Roberts Rasums: Krievu vai latviešu zābakos. Par Anša Burkes grāmatu "Latvietis krievos"  (9)

Latviešiem patīk lepoties ar savu militāro vēsturi, piesaucot latviešu kavalēristus zviedru karaļa Gustava Ādolfa armijā, latviešu strēlniekus Krievijas impērijas un vēlāk Padomju Krievijas armijā, latviešu leģionārus zem Vācijas karoga. Latvieši vai to priekšteči vienmēr ir sevi pierādījuši kā labus karavīrus — tas ierakstīts latviešu nacionālajā apziņā.

Publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Šis lepnums gan ir savāds, jo pārsvarā tās ir bijušas cīņas zem svešas, ne pašu valsts karoga. Arī Atskaņu hronikā minētais sarkanbaltsarkanais karogs plīvo virs to karavīru galvām, kas pie Rīgas ieradušies palīdzēt atvairīt Zemgaļu valdnieka Nameiša uzbrukumu: "No Cēsīm Rīgā atnācis bij brālis kāds un atvedis simt zemessargu sevim līdz, lai zemgaļus tie sakaut līdz. To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija."

Līdz Pirmajam pasaules karam runāt par latviešu nacionālo militāro identitāti ir visai naivi — latvieši, kas ar obligātā karadienesta vai junkurskolu starpniecību apzināti nonāca "krievos", gadu desmitiem ilgajā dienestā ārvalstīs lielākoties pārkrievojās. Latviešu strēlnieku stāsta pamatā tomēr ir asiņaina transformācija no vēlmes cīnīties pret nīstajiem vāciešiem uz apziņu par Satversmē minēto "nelokāmo valstsgribu", kas vēlāk uzziedēja kā uzvara Neatkarības karā. Te arī novelkama robeža, aiz kuras dienests bruņotajos spēkos latviešiem lielākoties ir bijusi sāpīga pieredze: Latvijas armijas kodolu divreiz samina PSRS un nacistiskās Vācijas okupācija, turklāt abas okupācijas varas nekautrējās militārajās darbībās iesaistīt latviešus savu savstarpējo attiecību kārtošanai. Latviešu leģionā līdz ar sarkanbaltsarkano vairodziņu uz vācu formas tērpa piedurknes vismaz eksistēja neliels cerību stars par iespējamu 1918. gada scenārija atkārtošanu, taču PSRS uzvara Otrajā pasaules karā Latvijai nozīmēja nacionālās militārās identitātes beigas.

"Latvijas Mediju" klajā laistās grāmatas autoru Ansi Burki iesauca padomju armijā 1974. gadā. Likteņa ironija — Burke obligāto dienestu pavadīja kā kinomehāniķis un fotogrāfs, savukārt viņa grāmatā minētais mātes radinieks Stepans Burkevics līdzīgus pienākumus pildīja Latviešu leģiona 19. divīzijā Otrā pasaules kara laikā.

Vēsturisko stereotipu par latvieti kā labu karavīru šī grāmata iegriež pavisam citā šķautnē, proti, meklējot atbildes uz jautājumu, cik atšķirīgs ir latvietis no saviem dienesta biedriem padomju armijā. Okupācijas gados militārais dienests bija daļa no indivīda attiecībām ar totalitāro režīmu, saskarsme ar tā amorālo dabu. Burkes vienība — ģenerāļa Pantilova vārdā nosauktā gvardes divīzija — nosaukumu ieguvusi pēc viena no nozīmīgākajiem Otrā pasaules kara padomju armijas mītiem. Dienesta laikā Burke satiek vēl dzīvu veterānu, kas, dalīdamies atmiņās par leģendāro 28 pantiloviešu aizstāvēšanos un vācu uzbrukuma smailes nociršanu, atklāj, ka "nekādu 50 sasistu tīģeru nav bijis".

Padomju okupācija atstāja paliekošu iespaidu uz mūsdienu latviešu sabiedrības attieksmi pret valstisko, obligāto un militāro, kuras atbalsis ir dzirdamas vēl joprojām, laikā, kad valsts aizsardzības dienesta formā tiek atjaunots obligātais militārais dienests.

Visdrīzāk nejaušā kārtā grāmata iznāca gandrīz vienlaikus ar pirmo valsts aizsardzības dienesta iesaukuma karavīru izlaidumu. Dienestu Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē šā gada 31. maijā noslēdza 245 jaunieši. Mehanizētās kājnieku brigādes mācību daļas priekšniece majore Ieva Jordāne-Liflande uzsvēra: "Līdz ar pirmo VAD iesaukumu bruņotajiem spēkiem sekmīgi izdevies lauzt tos sabiedrībā iesakņojušos stereotipus, kādi par dienestu valdījuši līdz šim. Labā ziņa ir tā, ka jaunieši ir apjautuši, ka tas velns nav tik melns, kā to mālē vai par to stāsta radi, onkuļi un tantes."

Burkes atmiņas spilgti ilustrē, ko majores kundze domājusi ar onkuļiem un tantēm, kuru dēļ Latvija obligāto militāro dienestu valsts aizsardzības dienesta veidolā varēja atjaunot tikai tagad. Tomēr jau 90. gados Latvijas militārajās struktūrās tika sākts ravēt padomju armijai raksturīgo ģedovščinas kultūru. Par spīti radikālajai rīcībai, kas ļāva izskaust vai vismaz ievērojami samazināt ārpusreglamenta attiecības, 2004. gadā daudzas mātes, uzzinājušas par obligātā militārā dienesta beigām, atviegloti nopūtās. Niecīgie resursi, padomju kulturālais un sociālais mantojums, arī nopietnas administratīvās kļūdas Latvijai neļāva sekot Igaunijas piemēram un dienestu saglabāt. Tā vietā, neraugoties uz trūcīgo finansējumu, Latvija izveidoja profesionālu un respektablu profesionālo armiju, kas ar asinīm apliecināja vēlmi būt NATO partnerim. Šo spēku brīvprātīgi atbalstīja Zemessardze, kas turpināja "nelokāmās valstsgribas" idejas nešanu.

Grāmatas redaktors, vēstures doktors Valters Ščerbinskis uzsver, ka tikpat interesants kā Burkes atmiņu stāstījums ir darbā publicētās fotogrāfijas, kurās var saredzēt ne tikai padomju jaunkareivim apkārt notiekošo, bet arī viņa paša saplūšanu ar padomju militāro un politisko sistēmu. Šādā kontekstā grāmata nenoliedzami liek aizdomāties par vēstures zinātnei raksturīgo atmiņu noliegumu, un mudina domāt, kas Burkes atmiņās 50 gadu laikā ir mainījies un kas — izdzisis.

Autors detalizēti stāsta par ģedovščinu, un arī vienā no viņa uzņemtajiem fotokadriem iemūžināta jauniņā zaldāta uzņemšana čerpaka (gadu nodienējuša karavīra) statusā — dienesta biedri tam sit ar formas tērpa siksnas metāla sprādzi pa dibenu. Vēl viens atgādinājums, ka padomju armijā cilvēka personība nereti tika ne tikai pazemota, bet arī sagrauta. Citā fotogrāfijā var redzēt pašu Burki un no tās nolasīt, ka viņš ir tuvu dienesta beigām, ticis dembeļa statusā — cepuri nēsā pakausī un formas tērpa siksnas sprādzi uz cirkšņiem, tā vismaz ārēji līdzinoties tiem dembeļiem, ko dažas nodaļas iepriekš pats aprakstījis ar nicinājumu.

Mēnesi pēc grāmatas "Latvietis krievos" izdošanas dienestu sāka jaunā valsts aizsardzības dienesta rotācija. Bruņotie spēki ir sarežģīts organisms, kurā tradīcijas, subordinācija un kolektīvisms konfliktē ar personību. Zīmīgi, ka šā gada jūlija iesaukums ir pirmais, kurā jaunieši varēja pieteikties gan brīvprātīgi, gan tika iesaukti ar atlasi pēc nejaušības principa. Nozīmīgākā atšķirība starp mūsdienu jauniesauktā un Burkes laika karavīra pieredzi ir jautājums par vārda "instruktors" nozīmi. Burkes atmiņās padomju armijas seržanti, kas uz jauniesauktajiem projicē gandrīz neierobežotu varu, ir visspilgtākā visderdzīgākās ģedovščinas izpausme. Mūsdienu Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos, sekojot Rietumu pasaules doktrīnai, instruktori (kaprāļi, seržanti, virsseržanti un tā tālāk) ir bruņoto spēku mugurkauls; labi mācīti, dienestā pieredzējuši karavīri, kam tiesības komandēt izriet no pienākuma atbildēt par savu rīcību.

Būtisks aspekts, kas nošķir "latvieti krievos" no "latvieša latviešos", ir skaidri redzamā dienesta bezjēdzība. Burkes stāstā dienests padomju armijā ir neizbēgams ļaunums, kas jāpārdzīvo, tā laikā meklējot iespējas kaut nedaudz pilnveidoties. Burkes gadījumā tā ir fiziskās sagatavotības uzlabošana, kas, sekojot Arnolda Švarcenegera piemēram, turpinās visu autora dzīves laiku. Dienests beidzas, un vienīgās tā atbalsis ir atkārtota iesaukšana 1980. gadā zināšanu atjaunošanai, kad autors var sekot līdzi demoralizētiem, letarģiskiem iesauktajiem, kas meklē iespēju apreibināties un pazust.

Mūsdienu Latvijas militārais dienests ir kardināli citāds. Atšķirībā no Burkes savulaik piedzīvotā, kad ģedi, ilgu pārņemti, skaitīja dienas līdz dembelim (diena pagājusi, un *** ar to), gadu pēc pirmā valsts dienesta iesaukuma līgumu par profesionālo dienestu jau parakstījuši vairāk nekā 111 valsts aizsardzības dienesta karavīru; tā liecina Aizsardzības ministrijas Valsts aizsardzības departamenta apkopotā informācija.

Latvijas sabiedrība var būt gandarīta: jaunā VAD sistēma nav turpinājums ne PSRS un pat ne NBS obligātā militārā dienesta tradīcijām. Izstrādātais un praksē ieviestais modelis ir salīdzināms ar analogiem valsts aizsardzības dienesta modeļiem Somijā, Norvēģijā, Igaunijā un Zviedrijā. Otrajā rotācijā, kas dienestu sāka jūlija vidū, brīvprātīgi pieteikušās arī deviņas sievietes. Sieviešu brīvprātīga pieteikšanās bruņotajos spēkos, kā arī visai mērenā reakcija uz domu par sieviešu potenciālu iesaukšanu valsts aizsardzības dienestā ir lakmusa papīrs šīs institūcijas reputācijai un atbilstībai mūsdienu Latvijas vērtībām.

Nacionālie bruņotie spēki, par spīti augošajiem izaicinājumiem, tiek būvēti kā mūsdienīga, NATO standartiem (t. sk. sociālajiem un tiesiskuma) atbilstoša armija, kurā ārpusdienesta attiecībām nav vietas. Karavīrs šajā sistēmā nav instruments — viņam ir jāsaglabā pilsoņa un cilvēka stāja. Ne velti karavīra zvērestā teikts — "bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem". Lai pildītu šādu solījumu, ir jābūt pilsoniskai izpratnei, kas ir likumīgs un kas ne.

Iespējams, tieši šis pilsoniskais un cilvēcīgais kontrasts padara grāmatu "Latvietis krievos" par obligātu lasāmvielu katram, kurš vēlas saprast, kādai (nav) jābūt armijai.

Pirmpublikācija žurnālā Domuzīme, nr. 5, 2024