Lasīt vārdnīcu kā detektīvstāstu. Par grāmatu "Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums"

Nereti antikvariātos esmu nopircis nobružātu grāmatu ar ekslibru vai dāvinājuma ierakstu – "Mīļajai māsiņai izlaidumā" vai ar tamlīdzīgu vēlējumu. Bet sīkāk neesmu prātojis, kas ir noticis ar nopirktās grāmatas iepriekšējo īpašnieku. Varbūt neesmu atradis ĪSTO grāmatu. Savukārt tulkotājs Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) dokumentālajā stāstā "Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums" ("Aminori", 2024) ir atradis ĪSTO grāmatu, kuras vēsturi mēģina atšķetināt. Uzmanības centrā ir pirms vairākiem gadiem Rīgā nopirktā "Latviski-franciska vārdnīca". Šo vārdnīcu aiz stikla kupola var apskatīt izdevniecības "Aminori" telpās. Tā kā vārdnīcu nav iespējams aptaustīt, parfimērijas zīmols "Nortean" par godu šīs grāmatas noslēpumu atšķetināšanai ir radījis parfīmu – "Liblium", kura virsnošu – petitgreina, tintes un kanēļa – smarža mazliet atgādina rūgtenu koksnes un vecas grāmatas smaržu.

Stāstu "Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums" no franču uz latviešu valodu ir tulkojis Jānis Joņevs, kurš pēcvārdā mūs lakoniski iedrošina nebēdāties par nosaukuma izrunāšanu: "Neņemiet ļaunā, arī franču valodā tas ir plašai publikai svešs un grūti izrunājams." (102. lpp.) Par grāmatas māksliniecisko noformējumu ir parūpējies Aleksejs Muraško. Jānorāda, ka pabalējušais gaiši zilais audekls saspēlējas ar nolietoto latviski-francisko vārdnīcu. Uz priekšējā vāka varam pamanīt tukšu taisnstūra rāmi. Līdzīgi kā dokumentos, kur atstāts "lodziņš" fotogrāfijai. Varbūt lasītājs pēc stāsta izlasīšanas var izlemt, kuru no trim vārdnīcas sastādītāju fotogrāfijām viņš vēlētos tur ievietot.

Jau pirmajās lappusēs ieraugām stāsta varoni – "Latviski-francisko vārdnīcu", kuru sakārtojusi romāņu filoloģe J. Baltgalve, bet rediģējis un papildinājis profesors Ernests Blese. Pie autorēm minama arī Š. Gollanska. Stāsta vēstītāju intriģē tieši vārdnīcas izdošanas gads: "1941. gada jūlijs ir briesmīgākais gads Latvijas jau tā neizturamajā vēsturē. (..) Tas ir terora un šausmu, un drausmu gads. Baigais gads." (13. lpp.) Kādēļ publicēt vārdnīcu kara un dažādo ideoloģiju laikos? Cik apmātam jābūt ar šādu ideju? Iespējams, vārdnīcas sastādītājiem tā bijusi patveršanās valodas mīlestībā. Uz to neviļus norāda stāsta tulkotāja Jāņa Joņeva pēcvārdā piesauktais Ulža Bērziņa citāts: "Valoda ir tava vienīgā Oikumene, Briseles zēn." (100. lpp.)

Nedaudz samulsināja plašais vēstures notikumu izklāsts no 1939. līdz 1941. gadam. Aiz stūrgalvīga akluma nodomāju – paldies autoram, bet es lielos vilcienos zinu valsts vēsturi. Pēc tam aizdomājos, ka stāsts, visticamāk, ir pirms tam izdots franču valodā lasošai auditorijai, kura, protams, var nezināt mazas Eiropas valsts vēsturi. Parakņājoties interneta dzīlēs – atradu, ka stāsts ir iznācis 2015. gadā. Franču valodā nākamajam izdevumam klāt nāk otrā daļa – enoptromantija (zīlēšana ar burvju spoguli), kas papildināta ar autora pārdomām.

Stāsta priekšplānā ir izvirzīts identitātes jautājums, līdzīgi kā detektīvliteratūrā. Tiek meklēti pazudušie vārdnīcu autori. Precīzāk, divas autores – Baltgalve un Gollanska. Mūsu acu priekšā ir vārdi, taču – kāda ir šo autoru īstā identitāte? Lasītājs tiek turēts neziņā līdz stāsta beigām. Patiesība vēlāk atklājas, lasītājs izjūt baudu par piedzīvoto, un pasaulē ir uzvarējis taisnīgums. Metafikcija palīdz lasītāju iesaistīt izmeklēšanas spēlē, kur vēsturiskie notikumi iecementē lasītāja uzmanību patiesos notikumos. Ja mēs distancējamies no teksta, tad zinām, ka autors šo detektīvu jau ir atklājis un lasītājam to izklāsta tā, ka neatklāj uzreiz visu patiesību. Citādi jau nebūtu stāsta. Lasītājs piedzīvo rotaļu ar uzmanības pārvizi, emocionāliem uzsvariem un vēsturisku ceļojumu. Metafikcija palīdz lasītājam izveidot saikni ar reālo dzīvi un iesaistīties stāstā – tā ir MŪSU vēsture, MŪSU vārdnīca. Lai cik ciniski tas arī neizklausītos, taču autors ar vēstures faktiem vēlas noslēpt paņēmienu, ka dažas ainas ir fantāzijas auglis. Lasītājs tam ļaujas, pretējā gadījumā tā nebūtu proza, bet zinātniska publikācija. Literatūrteorētiķis Pīters Boksāls raksta, ka "viss šajā pasaulē ir fikcija" un "cilvēki ir tikai izdomāta darba varoņi, kas tikai meklē savu autoru". [2] Var papildināt, ka meklē autoru, kurš piešķirtu balsi tiem, kuri kara virpulī tika brutāli noslaucīti no zemes virsas.

Vēstītājs meklē vārdnīcas sastādītāju biogrāfijas, raksta kolēģiem uz Latviju vēstuli, iztaujā dažādus draugus. Stāsts valdzina ar mierīgu un romantizētu tulkotāja apkārtni: "Es vadīju maigos pavasara vakarus kā pienaglots pie galda mazā istabiņā Žēlsirdīgo ielā (Rue de la Miséricorde) Perigē (vīģeskokā dūdoja ūbeles)." (12. lpp.) Bez tulkotāja apkārtnes mēs iepazīstam vārdnīcas ārējo izskatu, pacietīgi atsedzot vienu kultūras slāni pēc otra, mēs uzzinām arvien vairāk. Kad noplīsa vārdnīcas muguriņa, skatam pavērās kirilicā iespiesta avīze. Mēs jau ejam uzticīgi līdzi vēstītājam-detektīvam. Vārdnīcas lappušu malās atrodam uzšvīkātus divus ciparu pārus – cena rubļos. Seko pārdomas par inflāciju un ekonomiskajiem apstākļiem. Katrs mazākais pavediens lēni noved pie nākamā. Apbruņojušies ar eksplicītu paņēmienu, turpinām lasīt norādes – vārdnīcas neredzamos šķirkļus.

Zem nacionalizētās izdevējiestādes abreviatūras – VAPP – ierakstīts kādas sievietes vārds un gads. Seko nākamā epizode, kur vēstītājs mēģina atminēt, kas ir šī sieviete. Ar ko viņa ir nodarbojusies? Šis ieraksts ir tik skops, ka periodikas datubāzē paveras iespējas atrast tik dažādas personības. Varbūt šī sieviete (vārdnīcas iepriekšējā īpašniece?) bija bibliotekāre vai skolotāja? Fantāzijas uzkurināts, lasītājs bez iebildumiem turpina sekot līdzi neskaitāmiem variantiem. Mūs vada zinātkāre nonākt līdz patiesībai, bet sajūsmina arī minējumi, uzburtie vīziju varianti, dažādie scenāriji. Un Ozano prasmīgi vilina ļauties pa brīdim fantāzijas spēlēm. Mēs kopā ar autoru tomēr esam nedaudz romantiski dēkaiņi.

Ernests Blese, vārdnīcas redaktors, 1941. gadā atrodas tuvu pie piecdesmit gadu sliekšņa. Viņš ir bijis izcila personība Latvijas Universitātē. Ozano atdzīvinājis fotogrāfijā redzamo Blesi ar ticamām ainām no profesora un valodnieka ikdienas: "Viņš aizbēga no saistībām ar pasauli, patvērās leksikā, ieritinājās valodu maigumā." (47. lpp.)

Lasītājs ne vien seko līdzi Ozano vārdnīcas pētījumam, bet tekstu lasa kā viņa dienasgrāmatas ierakstus. Dažbrīd pavīd autora grūtības, izmisums un bezspēks turpināt šīs vārdnīcas vēstures izpēti. Pavīd personīgi pārmetumi, bailes, par novirzīšanās uz maldu ceļa. Nākamais ceļa posms ir grūtākais. Vēstītājs uzdod mīklu – kas bija romāņu filoloģe Baltgalve? Laiku tiešām nevar steidzināt, atbilde atnāks, kad būs īstais brīdis. Izrādās, visu laiku norāde bija deguna galā! Fascinējoša dzīves ironija. Nevaru sīkāk atklāt detaļas, jo citādi negaidīti atklāšu sižeta pagriezienu.

Kļūdainie atradumi – grāmatas detektīva iekšējā virtuve – atsedz neremdināmā vēstītāja alkas izzināt un atklāt, it kā viņš būtu saslimis ar kādu slimību un to var dziedināt, vienīgi atklājot šo trīs personību – Bleses, Gollanskas, Baltgalves – iepazīšanos un darbu pie vārdnīcas. Lasītājs netiek maldināts, sakot, ka izzināt vārdnīcas noslēpumus nebūs viegli. Arhīvos uz plaukta negaida – īstā mape ar personai atbilstošu uzvārdu. Maldīšanās kļūst par daļu no ceļojuma.

Nebeidz pārsteigt, cik daudz laikmeta nospiedumu glabā tik neliels izdevums. Jau nākamajā nodaļā uzzinām kaut ko jaunu. Šķirkļa "revolūcija" teksts nav apmierinošs – nepieciešams izlabot. Varam vienīgi iedomāties, kādā steigā un pustumsā trīs autori līmēja papīra strēmeles 3100 nodrukātos eksemplāros.

Šis dokumentālais stāsts vēl nav noslēdzies. Var turpināt meklēt dokumentus, rēķinus, varbūt kādā pažobelē ir atrodama Baltgalves dienasgrāmata? Nevar izslēgt turpinājumu. Viena neliela vārdnīca glabā tik daudz noslēpumu un sastādītāju asprātīgu izdomu.

Noslēdzot recenziju, pamanīju, ka grāmatu esmu izlasījis 30. novembra vakarā, kad aprit 83 gadi kopš 1941. gada asiņainākās masu slepkavības Rumbulā. Cik savādas un zīmīgas dažreiz ir šādas dzīves sakritības.

[1] Pročaska, F. (2014). Marginālais Mills. Esejas fragments. Pieejams: https://victorianweb.org/philosophy/mill/emerson.html (Skat. 30.11.2024.)

[2] Boxall, P. (2013) Twenty-first-century fiction. A critical introduction. Cambridge University Press. 116. p.