija un aspazioloģija kā savienotais trauks, pēc maniem ieskatiem, ir atsevišķa, īpaši kopjama literatūrpētnieciska disciplīna. Četri tā dēvētie Raiņa muzeji veic katrs savu specifisku uzdevumu un nebūt nav lieka greznība nacionālās kultūras kopainā. Taču to atdeve pētnieciskā ziņā būtu daudz lielāka, ja tiktu koordinēta no kopēja Raiņa un Aspazijas izpētes centra kaut dažu kompetentu un pieredzējušu speciālistu sastāvā. Nezinu, kas notiks tad, kad mēs — aizejošā rainologu paaudze — pilnīgi izdzisīsim, bet ļoti gribētos, lai arī turpmāk dzejniekpāra mantojums tiktu padziļināti apgūts un popularizēts.

Vai abu dzejnieku 150. jubileja reanimēja sabiedrībā apsīkušo interesi par Raini un Aspaziju ilgtermiņā?

Domāju, ka viens no stiprākajiem stūrakmeņiem, ko saistībā ar jubileju iemūrējām Raiņa un Aspazijas piemiņas iemūžināšanā un savā ziņā arī pētniecības perspektīvā, bija daudznozaru starpdisciplinārā konference "Rainim 150. Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks". Vienlaikus jubilejas gadā bija vērojami arī daudzi pavirši sagatavoti, visādi lēti provokatīvi projektiņi, kuri tīšām diskreditēja Raini.

Šķiet, mūsdienu latviešu lasošā auditorija pēdējā laikā varbūt ir nedaudz pietuvinājusies Aspazijai, turpretī ļoti atsvešinājusies no Raiņa — kā vēl nekad. Un Aspazija nebūt nav tikai Raiņa ēna, bet gan izcils, suverēns radošs talants, turklāt vēl latviešu sievietes pašapziņas modinātāja; Ivandes Kaijas vārdiem izsakoties — savu dzimuma māsu emancipācijas kustības praviete.

Viena no jomām, kurā aizvien pastāv interese par Raini, ir teātris. Kas liek režisoriem atkal un atkal atgriezties pie Raiņa?

Es domāju, tās ir Raiņa darbos iekodētās, vienmēr aktuālās vispārcilvēciskās pamatvērtības. Arī meklējošās domāšanas izpausmes Raiņa lielajās lugās — tajās ir daudz saskarsmju ar mūsdienām. Piemēram, tādas nepārejošas patiesības kā "pastāvēs, kas pārvērtīsies" vai "gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams". Šos motīvus ir vērts aizvien no jauna interpretēt laikmetīgās skatuviskās versijās.

Priecājos, ka mans novadnieks Matīss Gricmanis pievērsies tik nopietnai un pamatīgai Raiņa apguvei, kāda iestrādāta Dailes teātra iestudējumā "Spīdolas nakts". Turklāt gados jaunais autors pret Raini un viņa mantojumu visos aspektos izturējies ar cieņu un pietāti. Kad Matīss vēl tikai veidoja dramaturģisko tekstu, viņš mani uzaicināja uz pārrunām. Mēs ātri atradām kopēju valodu. Pirmizrādi gan noskatījos ar dalītām jūtām, man it kā trūka izrādes dramaturģiskā noapaļojuma, bet ļoti patika spožā Raiņa un Aspazijas tēlu interpretācija Artūra Krūzkopa un Indras Briķes izpildījumā.

Turpretim izslavētajā izrādē "Jāzeps un viņa brāļi" Valmieras Drāmas teātrī man pietrūka Raiņa iestrādātās filozofiskās domas vieduma, iestudējuma otrajā daļā traucēja brieduma gadu Jāzepa teksta atrunāšana tādā virspusīgi pašpuiciskā manierē. Pirms pāris gadiem piedalījos arī Jaunā Rīgas teātra izrādes "Ekspedīcija "Jāzeps"" sagatavošanas procesā, izrādi noskatīties diemžēl neizdevās.

Gribu pieminēt vēl kādu ilglaicīgu, savstarpēji auglīgu sadarbību. Runa ir par Raiņa un Aspazijas Kastaņolas klubu Luksemburgā (RAKK), kuru izveidojusi ar dzejniekpāra daiļradi aizrāvusies vietējo interesentu grupa. Mēs tuvāk iepazināmies, kad vadīju luksemburgiešu ekskursiju Kastaņolā un starp mums izraisījās rosinoša domu apmaiņa. Pēc tam kluba biedri mani uzaicināja par konsultanti, gatavojoties braucienam pa Raiņa un Jāzepa un viņa brāļu pēdām Ēģiptē. Šī ierosme man deva impulsu jauniem atklājumiem par Raiņa ceļojumu uz Palestīnu un Ēģipti 1929. gadā.

2. sets. Serves maiņa

Tā kā mūsdienās skolās obligāti nav jāizlasa neviena grāmata un stundās lielākoties daiļdarbi tiek tikai fragmentāri "apčamdīti", bet rakstnieku biogrāfijām ir veltīti daži teikumi, vai literatūrzinātniskajai pētniecībai vispār būs turpinājums?

Par humanitāro zinātņu perspektīvu Latvijā īpašas ilūzijas neloloju. Zināmu perspektīvu var nodrošināt tikai tie "cālēni", kas izšķilsies paši un pēc pašu gribas izveidosies par augstas raudzes literatūru saprotošiem un ieinteresētiem apguvējiem. Tādi mūsu sabiedrībā būs vienmēr, bet — kā izņēmums. Iespējams, šie cilvēki pat nāks no pavisam citas vides.

Es par šo jautājumu tuvāk aizdomājos pēc sarunas ar savu eksakti orientēto mazdēlu Mārtiņu, kuram šovasar paliek astoņpadsmit. Ar lielu interesi klausījos, kā viņš spriež par literatūru — tā ir domāšana neierastākās kategorijās, caur eksakto prizmu. Mūsdienās inteliģents cilvēks ar interesi par pasauli globālā tvērumā nevar būt imūns pret humanitārajām vērtībām — literatūru, mākslu un kultūru, un, ja viņam vēl ir laba izglītība eksaktajās zinātnēs, tad no viņa var izveidoties lietaskoks visdažādākajās šī vārda nozīmēs. Protams, literatūrzinātne, kāda tā bija pagātnē un ir tagad, rīt noteikti vairs nebūs. Bet būs.

Mazliet provokatīvs jautājums — vai vērts ieguldīties, gadiem rakstot pamatīgas monogrāfijas, ja tuvākajā laikā, iespējams, tām nebūs lasītāju?

Nekad neesmu domājusi šādās kategorijās. Es rakstu pirmām kārtām sev. Man pašai pētnieciskais darbs dod ļoti daudz, turklāt kaut kur netālu ir vismaz neliela saujiņa līdzīgi domājošu, gudru cilvēku, no kuriem laiku pa laikam saņemu atgriezenisko saiti. Pat tikko atvērto Ivandes Kaijas grāmatu daži interesanti jau izlasījuši un uzdod man būtiskus, intriģējošus jautājumus. Nekad neesmu tik visaptveroši domājusi, ka rakstu latviešu nācijai. Svarīgāk par visu man vienmēr šķitis pašai dzīvot interesantu un piepildītu dzīvi, un pētniecība ir veids, kādā es to dzīvoju. Nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli.

Kā vērtējat prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektu "Es esmu...", kurā iznākusi arī jūsu sarūpētā grāmata?

Sērijas ideja ir apsveicama, tomēr nedaudz mulsina pamatuzstādījums "Es esmu..." Manā ieskatā daži romāni tam atbilst precīzi, taču šajos darbos patiešām saredzu tikai autora, nevis aprakstītā objekta "es". Pietrūkst dziļākas izpratnes par pagātnes spalvas brāļa vai māsas patību, par reālo darbības laiku un vidi, kurā priekšgājējs darbojies. Ierakstot sevi un savu pasaules redzējumu arī romānā par pagātnes rakstnieku, tomēr nevajadzētu aizklīst pārāk tālu no vēsturiskās patiesības.

Kā Ivande Kaija nonāca jūsu uzmanības lokā?

Manās rokās savulaik nejauši nokļuva Raiņa un Aspazijas vēstules Ivandei Kaijai, un to iespaidā īpaši sāku interesēties par "Iedzimtā grēka" autori. Kad Misiņa bibliotēkas retumos biju piekļuvusi šim bagātīgajam kultūrvēsturiskajam materiālam, kas visnotaļ reljefi un daudzpusīgi raksturo trīs ļoti atšķirīgas radošas parādības, mani sāka urdīt jautājums — kā šis neviendabīgais trio varēja saprasties? Un tā satuvināšanās sākuma pozīcija bijusi gandrīz vai šokējoša! Meklējot izeju no dziļas personiskās krīzes, sieviete dodas kultūrizglītojošā braucienā uz Itāliju un pēkšņi nostājas pie Aspazijas un Raiņa dienvidu trimdas mājdurvīm: te es, Antonija Lūkina (tobrīd vēl ne Ivande Kaija), esmu un citādi nevaru! Negaidītā viešņa taču bija ģimenes cilvēks, pazīstamā Rīgas acu ārsta Fēliksa Lūkina sieva un viņa trīs bērnu māte, kurai izlaušanās no ierastās pilsoniskās vides, lai brieduma gados beidzot noskaidrotu savu radošo identitāti un Parīzē atsāktu pārtrauktās studijas, bija patiešām pārdrošs solis.

Līdz 1910. gada rudenim, kad Antonija Lūkina ieradās Kastaņolā, viņa ar Raini un Aspaziju nebija personiski pazīstama, un nav zināms, kurā brīdī topošā rakstniece izdomāja, ka Rīgā sēdīsies vilcienā ar sarkanām rozēm klēpī, kuras ielikt rokās apbrīnotajai "Vaidelotes" autorei Alpu pretējā pusē. Gribu vēlreiz uzsvērt — tā bija milzīga pārdrošība pēkšņi ierasties pie dzejniekpāra ar nodomu saņemt sava mākslinieciskā potenciāla profesionālu novērtējumu un padomu tā izmantošanā (un reizē tikt skaidrībā par to, lāpīt vai nelāpīt savu brūkošo laulību). Ivandes Kaijas sākotnējie literārie mēģinājumi bija diezgan nevarīgi, pat diletantiski, tomēr, atsaucoties uz rīdzinieces lūgumu, Rainis viņai divus mēnešus lasīja individuālu lekciju kursu, domājams, literatūras vēsturē un teorijā (šī vērtīgā materiāla pieraksti diemžēl nav saglabājušies). Uzņēmīgā Tonija panāca vēl vairāk — dzejniekpāris viņai prombraucot apsolīja arī turpmāku literāru un morālu atbalstu un doto vārdu patiešām turēja.

Kas pamudināja veidot grāmatu?

Saņēmu piedāvājumu no apgāda "Dienas Grāmata", jo man jau bija iepriekšējas pētnieciskas iestrādes šajā virzienā — vairākas publikācijas par Raiņa, Aspazijas un Ivandes Kaijas savstarpējām saskarsmēm daudzu gadu garumā un to dokumentāciju vēstulēs.

Zināju, ka Kaijai tikšanās ar dzejniekpāri Kastaņolā bija viņas dzīves spožais punkts, savukārt Aspazija, draudzībai ar Ivandi Kaiju nostiprinoties, ar laiku viņas personā ieguva sev tik tuvu cilvēku, ka uzdrīkstējās sarakstē atvērties visnotaļ intīmā aspektā, kas dzejniecei nebija raksturīgi. Savukārt Rainis Ivandei Kaijai izdarīja nenovērtējamu pakalpojumu, nekļūdīgi norādot uz viņas radošajai patībai piemērotāko pašizpausmes veidu rakstniecībā un sniedzot vērtīgus padomus tā īstenošanā. Pati rakstniece bija ļoti impulsīva (ne velti Rainis viņu dēvēja par karstu putru), proti, reizēm atļāvās dzejniekam tieši acīs izteikt asus pārmetumus par viņa kreiso nostāju politiskos jautājumos un šķietami tirānisko attieksmi pret Aspaziju. Tomēr, augsti vērtējot Ivandes Kaijas sirdsdāsnumu un nesavtīgumu, dzejnieks spēja pacelties pāri savam izkāpinātajam pašlepnumam un palika viņas draugs līdz pat mūža izskaņai. Tātad, pieņemot "Dienas Grāmatas" uzaicinājumu, atlika tikai turpināt jau agrāk sāktus pētījumus.

Darbs prasīja piecus sešus gadus, kas 733 lappušu apjomam nav daudz. Ja man nebūtu jau agrāk iekrāto zināšanu, komentāros paliktu daudz baltu plankumu. Tā kā labi pārzināju Ivandei Kaijai adresētās Raiņa un Aspazijas vēstules, arī pagaidām nepublicētās, tad varēju izskaidrot tādus dienasgrāmatas tekstos ietvertus pieminējumus, kas citam komentētājam, iespējams, būtu palikuši neizprotami.

Kādas ir jūsu izjūtas šodien, turot rokās apjomīgo izdevumu?

Viens no fundamentālākajiem darba posmiem "Es stāstu visu" tapšanas gaitā bija Ivandes Kaijas dienasgrāmatas tekstu pilnīga pāršifrēšana un precizēšana, ietverot arī viņas vīra Fēliksa Lūkina ar zīmuli vēlāk veiktās marginālās piezīmes lappušu malās, kas ļauj izprast situācijas kontekstu pretējās puses redzējumā (žēl, ka šādu piezīmju nav visā dienasgrāmatā, tikai tās pirmajā daļā). Šis izdevums lasītājam līdz ar to piedāvā rakstnieces pašatklāsmes pavisam jaunā tekstoloģiskā redakcijā, ļoti atšķirīgā no versijas, kas publicēta 1931. gadā izdotajā Ivandes Kaijas Kopotu rakstu papildsējumā un atsevišķā novilkumā ar nosaukumu "Mana dienasgrāmata".

Atvieglojuma sajūta pēc grāmatas iznākšanas, protams, ir milzīga, bet ar kādām sevišķi izkāpinātām, līdz šim nepiedzīvotām emocijām šis piedzīvojums man tomēr nesaistās. Varbūt tāpēc, ka jau pirms pievēršanās Ivandei Kaijai uzskatīju, ka mans mūža darbs ir padarīts, 2017. gadā nākot klajā monogrāfijai "Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni". Paldies Likteņradītājam, kā teiktu Ivande Kaija — labprāt lietoju šo viņas iecienīto apzīmējumu —, ka man it kā papildus tika atvēlēti vēl arī šie spraigā darbā aizvadītie gadi. Ja būs vēl, priecāšos, strādāšu tik ilgi, cik jaudāšu.

Par darāmā izvēli man galva nav īpaši jālauza. Skaidrs, ka ar skubu vajadzētu turpināt jau aizsākto Raiņa, Aspazijas un Ivandes Kaijas vēstuļu romāna sagatavošanu publicēšanai, vienlaikus strādājot arī pie dzejniekpāra savstarpējās sarakstes Šveices periodā. Lai gan šos darbus, visticamāk, lasīs neliels interesentu skaits, domāju, ka tie noteikti bagātinās priekšstatus par visu trīs rakstnieku personībām un viņu veikuma vietu mūsu kultūras mantojumā.

Kas kopīgs un kas atšķirīgs Ingas Gailes romāna "Rakstītāja" un jūsu Ivandei Kaijai?

Teikšu godīgi — Ingas Gailes romānā paustās nostādnes, uz kurām pamatojoties, Ivande Kaija šķietami būtu pozicionējama mūsu kultūras, politikas un sabiedriskās dzīves kopainā, nav gluži manējās, un tādām tām, protams, arī nav jābūt. Pie radikālām feministēm nepiederu. Feminisma kustība un tā dēvētās sieviešu literatūras attīstība Latvijā un pasaulē neatrodas manu profesionālo interešu un uzmanības fokusā. Taču mūsu sadarbībai ar Ingu Gaili atšķirīgais, šķiet, netraucēja. Labprāt atsaucos, ja varēju talantīgajai rakstniecei palīdzēt ar kādu konsultāciju.

Vai abas grāmatas kopā veido daudzmaz pilnīgu Ivandes Kaijas portretu?

Drīzāk paļaujieties uz Ivandi Kaiju pašu! (Smejas.) Mana izvēle — klasiskas monogrāfijas vietā apgādam piedāvāt plaši komentētus rakstnieces dienasgrāmatas tekstus — pamatojās uz to, ka ne Jāņa Ūdra grāmatā "Ivande Kaija. Sievietes dzelme", ne Ingas Gailes "Rakstītājā" savu Ivandi Kaiju īsti neatradu. Neuzskatot, ka mana izpratne ir vienīgā pareizā, nonācu pie secinājuma, ka rakstniecei jādod iespēja par sevi liecināt pašai, un uzņēmos vienīgi starpnieces lomu starp viņas autentisko pašatklāsmju tekstu un mūsdienu lasītāju.

Viens principiāls iebildums pret dažiem Ingas Gailes romāna fragmentiem man tomēr ir. Es būtu vēlējusies, lai viņas klātpierakstītās, šķietami trūkstošās lappuses Ivandes Kaijas dienasgrāmatā būtu izceltas atšķirīgā šriftā, lai tās viegli varētu atšķirt no oriģināla. Šo ieteikumu pie sevis nepaturēju, bet tas, iespējams, tika uztverts kā mēģinājums ierobežot romāna autores radošo brīvību.

3. sets. Mačbumba

Ja ballē izsludinātu dāmu valsi — vai jūs uzlūgtu Raini?

Tas nu gan ir jautājums! Es vispār nespēju iedomāties Raini dejojam. Viņš bija ļoti sportisks cilvēks, labs jātnieks un peldētājs, bet nekur nav nekādu norāžu, ka viņš jelkad būtu dejojis ar Aspaziju vai kādu citu partneri. Es gan neatteiktos no sarunas vai pat izvērstāka dialoga ar tik erudītu un sirdsgudru personību kā Rainis par jebkuru viņa izvēlētu jautājumu, reizē apzinoties, kādu risku uzņemos. Dzejnieks taču mēdza tiktāl iedziļināties apspriežamajā problēmā un pārdomas par to novest līdz tika augstai sarežģītības pakāpei, ka viņam līdzi turēt nespēja pat Raiņa gararadiniece Aspazija.

Kāpēc aizvien ir būtiski pētīt Raini nācijas, kultūras un sabiedrības kontekstā?

Tāpēc, ka katra jauna paaudze nāk ar sava laikmeta uzstādījumu, jaunām garīgām prasībām, vēlmēm un vajadzībām, un katrai būtu vēlams sevī atrast pietiekamu intelektuālo kapacitāti, emocionālo pašatdevi un sirds inteliģenci, lai atrastu un piedzīvotu savu Raini. Lai saprastu sevi un mainīgo pasauli. Arī no tāda skatpunkta, kuru minējis Imants Ziedonis, — "Rainis ir mūsu vienlīdzības zīme ar pasaules kultūru".

Vai Rainim taisnība, uzsverot, ka sirds inteliģence ir katras kultūras pamats?

Absolūti. Parakstos zem šīs tēzes nevilcinoties.

Pirmpublikācija žurnālā Domuzīme, Nr. 4, 2024

Gundega Grīnuma ir literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, arī LZA Goda doktore. Zinātniskā darbība saistīta Raiņa un Aspazijas izpēti, vācu un latviešu literatūras sakariem. Strādājusi Latvijas PSR ZA Valodas un literatūras institūtā, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, ilggadēja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece. Daudzu būtisku publikāciju un grāmatu autore.

Evija Laganovska ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes valodu un kultūru studiju programmas doktorante, Nacionālās enciklopēdijas kultūras un mākslas zinātņu redaktore. Pēta prozas dramatizējumus profesionālajos latviešu teātros, aizraujas ar teātri un tā procesiem. Raksta prozu un dzeju.

Gundegas Grīnumas nozīmīgākās grāmatas:

"Rainis. Dzīves un darba gaita" (1991);
"Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastaņolā" (2009);
"Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni" (2017);
"Es stāstu visu". Ivandes Kaijas dienasgrāmata ar izvērstiem Gundegas Grīnumas komentāriem (2024).

Nozīmīgākie apbalvojumi:
Latvijas Literatūras gada balva (2010, 2018);
Latvijas Republikas Ministru kabineta balva (2015);
LZA balva par nozīmīgiem sasniegumiem zinātnē (2017);
LZA Raiņa balva (2018) Aspazijas prēmija (2020).