Celties augšup. Recenzija par Ievas Vieses debijas dzejas krājumu "laikam"

Autora pieredze, iemiesota tekstā, rezonē ar lasītāja pieredzi. 80. gadu beigās dzimušo lasītāju paaudzei Ievas Vieses dzejā ir iespējams atrast savu balsi, un ne mazāk interesanta šī dzeja būs arī citu paaudžu lasītājām un lasītājiem.

Ievas Vieses radošais darbs līdz šim bijis pārliecinoši daudzpusīgs – autore ir kulturoloģijas un kinematogrāfijas, animācijas pētniece, literatūras un kino kritiķe, arī māksliniece un dzejniece. Mākslas disciplīnu krustpunkti vērojami arī dzejas krājumā, kura vizuālais veidols un formāts ir visai unikāls, darba saturs un forma ir aktīvās savstarpējās attieksmēs. Izdevums nav veidots vienkārši kā dzejas grāmata, bet gan apzināti radīts kā mākslas darbs. Grāmatai ir gars un miesa – monohromatiski baltajā estētikā veidoto grāmatu papildina Ievas Vieses darba "Es esmu čaula un es esmu kauls I" fotogrāfijas, krājuma dizainu veidojis Armands Zelčs.

Izdevuma dizains ir veiksmīgs piemērs tam, kā darba iecere runā ar lasītāju vēl pirms dzejoļu izlasīšanas. Un šeit jāuzsver – šāda formas un satura saskaņa nav mazsvarīga. Autore adresējusi jums sūtījumu lakoniskā, dzidri baltā aploksnē. Lai izlasītu grāmatu, jums jāatver šī aploksne. Aploksnē ir tikpat balta, askētiski tīra burtnīca ar plašiem, tukšiem laukumiem un plastisku figūru tuvplāniem, kuri atgādina atvērtu cilvēka miesu, koši sārtie toņi kontrastē ar gaišo. Krājumā ir arī dažādi grafiski dzejoļi, savukārt grāmatas satura rādītāja izkārtojums atgādina debesu konstelāciju. Labvēlīgs ir šis zvaigžņu stāvoklis, kurā esat sastapušies jūs un šie dzejoļi. Vai nav liktenīgi?

Subjektīvs, bet nenoliedzams vērojums: dažkārt mulsina teksta izmērs un tā mērogs pret pārējo tukšo laukumu – ja vietumis tam ir mākslinieciska iedarbe, tad reizēm rodas pretējs efekts un, piemēram, lakoniskas divrindes vai trīsrindes tukšajās lielizmēra lapās pazūd. Vienlaikus jānorāda, ka vizuālā tīrība un kompozicionālā pārdomātība kopumā lasījuma noskaņu ietekmē labvēlīgi. Daudziem dzejoļiem ir kontemplatīvs raksturs, ko veido meditācijas tematika ("Meditāciju" cikls), formāli dzejoļos dominē tādi elementi kā cikliskums, refrēni un atkārtojuma konstrukcijas, izteiksmē ir apceru un vērojuma elementi.

Krājuma redaktore Anna Auziņa grāmatas pieteikumā uzsver autores paaudzi kā tādu, kurā trūcis spēcīgu dzejnieču. Uzdrošinos apgalvot, ka Ievas Vieses poētiskajai rakstībai latviešu literatūrā nav stila līdzinieču vai līdzinieku. Šīs dzejas savdabība saistās ar jau pieminēto askētisko vērojumu, filozofisko, simbolisko un sirreālo elementu līdzsvarotu, laikmetīgi pievilcīgu māksliniecisko lauku. Autore apzinās valodas lietojuma nozīmi, valodas līdzekļu jēgu, un šis ir aspekts, kas īpaši uzrunā vienlīdz prasīgu lasītāju. Katrai dzejai ir savs lasītājs, gribētos ticēt, ka arī katrai izdotai dzejas grāmatai ir nozīme, taču šī literatūras veida nosaukumu itin viegli var piesavināties kā apzīmējumu savas frustrācijas pārnesumam valodā, kam maz zinošs un pieticīgs lasītājs ir vislabākā auditorija. Dzejas prestižs ir būtisks.

Jāuzsver, ka Ievas Vieses krājums nav dzeja kā nekopts apziņas plūsmas pieraksts un aprobētu, ērtu izteiksmes līdzekļu sakopojums, eksperimentālais šeit ir uztverams un intriģējošs. Šī dzejas valoda raugās dziļāk un plašāk, tiecoties uz izteiksmes pilnību un esamības patiesumu: "Valoda piesūkusies ar smagumu." (20. lpp.) Mūsdienu cilvēkam atpazīstama sajūta, ko lasām arī šajās rindās: uztverei vajadzīga dekonstrukcija un realitātei – rekonstrukcija. Dzejniece to ieauž atbrīvojošā mantrā: "atbrīvot valodu no prāta vadības / atņemt valodu prātam / atņemt nozīmes prātam nozīmes vārdiem / un valodai atdot vārdus / atņemt valodai prātu / atņemt ņemšanos prātam / atņemt ņemšanos prātam / apvārdot / atvārdot" (51. lpp.) Šeit ir būtiski īstenības fenomeni un attiecības ar zīmēm, personiskiem simboliem un savu piederību lokālai un individuālai sistēmai. Tikpat būtiska ir virzība un pārveide, pārformulēšana: "meklēju jaunu zīmi mirkļa struktūrā / meklēju krustpunktu apziņas kartē" (54. lpp.)

Zīmīgā dzejolī ar reminiscenci uz 20. gadsimta 90. gados izdoto populāro dzenbudisma līdzību krājumu "Ne vējš, ne karogs" apspēlēts prāta tēls un morfēmas, kara un miera jēdzieni. Oriģināllīdzībā prāts kustas, bet dzejolī tas sastingst, miera meklējumi psiholoģiski ir centrālā ass: "Tas nav mans atspulgs – šis izšķobījums naidā" (20. lpp.)

Šajā dzejā uzrunājošs ir kinematogrāfisks ainaviskais tvērums un gleznieciska tēlainība, krāsu enerģija: "Tāds rudens / Debesis no zilām krāsojas violetas / Dzeltenās lapas birst kā monētas / Sažmiegti drebinies iztēles nabadzībā" (22. lpp.) Centrālā kustība dzejoļos bieži ir plūdums un plaši apspēlēta ūdens tēlainība – jūras, viļņu, krastu, Gaujas, ūdensmalas, plūduma, straumes, dzelmes. Tā ir optimistiska tiecība uz līdzsvaru: "tavs vārds ir celšanās augšup un guldzošu burbuļu pērles / un saules stari ir skalpeļi zili baltā dziednīcā / un tu atraujies no lejupvilkmes spēka / nirsti no dzelmes pret sauli" (18. lpp.)

Dzejas telpā svarīgas ir robežas starp laiktelpām, prasīgo ārpasauli un personisko iekšpasauli, cilvēka patību, pietuvināšanos un attālināšanos. Piemēram, vairogu tēls spēcīgi iezīmē cilvēka attiecības ar dzīves realitāti, sociālajām lomām un paštēlu: "kabatās vienmēr žvadz vairogi /gliemežvāki – vairogi // atslēgas – vairogi / nauda – vairogi / gredzeni – vairogi noņemti virtuves darbos // vairogi kas atvaira badu / vairogi kas atvaira vientulību / vairogi kas atvaira bojāeju tālāk no miesas" (41. lpp.) Līdzās arhetipiskajiem ūdeņiem pulsē arī pavisam konkrēta pilsēta – viens no krājuma spēcīgākajam dzejoļiem "Runā. Pēc Linarda Tauna motīviem" izvērš krāšņas un dzīvas urbānās ainas, kurām ir pavisam cita intensitāte.

Skaistākā atziņa, ko var gūt lasītājs attiecībās ar mākslu, – šis darbs ir piedzīvojums. Ievas Vieses dzejai nav konstrukta rakstura, tā ir radīta patiesi un pārdomāti, spējot daudz dāvāt domātspējīgam, iekšēji atvērtam lasītājam. Te ir iespējama refleksija ar dzejas valodu, augšuptiecība, līdz šim pilnībā neapjausta, dziļāka gudrība un skaidrs līdzsvars.