33 gadus vecais Andris Ogriņš uz kopējā mūsdienu latviešu jauno autoru fona ir neparasts dzejnieks: brīvs no narcisma, caur emocijām rakstošs un caurcaurēm vienkāršs un nesamākslots. Tajā pašā laikā ir samērā grūti sasaistīt neparasti kluso un nosvērto Andri ar krāšņajām, reibinošajām dzejas pasaulēm, kurām viņš liek uzziedēt. Šķiet, ka Andris savu dzeju uztver kā atsevišķu dzīvu organismu un nejūtas pelnījis tās sakarā saņemt kādas uzslavas - viņš to vienkārši rada un ļauj tai izplatīties.
Šogad apgādā "Neputns" klajā nācis Andra Ogriņa pirmais dzejas krājums "Es zvēru pie kraukļiem", līdz ar to viņš būs viens no trim autoriem, kuri uzstāsies pirmo grāmatu autoru pasākumā "Ola ir izšķīlusies", kas 4. septembrī plkst. 18:00 Ojāra Vācieša Memoriālajā muzejā aizsāks šā gada "Dzejas dienu" pasākumu virkni. Intervija ar Andri notiek nedēļu pirms šī pasākuma.
Sāksim ar brīnišķīgo jeb briesmīgo palamu, ar kuru tevi savā recenzijā apveltīja Arvis Viguls - kā tu jūties apzinoties, ka tevi jau gluži neapzināti sāk dēvēt par "latviešu psihu"? Kā tu izjūti šo apzīmējumu?
Nezinu, diezgan burtiski, brīžiem.
Tas kaut kādā veidā Tev atbilst?
Jā, it sevišķi tad, kad esmu tā labi iedzēris.
Bet visu pārējo laiku - kas ir šis autors, ko tik nejauki nodēvē?
Nekas. Kaut kas tāds - nekas. Veidojums dīvains - ar kājām, rokām, galvu. Es nezinu... Cilvēks laikam.
Dzejnieks ir cilvēks jeb arī kaut kas cits?
Nezinu, tad jājautā, vai cilvēks vispār ir cilvēks... (Smejas.) Negribu izlikties gudrs, vienkārši man galvā nāk kaut kādas stulbības.
Kādas ir tavas izjūtas attiecībā uz savu tik tikko iznākušo pirmo grāmatu? Vai tu jūties tā, it kā būtu pabeigts kāds posms vai kaut kas sasniegts?
Šobrīd laikam vairs nē. Sākumā tā likās, bet es jau biju aizmirsis, ka man ir iznākusi grāmata. Viņa man stāv plauktā apputējusi.. Vakar apskatījos viņu, jo kaut kas jālasa pasākumā "Ola ir izšķīlusies" - pameklēju, ko es varētu lasīt. Kā jau teicu, biju aizmirsis, ka maz iznākusi grāmata.
Bet kāds bija ceļš līdz grāmatas izdošanai - vai viss notika viegli, automātiski pats no sevis, vai arī - gluži pretēji?
Nu es nezinu, man šķiet, kopš es sāku gribēt viņu izdot, pagāja aptuveni deviņi mēneši, varbūt pat gads. Dažviet man atteica, tad vēl sekoja ņemšanās pa konkursiem un tā šis laiks pagāja.
Interneta portālos diskusijās Tevi piemin un slavē. Šķiet, ka Tu esi kļuvis pamanāmāks nekā senāk.
Jā, bet es nezinu, vai tas man ir tik būtiski. Ne jau tāpēc es gribēju grāmatu. Vienkārši tas tāds process - kaut ko dara un vajag būt mērķim, lai vispār kaut ko darītu. Es sāku darīt un uzradās mērķis - grāmatas izdošana.
Kādas ir tavas izjūtas, kad lasi šos savus dzejoļus?
Man ir daudz jaunu dzejoļu. Es nevaru tā īsti pateikt, ko izjūtu, jo man visu laiku kaut kas mainās. Es īsti nezinu - uz priekšu, atpakaļ vai uz sāniem. Visu laiku ir kaut kas cits - es nevaru īpaši analizēt savus dzejoļus. Zinu, ka šobrīd man ir kaut kas cits.
Kas konkrēti?
Tagad nav nekas, bet es tikko biju laukos. Nekad nebiju rakstījis tā nopietni laukos, bet es paņēmu līdzi datoru un kaut ko uzrakstīju.
Tev mēdz pārmest, ka Tavi dzejoļi ir ļoti drūmi un smagi, dažiem viņi pat uzdzen fizisku riebumu.
Kā nu kuram tīk - citam varbūt neuzdzen riebumu. Nē nu, tu jau raksti tā, kā tu esi. Nevar rakstīt savādāk - ja esi drūms, raksti drūmi. Kā tad var būt savādāk? Rakstīsi priecīgi - tad tā būs izlikšanās un meli. Nevar citādi - kaut vai tev visa pasaule pārmetīs, tu nevari savādāk rakstīt.
No kā rodas tas, ko tu raksti?
Kaut kur no iekšas tas viss nāk. Ā - nu, tu domā no kaut kādiem pārdzīvojumiem? Nu...
Es nezinu... Kas ir tavs ceļš - tu vienkārši kaut ko izlasi?
Nē, es vienkārši apsēžos un sāku rakstīt. Īpaši nedomājot no kurienes tas rodas.
Tu neesi no tiem, kas slīpē tekstu?
Nu, drusciņ slīpēju. Drusciņ taču visi slīpē. Parasti ātrāk kā pēc 15 minūtēm taču nevar dabūt dzejoļa galīgo variantu. Citreiz neko nepārveidoju, taču parasti pārlasu. Nerakstu ilgi, diezgan ātri uzrakstu un miers.
Kas Tev liekas interesanti šā brīža jaunākajā literatūrā?
Nu, es jau diezgan maz lasu dzeju, nesekoju tā īpaši līdz. Ieskatījos jaunajā Vērdiņa grāmatā.
Kāda tev tā likās?
Dzejoļi ir kvalitatīvi, bet tas nenozīmē, ka tiem būtu jāpatīk. Man viņi nav tuvi, jo man ir citādāka apkārtnes un savas iekšpuses izjūta. Runa jau neiet tik daudz par izteiksmes līdzekļiem, cik vienkārši par TO sajūtu.
Tātad tu vari apgalvot, ka esi no tiem, kas uztver dzeju nevis caur prātu, bet emocijām?
Jā, es vairāk tur sajūtu enerģiju. Vai nu es to sajūtu, vai arī es to nejūtu.
Kādas ir tavas izjūtas saistībā ar pasākumu "Ola ir izšķīlusies", kurā tevi suminās kā jauno māmiņu, t.i., pirmās dzejas grāmatas autoru?
Es ceru, ka mani īpaši nesuminās un ka es tā ātri nolasīšu un pazudīšu.
Tev nepatīk uzstāties?
Patiesībā nepatīk, bet tas nenozīmē, ka es atsaku kādam un neuzstājos. Ja prasa, es uzstājos. Bet man jau no bērnības nepatīk būt uzmanības centrā - kaut kā neērti.
Bet kā tu vari būt dzejnieks, rakstīt labu dzeju un vienlaicīgi nebūt uzmanības centrā kaut mazu brītiņu?
Nu, tur jau tā lieta, ka nākas būt centrā. Es jau, protams, piespiežos. Mazlietiņ arī patīk, kad tas viss beidzas. Atceroties saprot, ka ir bijis labi. Bet uztraukums tomēr pastāv. Ne jau katrs dzejnieks ir aktieris un prot skaisti deklamēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!