"Domuzīmes" redakcijas pamudināta, aicināju Andru Manfeldi (1973) uz sarunu, apzinoties riskus, proti, iespējamo atgriešanos kopējās atmiņās un pašām vien zināmu atsauču musturos, jo reiz sensenos laikos — 90. gadu nogalē — abas mācījāmies Rīgas Lietišķās mākslas koledžā. Tomēr sarunas gaitā sapratām, ka grāmatas, šīs blīvās un no liekā attīrītās esības vienības, mūs ļoti stipri tur tagadnē un ka uzrakstītais un lasītājiem atdotais teksts ļauj lūkoties tālāk — gluži kā sekojot līnijām perspektīvas zīmēšanas uzdevumā. Nesen iznākušajā dzejas krājumā "Dilstošais medus mēness" Andra atkal iezīmē savu mākslas pieredzi, jutīgumu un jūtīgumu, nepastarpinātību un uzticību lielām tēmām un smalkiem simboliem, ko nodeldēt vai sargāt ir arī lasītāju ziņā.
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Apsveicu ar jauno dzejas grāmatu! Kādu laiku droši vien biežāk nāksies būt uzmanības centrā, vai ne? Uzstāšanās, nominācijas, "Domuzīmes" Dzejas balva.
Es par to ļoti priecājos. Bet kāpēc nebaidos atkal kāpt "uz skatuves" — jo nezinu, vai vispār vēl rakstīšu dzejoļus. Arī par šo grāmatu šķita, ka nekas grandiozs jau nesanāks, kompozīciju ar redaktoru Jāni Rokpelni mocījām gadu, līdz izdevās atsijāt. Dzejoļu man bija divas reizes vairāk nekā grāmatā. Mamma brīnījās: "Par ko balva? Par to plāno grāmatiņu?" Laikam jau būsim kārtīgi pastrādājuši... Reizēm ar Jāni pa telefonu runājām minūtes četrdesmit. Klātienē tās gan parasti būtu kādas trīs stundas, bet Liepāja—Cēsis izrādījās visai tālu. Es ļoti priecājos, ka Jānis atbrauca uz grāmatas atvēršanu, atceros pilnīgi visu, ko viņš teica.
Ar iepriekšējās grāmatas "Poēma ar mammu" sakārtošanu salīdzinoši bija vienkāršāk.
To lasot, man brīžiem šķita, ka ieskanas "Zemnīcas bērni".
Jā gan, tie paši cilvēki, bet poēmā es tomēr runāju dzejā, turklāt tādus garus "palagus". Kad tos aizsūtīju Dacei Sparānei, pati vēl biju pilnīgi pārņemta. Līdzīgi kā senajos laikos ar to komiksu par ziloni, savu pirmo "prozas darbu", kad likās, ka vairākas dienas staigāju ar ziloni uz rokām.
Un te — poēma par mammu.
Ar! Tā ir klusā daba ar granātābolu.
Ļoti labi atceros to dienu. Braucu mikriņā uz Dubultiem, drausmīgi gāza lietus. Biju izlasījusi Narinē Abgarjanas "No debesīm nokrita trīs āboli". Domāju — lūk, es arī gribu par savējiem, savu ciematu uzrakstīt! Bet nebija jau nekāda ciemata. Tikai tas, ko "no lielajiem" noklausījos, un tik, cik pati redzēju. Tāda Purvīša ainava, kurā vienīgais cilvēks ir sieviete, tā pati no tāluma, muguru uzgriezusi. Tajā mikriņā sajutu gluži vai triecienu — un, nonākusi galā, sāku rakstīt.
Man bija kaut kāds šampanietis ar jaunmodīgu plastmasas korķi, ko nevar izvilkt, bet tikai "atpogāt" pa vidu. Protams, es to nemācēju, tāpēc izurbināju mazītiņu caurumiņu. Man bija bail iet uz Dubultu rakstniekmājas virtuvi pēc attaisāmā, jo tur saimniekoja žurka. Rakstīju un rakstīju, stundu, vairāk, bet glāzē bija ietecējis knapi centimetrs. Atradu ķīniešu kociņu. Un tad to irbulīti ar Budas statuju-suvenīru kā ar āmuru iedzinu šampanieša korķī.
Lūk, šis jau ir kā dzejolis. Šampanieša pulkstenis smilšu pulksteņa vietā.
Visu laiku jau tā nenotiek!
Tas, ka tu uzraksti grāmatu vai izcep kotletes, jau nav pamatstāvoklis?
Izstāstīšu par kotletēm! Sapratu, ka Rokpelnis tur, otrā Latvijas galā, viens pats dzīvo, sen sapņojām ar draudzeni Kristīni Ulbergu braukt ciemos, bet nekādi nebija sanācis; nolēmu līdz ar lasāmo manuskriptu aizsūtīt kotletes. Izcepu, kārtīgi iepakoju, ieliku paciņu pakomātā. Bet uznāca drausmīgs kailsals. Rokpelnis aizgājis pēc paciņas tikai pēc dienām desmit un uzreiz izmetis miskastē. Nu, labi, tā gadās, bet pēc tam redaktors pēkšņi noklusa. Izrādās, viņš neesot zvanījis, jo manuskripta melnā mape nozudusi.
Vārdu sakot, "Dilstošais medus mēness" būtu varējis iznākt mēnesi agrāk…
Skaidrs, ka tas jau neko nemaina. Bet svarīgi, ka redaktors mani pārliecināja, lai grāmatā nelieku savus trakos sociālos dzejoļus.
Ko nozīmē "trakie sociālie" dzejoļi?
Par alkoholiķiem, tad cikls "maniem depresīvajiem draugiem" — dzeja, ko var megafonā lasīt uz ielas. Tādi teksti un tēmas jau bija gan krājumā "Tranšejas dievi rok", gan grāmatā "Ziemeļu tirgus". Jaunā grāmata pamatā ir citāda. Varbūt liriskāka. Tie "pamfleta dzejoļi" ar agresīvu intonāciju varētu lirisko, maigo un, atļaušos teikt, transcendentālo nomākt. Nav jēgas dzejoļos aiziet sociālās dzejas straumē, pamfletos, pirksta kratīšanā, pamācībās. Tagad vairāki tā jau raksta.
Vai piekrīti tam, ko Rokpelnis teica grāmatas atklāšanā, ka tev ir liriskā dzejnieka tēmas: mīlestība, nāve, vientulība, Dievs? Ar tām tu visu laiku strādā, viss pārējais ir pakārtoti.
Varētu jau diezgan viegli uzrakstīt, piemēram, "es redzēju…" — un tik uzskaitīt visu pēc kārtas. Un dzeja vienkārši uzrodas. Kaut vai par to, ko es redzēju, cauri Āgenskalnam nākot pie tevis...
Te uz mājām un žogiem ir veseli citāti, piemēram, "visas mīlestības vēstules ir tev" Smiļģa ielā. Lasot tavu jaunāko grāmatu, aizdomājos arī par to, kā var analizēt apkārt notiekošo un reizē tomēr risināt savu, pavisam savrupu sarunu…
Man nav izskaidrojuma. Intervija nenotiks, jo izskaidrojuma nav! (Smejas.)
Vai tev ir svarīgi, lai dzejā būtu arī tā daļa, ko var, kā teici, iebļaut megafonā? Vai lasi, kas tagad deg un sāp divdesmitgadniekiem vai septiņdesmitgadniekiem?
Jaunajiem valoda, šķiet, kļūst vienkāršāka. Nav gan arī tā, ka es izlasītu pilnīgi visu. Bet par aktuālo un megafonu — man šķiet, ka drīzāk prozā var atļauties nelielu morāli vai ierakstīt savu pārliecību, pat politisko. Dzejā tas ir lieki.
Tu nesen mani pārsteidzi, pasakot, ka tikai tagad izlasīji jau sen iznākušo Ādama Zagajevska dzejas krājumu, jo tieši šobrīd tas bijis vajadzīgs. Vai tu aizvien meklē radošus impulsus?
Tagad, iekams ķeros pie kāda sava darba, cenšos izvēlēties un izlasīt grāmatu, kas man patīk un iedvesmo. Var gadīties arī tieši otrādi — dabūt ko tādu, kas nokaitina, nepatīk, un tad es gribu uzrakstīt par šo tēmu citādi. Tā savulaik uzrakstīju "Adatu", kur neielaidos nekādos garīgos kompromisos.
Esmu uzrakstījusi jaunu romānu "Kosmonautu iela", būdama aizrāvusies ar Anniju Erno. Gribēju paņemt tiešo, autobiogrāfisko formu, bet tāds tuvplāns man īsti nav iznācis. Redzēs, kas no tā visa sanāks. Un Erno, ja tā var teikt, klasiskais feminisms man šķiet ļoti simpātisks, godīga balss, kas saglabā savu sievišķību. Gribētos vēl kādus viņas darbus izlasīt — lasīšana uztrenē muskuļus.
Starplaikā starp vienu grāmatu un nākamo tiešām ir jālasa; kad rakstu prozu, paralēli neko nelasu, lai neietekmētos. Ja gadiem nerakstās dzeja, pasteidzināt to nevar. Tomēr iespējams izdarīt to, ko pavēl liturģijā: "uz augšu paceliet sirdis".
Šķiet, 90. gados literatūrā bija diezgan agresīvs fons un tematika, bet lasītāji bija atvērti tam, ko teksts var dot vai izdarīt ar viņiem. Tagad ir pavisam konkrētas gaidas, kādam tekstam jābūt — iekļaujošam, viegli lasāmam, komentētam vai tādam, ko paskaidrot pat nevajag. Vai tev ir svarīgi, ko no tava teksta gaida patlaban?
Es par to aizdomājos tajā nelaimīgajā reizē, kad "Vilcēni" netika nominēti Latvijas Literatūras gada balvai. Jā, tā ir par pusaudžiem, jā, tā ir par puišeļiem, huligāniem — un pēkšņi ir vienalga, ka tie arī ir sāpju bērni.
Tev šķita, ka nospēlē sižets — par puikām?
Man šķita, ka esmu palikusi vecmodīgumā, kaut kur tur, kur ir labāka un sliktāka "čerņa"… Kurš tagad lasīs Bukovska "Sievietes"? Man šķiet, ka tas ir kā ar kļošenēm, kuras palaikam atgriežas modē.
Bet paskaties — teātris ņem un uztaisa Bukovska "Kodienu"!
Tas gan, atgriešanās tāpat ir stilizēta. Skatos, kas līdzīgs notiek arī bērnu dzīvē. Piemēram, bija taču laiks, kad šķita — tagad Latvijā sāk domāt, runāt par homoseksualitāti. Tagad skatos — meitas klasē neviena vairs negrib būt lesbiete, tā jau atkal kļuvusi par palamu… Tiklīdz andergraunds kļūst par subkultūru, tas neapturami sāk atvadīties no mums.
Dzejoļu krājumā "Dilstošais medus mēness" atkal ir daudz atsauču uz vizuālo mākslu, citēti tavi iecienītie gleznotāji. Vai turpini sarunāties ar vecmeistariem?
Tā sanāca, pavasarī ieraudzīju šo uzsvaru uz kādiem pieciem māksliniekiem. Žēl, ka neizdevās dzejolis, kurā citēju Birutas Delles izstādes tēmu "Kurš olīvu dārzā bij lieks" — mana rindiņa bija "zem šiem stigmatizētiem kokiem". Bija arī Goijas tēma, bet citkārt tēma iznāk spēcīgāka par dzejoli. Interesanti, ka šoruden Rotko centrā ieraudzīju vienu no biennāles darbiem, kur citēts Goija: "Saprāta tumsa rada monstrus" — tieši tas pats, kas man dzejolī, kurš neizturēja atlasi.
Savukārt ar grāmatas pieminējumos iekļuvušo mākslinieku ansambli es jau tuvojos banalitātei. Kurš tagad raksta par van Gogu un Šagālu?! Krājumu kārtojot, sapratu, cik dziļš ir viņu mantojums manā dzīvē. Tas ir saaudzis ar mani. Šī saikne nav tikai epizodes muzejā, tās ir manas dzīves dienas, mēneši, citkārt gadi.
Kā tev šķiet, vai tekstā vajadzētu lasītājam skaidrot, ko autors tekstā piesauc? Ja nu kāds nezina, kas ir Šagāls vai, diespas, Kuindži.
Man grāmatā bija daži paskaidrojumi par citātiem, bet redaktors izšķērēja ārā. Ja liek, tad ar citātiem jau jāvālē kā ar konceptu. Jāpaskaidro apelsīni, jāpaskaidro citroni.
Biji man jau teikusi, bet bez atgādinājuma nenolasīju, ka apelsīni Lorkam nozīmē "jā", citroni — "nē".
Ak, tas mans Lorkas periods… Zini, kā es viņu lasīju? Gāju uz bibliotēku netālu no lietišķajiem, ieraudzīju lasītavas plauktā grāmatu ultramarīna vākos. Sāku lasīt un iekritu tekstā pavisam. Un es viņu nozagu. Nozagu Lorku! Mani gan mocīja kristīgā sirdsapziņa, un es aizbraucu pie tēva sievas, paņēmu no viņas plaukta trīs krimiķus un tad ar Lorku un krimiķiem devos uz bibliotēku. Parādīju viņiem to ultramarīna grāmatu un teicu: "Man ļoti to vajag, ļooooti! Lūk, jums trīs detektīvi, noteikti kādam noderēs!" Bibliotekāres bija tīri priecīgas.
Iedomājos, kā Knuts Skujenieks atdzejo Lorku, sēdēdams lēģerī uz sola pie barakas, jo grāmatas īpašnieks, saprotams, nav gatavs savu Lorku aizdot uz citu baraku prom. Tu vēlāk lasīji arī viņa atdzejoto "Kliedzienu"?
Jā, bet galvā man iesēdās tie pirmie, kas lasīti krievu atdzejojumos. Reizēm ienāk prātā pa rindai no kāda dzejoļa. Reizēm šķiet, ka pa īstam no galvas es zinu tikai Klāva "ar asu zāli sagrieztajos pirkstos". Savus gan neatceros.
Man pēdējā laikā atkal Klāva Apolinērs atgriezies skanēt prātā.
O, jā, "mana sirds ir smaga kā iespaidīgs Damaskas dāmas dibens". Tik daudz reizēm var saprast no vienas vienīgas rindas! Uzreiz zinām, kā tas ir. Vēl man šausmīgi patīk dzejolis, kurā Otomārs Šolems ar Ābramu Lēvereinu iet gar Reinu1 un spriež… ko viņi tur spriež? Klaigā! Tāds humors dzejā.
Nesen, atdzejojot ukraiņu dzejnieci Ļubu Jakimčuku, es viņas dzejolī ieraudzīju Apolinēra dzejoli par eņģeļiem formas tērpā.2 Bet es nezinu, vai tā var sakrist karu pieredzējušu cilvēku redzējums, vai arī tas tiešām ir neatšifrēts citāts.
Nujā, Apolinērs jau arī bija karā. Visu laiku biju iztēlojusies viņu tādu trauslu, maza auguma. Bet tad lasu Marku Šagālu, un viņš stāsta, ka Apolinērs ir divmetrīgs lempis, kurš tik klopsē iekšā un dzer, cik tik lien, un smejas, un es domāju — āāā! Ja man vajadzētu to uzgleznot! Kā viņš to ēšanu aprakstīja, spēlējoties ar valodu. Šagāls jau arī bija dzejnieks.
Skolas laikā tev viss bija par Šagālu, tu pilnīgi liesmoji par viņu!
Jā, Šagāla "Mana dzīve" man ir viena no nozīmīgākajām grāmatām. Lasot sapratu, ka var arī rakstīt tā, kā glezno. Dzejproza, kurā var sadzīvot skaudrums un humors. Dzejniekam nav jābūt smalkam! Šagāls raksta, kā trakajā laikā pēc revolūcijas māca bāreņiem zīmēt, vai apraksta to, kā, mazs būdams, nospēris un apēdis ābolu dienā, kad ir svētki un neko nedrīkst ēst. Viņš vispār esot piedzimis nedzīvs, ar to viņš sāk savu grāmatu, bet 97 gadus vēlāk ar liftu ielido citā pasaulē.3
Česlavam Milošam arī ļoti paticis ēst — gan dzejoļos, gan citu atmiņās parādās viņa aizrautīgā, priecīgā ēšana. Viņš uzreiz meties virsū zemenēm, kad ciemiņi tās viņam atnesuši. Elegants, vecs vīrs jau ar Nobeli kabatā, bet nekādu bremžu. Varbūt pēc mīlestības pret ēdienu arī var veidot zināmu kanonu?
(Smejas.) Varbūt var taisīt sarakstu ar dzejniecēm, kam nepatīk skriet krosu. Es zinu vismaz trīs, divas no tām ir šeit. Un trešā — Amanda Aizpuriete. Kaut kur jau paliek tā bērnības pieredze, bailes. Un ieradumi. Es arī varu uz sevi attiecināt teicienu, ka meitene no ciema var aiziet, bet ciems no meitenes — nevar.
Tu sevī jūti Kuldīgu uz globālā fona?
Pat ne mazpilsētu, es jūtu vienkārši laukus. Ja lauku nebūtu bijis, ar mani būtu galīgi traki. Kad man bija smagi, vienkārši atcerējos, kā es redzu zvaigznes un zilos mežus un kā skrienu uz gravu ar suni… Kad nevarēju tikt uz laukiem, gāju muzejā skatīties uz Purvīša ainavām.
Šī saikne parādās arī "Poēmā ar mammu". Ko tava mamma teica, kad lasīja grāmatu?
Viņa mazliet satriekta teica: "Kā tas var būt — kad tu atbrauc, nekad nevari atcerēties, kur ir mikseris, lai vai cik esmu teikusi. Bet to, ko neesmu teikusi, bet tikai domājusi, — to tu esi uzrakstījusi!"
Ir cilvēki, kuri vairās pieskarties savu vecāku sāpēm. Vai tev rakstot kādā brīdī nebija par stipru?
Es jau nepasaku daudz, tikai daļu. Tad iedomājies, kāds ir to ciešanu mērogs! Viņu laiks patiesībā bija klaušu laiks — nāc no kolhoza mājās un turpini strādāt, vienkārši vālē. Šausmīgs laiks!
Domāju, ka mēs jau īstenībā ejam vecāku ceļu. Nokrīt tas ābols, bet netālu. Es arī jūtu, ka eju savu ceļu, tomēr stiepju nastu līdzīgi, kā stiepusi mana mamma. Reizē biedējoši, bet arī samierina.
Es iedomājos, ka latviešu literatūrā, tāpat manos mīļajos poļos, diezgan pamanāmi tiek risināta tēma par mātēm. Tēvi arī ir aktuāli, bet tik bieži neuzrodas. Nupat gan Anna Rancāne Dzejas dienās lasīja latgaliski "Mūsu tēvs" — kā tēvreizi, bet sarunu ar savu tēvu. Es tev aizsūtīšu.
Es latgaliski visas nianses nesaprastu.
Tēvreizi zini, tēvu tēmu zini, kad lasīsi — visu sapratīsi.
Esmu lasījusi, ka tiem, kam tēvs bijis vardarbīgs, prasa milzīgu piepūli pateikt tēvreizes pirmos vārdus. Tas cilvēks nostājas pa vidu. Bet nupat atcerējos, ko gribēju pateikt par radiniekiem, par sarunām. Mani vienmēr kaitināja, ka viņi sanāk kopā pie nokrautajiem galdiem un neko daudz nerunā. Kad beidzu dusmot, it kā jau pieņēmu, bet tikai nesen sapratu — viņi pie galdiem nerunāja par Sibīriju. Ar pilnajiem galdiem viņi runāja PRET Sibīriju. Tas ēdiens bija sataupīts, faktiski — sakrāls.
Ja tu rakstītu poēmu par tēvu, kāda tā būtu?
Tur arī ienāktu Sibīrija. Tēvs bija izsūtītais no 12 gadiem. Viņš atceras, bet nerunā. Domāju, ka viņam Sibīrija nodarīja kaut ko ļoti pamatīgu. Mans tēvs man ir palicis noslēpums. Drusku varu viņu atminēt pēc sava rakstura, jo mans raksturs ir tāds šerpāks. Pat esmu iedomājusies — cik labi, ka neaugu kopā ar viņu, tad taču mani baigi dresētu! (Smejas.) Viņš bija diezgan valdonīgs.
Man bija jau pāri trīsdesmit, pie tēva šķirstīju fotoalbumu, un no tā izkrita viena bildīte. Skatos — tā es, tikai ar ļoti īsiem matiem. Man taču nekad nav bijuši tādi mati! Izrādījās, tas ir mans tēvs. Kā padsmitniekiem mums bija viena seja!
Tu iepazinies ar viņu jau kā pieaudzis cilvēks?
Jā, bērnībā nezināju, neredzēju, tikai tēvavārds pasē. Vēlāk trīs reizes braucu tēvu meklēt.
Mamma pateica, kur atrast?
Agrāk es mēdzu mammai jautāt par tēvu, bet pēcāk viņai vairs neko neprasīju. Kāda izpalīdzīga mammas darbabiedrene zināja adresi. Tēvs palīdzēja, lai es varētu mācīties lietišķajos. Bet tikai tad, kad es pati uzrados, ne dienu agrāk.
Aizvien vēl meklēju atbildes. Un nevaru simtprocentīgi tās dabūt. Esmu domājusi — varbūt cilvēki, kuri ir piedzīvojuši Sibīriju, negrib laist pasaulē bērnus, jo negrib, lai kādam ko tādu nāktos pieredzēt.
Tēvs dzimis pie Burtnieka ezera Matīšos. Viņu izsūtīja kā divpadsmitgadīgu bērnu, un atpakaļ Baltijā viņš no Ķīnas pierobežas nonāca armijas laikā. Esmu viņa vienīgais bērns.
Mamma skaitījās švakākā no savējiem, tomēr tika atpakaļ dzimtenē. Pārējie "zemnīcas bērni" Sibīrijā aizgāja viņsaulē. Mammu raksturo šāda epizode. Iedomājies — atceļā no Sibīrijas tu esi badā, tev Maskavā nopērk saldējumu, un tu saproti: nē, tas nav ēdams, un noslēp zem soliņa, lai neviens neierauga.Mana mamma aizvien ļoti smalkjūtīga, pat bikla.
No tā, ka man bērnībā nebija tēva, manuprāt, radās zināmas identitātes problēmas. Kas tu esi, kāpēc tāds un šitāds…? Man nevajadzēja, lai par mani rūpējas vai ko citu, man tikai vajadzēja redzēt, no kurienes es nāku. Redzēt.
Man bija stipri līdzīgi. Un var teikt, ka "tēvu lietā" tu mani iedvesmoji. Uz abstraktu tēvu var dusmoties, var idealizēt, bet ar tādu neko nav iespējams atrisināt. Kur tu risināji savus lielos jautājumus — literatūrā, baznīcā?
Vienkāršoti es teiktu — Dievs caur baznīcu dziedina, daba dziedē, pat darbs, ja vien depresīva vari pakustēt. Sarunas arī. Es nevaru teikt, ka literatūra dziedina, bet, "patinot atpakaļ" savus "neticīgos laikus", atceros, ka tieši literatūrā es saņēmu norādes — literatūrā var iegūt citu pieredzi, konkretizētā formā atpazīt. Var teikt, ka literatūra nav dakteris, bet ir zāles.
Vispār šīs intervijas lasītāju varētu kaitināt nemitīgā atsaukšanās uz traumu, traumu, traumu. Bet es nevaru izkāpt laukā no savas pieredzes, būt pilnīgi citā ādā. Lai mīlētu, ir jāsaprot. Bez mīlestības ne tikai nazis negriež, bet nestrādā arī rakstāmspalva jeb Worda burti. Mīlestība un prāts ir divi airi, ar kuriem kustēties uz priekšu, arī literatūrā. Ar prātu es domāju arī traumu apzināšanos, atklāšanu. Mūsu bērniem tas noteikti liksies garlaicīgi, bet mēs te turpinām to noklusējuma kūti mēzt.
Varbūt tā ir paaudzes lieta; par mums jaunākiem autoriem jau ir pavisam citi stāsti — ne par vardarbīgām attiecībām, ne par ģimenes vilkšanu un tā tālāk. Man šķiet, cilvēki vairs tā neiekuļas. Agrāk "ā, nu vīrietis, viņam to labāko!" varēja ne tikai dzirdēt, bet visur sajust. Sirsnīgāki apsveikumi, ja piedzimis dēls, — tas pastāv vēl tagad.
Nesen lasīju poļu autores Joannas Kučelas-Fridrišahas grāmatu "Laucinieces. Stāsts par mūsu vecmāmiņām" — vienu no pēdējo gadu dižpārdokļiem pētnieciskās reportāžas žanrā, par pagātnes reabilitāciju poļu sabiedrībā utt. Sapratu, ka mūsu vec(vec)māmiņas starpkaru Latvijā dzīvojušas reizēm pat salīdzinoši pārticīgu un itin modernu dzīvi pie tā, ka smagi jāstrādā un pārsvarā "piesietas pie mājas un lopiem".
Kad uzrakstīju "Zemnīcas bērnus", uzzināju, ka mana vectētiņa māsīca ir operdziedātāja Kārļa Zariņa sieva. Vectētiņš esot briesmīgi lepojies, ka viņš rados ar Kārli Zariņu. Man izdevās Regīnu sazvanīt, sākotnēji viņa bija ļoti skeptiska: kāpēc tad Manfelde, un kāds man tēva uzvārds, bet es taisnojos, ka Manfelde ir mana vectēva uzvārds. Nākamajā dienā viņa man atzvanīja — ak, bet tas taču Emīls! Izrādās, viņa manu vectēvu sauca otrajā vārdā — par Emīlu, bet mūsu radi tikai par Kristapu.
Regīna zināja stāstīt par mana mātestēva dzimtajām mājām — ar cepli, zivju dīķi, zirgu stalli, savam laikam progresīvu saimniecību. Es atceros tikai milzīgu ēku ar bubuļiem un cauru jumtu, jau pirms kara nolemtu upurēšanai meliorācijas vajadzībām. Domāju, ka tās mājas manam vectēvam sagādāja lielas ciešanas. Viņš tās bija mantojis, bet nespēja ne izglābt, ne nosargāt.
(Pēc pārdomu mirkļa.) Vai mums nevajag par literatūru parunāt?
Jā, gribam par literatūru, bet visu laiku sanāk par dzīvi. Zīmīga nenošķiršana. Tu nesen teici, ka biji vēlējusies, lai karš, arī tas, kas notiek Ukrainā, tavā dzīvē nenonāk. Atceros, ka samulsu, to dzirdot, jo tu pat sadzīviski niecīgās situācijās iestājies par taisnību, par taisnīgumu. Vai varam palikt malā, kad netaisnība notiek tādā mērogā?
Vienā brīdī sāku sevi sargāt. Atceros, sabruka Zolitūdes "Maxima", es paliku stāvoklī, tad bija Maidans, un vēl mans vīrs aizgāja prom. Paliku tādā neērtā vietā kā Karosta ar vienu mazu bērnu un otrā bērna gaidībās.
Man jau "Zemnīcas bērnus" nebija viegli rakstīt. To, ka cilvēki mazajā, bet svarīgajā bildītē ir mani tuvākie radinieki, es uzzināju, kad man bija pāri trīsdesmit. Tādus es viņus nepazinu. Toreiz par atslēgu rakstīšanai kalpoja Vecajā Derībā teiktais: "Dvēsele mīt asinīs." Esot pētījumi par samērā jauniem cilvēkiem, kuri paši holokaustu nav pieredzējuši, bet reaģē uz to kā uz traumu.
Nujā, varam runāt par otrās un pat trešās paaudzes traumatisko pieredzi.
Sapratu, ka tas ir par mani. Es ceru, ka maniem bērniem tā nebūs, gribu, ka esmu šī posma noslēgums.
Ir kaut kā... neērti reflektēt par karu, ja tepat blakus ir tie, kas to piedzīvo. Šķiet, ka mani pārdzīvojumi ir pārāk sīki. Šķiet, ka drīkstu rakstīt tikai par to, ko pazīstu. Jā, Sibīriju caur mantotajām asinīm. Bet, kad rakstīju stāstu krājumu "Mājās pārnācu basa", kurā apkopoju un literāri apdarināju izsūtīto pieredzi, domāju, ka pārkāpu to robežu, kur sākas, atļaušos teikt, privātums. Pat brīnījos, kāpēc neviens neaizrādīja, bet man vajadzēja to dokumentālo fikciju pirmajā personā gandrīz vai viņu pašu dēļ, viņu ciešanu dēļ, lai tās neaizslāņojas ar dzīves notikumiem.
Pret karu Ukrainā manī ir tāda pietāte, es nevaru rakstīt savus pārdzīvojumus par karu, kas notiek tur. Lai rakstītu, man vajadzētu tur aizbraukt. Manuprāt, aizvien vēl neesam pabeiguši domāt un risināt visu par iepriekšējo karu — pat ne šeit, kur nu vēl Krievijā. Esmu pareizticīga — baznīcā neesmu nevienu vārdu dzirdējusi par karu. Priesteris vienmēr runā ar mani latviski. Tomēr man šķiet, ka tas viss nāk no reliģijas. Tiklīdz ticība kļūst par reliģiju un tai pieslēdzas vara, sākas kaut kas patoloģisks.
Tu ieminējies arī par tiem, kas sadarbojās ar padomju varu.
Jā, es, piemēram, varu uzrakstīt izsūtītā stāstu, bet kolaboranta stāstu es uzrakstīt nevaru.
Nesen ar vīru braucām uz Alūksni caur Trapeni. Naktī ļoti dīvaina vieta. Grants ceļš, tumsa, neviena cilvēka. Vīrs saka: "Bet savu skolas biedru viņš tomēr nodeva." Izrādās, ka es neko nezinu, tikai atceros Ojāra Vācieša "ar jaunu mirdzumu acīs", to sajūsmu, taisnības dedzīgumu. Viņš mira jaunāks, nekā šobrīd esmu es. Viņš savu ķermeni dedzināja kā vēstuli. Jaunības kļūdas atstāj dziļas rētas, un mēs vieni tās nevaram dziedināt.
Ingmāra Balode ir dzejniece, tulkotāja, atdzejotāja. Publicējusi trīs dzejoļu krājumus, jaunākais — "Dzejoļi pēc mūsu ēras" (2020). Tulko, atdzejo no poļu un ukraiņu valodas.
Andra Manfelde ir rakstniece, dzejas un prozas darbu, arī libretu autore. Bērniem rakstītās grāmatas pati ilustrē. Pirmā grāmata — dzejoļu krājums — iznācis 2005. gadā. Jaunākie darbi — "Poēma ar mammu" (2022) un krājums "Dilstošais medus mēness" (2024).
Pirmpublicējums žurnālā Domuzīme, 5. nr., 2024
1. Gijoms Apolinērs. Sinagoga. Klāva Elsberga atdzejojums. Gājiens. Rīga: Liesma, 1985. 65.—66. lpp.
2 Baltais sniegs, turpat.
3 Marks Šagāls nomira liftā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
