Inese Zandere: bibliotēkas jaunā ēka ir manas paaudzes atskaites punkts

Kā jūs savienojat darbošanos tik nopietnos žanros kā dokumentālā literatūra, žurnālistika ar tādu nosacīti mazāk nopietnu žanru kā bērnu literatūra?

Pirmkārt, žurnāls ("Rīgas Laiks" - E.K.), ko mēs esam radījuši, ir iespēja nodarboties ar literatūru tās dokumentālajā izpausmē, bet pilnīgi droši - vairāk ar literatūru, nekā ar žurnālistiku. Otrkārt, šis pieņēmums par nopietnību un nenopietnību ir kliedzoši kļūdains: ja man liktos, ka bērnu literatūra ir mazāk nopietns žanrs, es droši vien nemaz ar to nenodarbotos. Tas ir viens no interesantākajiem un grūtākajiem. Kļūdainais pieņēmums diemžēl balstās uz pavirša priekšstata, ka bērniem var rakstīt šā un tā, ka pietiek ar pāris nesakarīgiem teikumiņiem, pēc iespējas primitīvākām bildītēm. Tā nav bērnu literatūra. Tās ir tādas bērnu drazas, bet īstās bērnu grāmatas, tādas kā Grimmu pasakas, Vinnijs Pūks vai Brāļi Lauvassirdis, taču pieder pie nopietnās literatūras.

Kas ir galvenais vēstījums, ko jūs katrā grāmatā cenšaties paust?

Lai kāds tas arī būtu, grāmatas tapšanas brīdī tas nav skaidri apzināts. Viss, ko varu teorētiski teikt par literatūru, ir tāds atpakaļejošs, tas rodas, kad ieņemu attālinātu pozīciju, no kuras varu mēģināt paskatīties uz to, ko esmu uzrakstījusi. Un tā raugoties, varbūt arī var saskatīt kaut kādu "galveno vēstījumu": manuprāt, tas ir saistīts ar formu. Mani valdzina fraktāļu teorija, un tā ir spēkā arī literatūrā. Vienalga, vai runa ir par dzejoļiem vai prozu, forma ir signāls par to, ka sakārtotība pasaulē ir iespējama. Literatūra norāda uz ornamentu, uz rakstu, kurā viss sakārtojas, uz Dievu. Ornaments skaņās, vārdos vai attēlā tiek veidots nevis tāpēc, lai būtu "smuki", bet kā mēģinājums apliecināt, ka pasaule ir sakārtota, katrā ornamentā iemiesojot savu izpratni par šo sakārtotību.

Man liekas, maziem bērniem tas ir ļoti vajadzīgs, jo viņi ir ieceļojuši haosā un viņiem ar to ir jātiek galā. Nav jau tā, ka bērns apzināti grib kaut ko saprast vai sakārtot, bet viņam ir bail. Tāpat kā pieaugušajam, apzinīgajam cilvēkam, kurš turklāt vēl saprot, ka viņam ir bail. Bērnam ir vienkārši bail. No visa, kas ir nepazīstams, liels, juceklīgs. Bet sakārtotas struktūras atspoguļo pasaules skaistumu un harmoniju, pat, ja tā indivīda pieredzes robežās nav saskatāma, ja ir mazajam par lielu. Tās ietver pašu iespējamību, ideju par to, ka sakārtotība vispār ir iespējama. Ka pasaulei ir jēga un cilvēkam - nemirstīga dvēsele. Lūk, tas ir tas, kāpēc bērniem ir nepieciešami pantiņi un dziesmas, un māksla. Tas viss viņiem vienkārši palīdz gribēt dzīvot, nevis gribēt mirt. Tas tad varbūt ir tas virsuzdevums.

Kāds kritiķis ir teicis, ka jūsu dzeja ir nepieklājīgi mīļa mūsdienām.

Nu, es pati esmu nepieklājīgi mīļa. (Smejas.) Bet tam, ko pamana kritiķis, ir viens skaidrojums. Ir cilvēki, kuri raksta, sava intelekta spiesti, kuriem galvenais ir nevis jūtas, ko viņi spēj pārdzīvot rakstot, un jūtas, ko uzrakstītais var izraisīt kādā citā cilvēkā, bet gan intelektuāls eksperiments. Es pie tiem nepiederu. Es piederu tiem otriem - kuri neko ar galvu izdomātu nevar uzrakstīt, vienīgi to, ko nodzīvoju, savu vienīgo iespējamo. Un tas laikam rada to sajūtu, drīzāk nevis mīļumu, bet tādu kā personiskumu. Starp citu, Ceplis (literatūrkritiķis Rimands Ceplis - E.K.) to neteica par dzeju bērniem. Un tas vien pierāda, ka bērnu dzejoļus nevajag atdalīt no pieaugušo dzejoļiem.

Es teiktu, ka ir divas dažādas bērnu literatūras puses - vienā pusē ir visi mīļie tēli - Vinnijs Pūks, Pingus Posts, otrā - visi tie pokemoni, kas kaujas. Bērniem patīk arī ļaunais.

Protams, ka patīk, un pasaule jau sastāv arī no riska un izaicinājuma. Tas ir jāsaprot, ka ļaunuma vilinājums taču nav ārējs, ka tā bālā mistera Kvinta balss, kas gotiskajā "Skrūves pagrieziena" sižetā aicina puisīti līdzi un sola pasauli, kurā viss ir atļauts, patiesībā skan no iekšpuses. Lai pārliecinātos par to, ka vispār esi dzīvs, ka esi cilvēks, ir vismaz domās jāriskē, jākaujas un jāstaigā pa diegu, gar pašu kraujas maliņu, jāpārbauda sevi. Es pazīstu ļaunumu sevī un, protams, es to pazinu jau tad, kad biju mazs bērns. Bet es palieku tajā pusē, kur mēģina saprast, pārbauda, un nostiprina, apliecina... nu, man patīk pasaule! Es to negribu ne sadurstīt un pārplēst, ne atmaskot, ne pārtaisīt. Kad mācījos lūgt Dievu, atradās tikai viena lūgšanas formula, ko man izdodas izrunāt, teiksim, neatsvešināti - nu, tā normāli pateikt, līdzvērtīgi tēvreizei, bez neērtības sajūtas: ļauj man būt labākai, nekā es spēju. Un es ražoju tādas lietas, kas uztur pie dzīvības. Viss gan, kā izrādās, ir ļoti nosacīti. Ir kaut kāds cits pasaules skatījuma veids, kuram es nešķietu ne konservatīva, ne mīļa, bet gan izaicinoša. Piemēram, Pingus Posts (Ineses Zanderes pasaka "Pingus Posta piedzīvojumi" - E.K.) ir sūtīts atpakaļ ar izgrieztām lapām, varbūt vairāk mākslinieka Kristiāna Šica zīmējumu dēļ, bet tomēr - tas, kas man licies smieklīgi, kādam ir šķitis briesmīgi... Atradās cilvēki, kas domāja, ka dzejolī "Marmelādes nolaupīšana" ir runa par bāriem un dzertuvēm. Es izdodu Vērdiņa grāmatu (Kārļa Vērdiņa dzejoļu grāmata bērniem "Burtiņu zupa" - E.K.) ar zilzobainām Otto Zitmaņa ilustrācijām, kas ir pesimistiskas, agresīvas un vispār nav bērnam rokā dodamas. Es izdodu igauņu rakstnieka Pētera Sautera "Bērnu grāmatu", kur runāts par bomžiem, Dievu un slīkoņiem. Un kādam tas liekas briesmīgi. Bet man "briesmīguma slieksnis" atrodas pilnīgi citur; tas, kas redzams šajās grāmatās, man liekas dzīvs, smieklīgs, interesants, arī mīļš un pozitīvs.

Cik liela nozīme bērnu grāmatās ir ilustrācijām un sadarbībai starp grāmatas autoru un mākslinieku?

Bērnu literatūrā, protams, ilustrācijām ir milzīga nozīme. Varētu pat teikt - vienā grāmatā vienlaikus tiek piedāvāti divi stāsti - tas, kas uzrakstīts, un tas, kas uzzīmēts. Saikne starp mākslinieku un autoru parasti ir grāmatas redaktors. Grāmatu taisa "svētā trīsvienība" - rakstnieks, mākslinieks, redaktors, nevis katrs par sevi, bet visi kopā, un redaktors grāmatā ir tikpat aktīva sastāvdaļa kā autors un mākslinieks. Grāmatas, kuras iznākušas izdevniecībā "Liels un mazs", es uztveru gandrīz kā savas - ne, lai nozagtu pārējiem grāmatas veidotājiem pienākošos laurus, bet tāpēc, ka redaktora līdzdalība ir personiska.

Kādam jābūt grāmatas redaktoram?

Redaktoram ir jābūt tam cilvēkam, kurš spēj grāmatu iztēloties. Tieši kā grāmatu. Mēs katrai grāmatai meklējam atbilstošāko mākslinieku, nav tā, ka mums kāds mākslinieks patīk un viņam tad dodam ilustrēt visu pēc kārtas. Un gadās arī, ka priekšstats par grāmatu izšķiļas māksliniekam vai redaktoram un pēc tam tai atrodas īstais rakstnieks. "Liels un mazs" darbības princips ir censties paplašināt latviešu bērnu grāmatu izvēles iespējas, daudzveidību - arī vizuālo. Latviešu bērnu grāmatu ilustrācijas, protams, ir viena no pārliecinošām mūsu kultūras vērtībām, tomēr amplitūda, kurā tiek strādāts, šķita drusku par šauru. Mēs cenšamies gan bērnu literatūrā, gan grāmatu mākslā ielaist svaigu gaisu un piesaistīt jaunus spēkus.

Ja uz bērnu literatūru paraugās globāli, kāds ir stāvoklis latviešu bērnu literatūrā mūsdienās?

Latviešu bērnu literatūra ir gājusi kā laiviņa pa dzīves viļņiem. Ir bijuši augstie un zemie periodi, bet pie dzīvības tā ir palikusi visu laiku. Arī padomju laikos ir radušies ļoti labi darbi, ne tikai literārā nozīmē, bet arī vizuālās kvalitātes ziņā - līdz beidzot poligrāfija nonāca tik tālu, ka nebija iespējas labi īstenot pat ļoti labas idejas.

Pašreizējo bērnu literatūras stāvokli es raksturotu kā lielam sprādzienam tuvu esošu. Uz to norāda daudzi apstākļi.

Mēs pašlaik jau dzīvojam "bēbīšu buma" apstākļos. Lai gan joprojām pesimistiski konstatējam, ka skolās ar deviņdesmitajos gados dzimušajiem nevar piepildīt klases un ka Latvija, kā lielākā daļa Eiropas, drīz kļūs par pensionāru valsti, tomēr uz ielas, radu un draugu lokā, bērnudārzu rindās var redzēt, ka mums tieši šobrīd pievienojas daudz mazu bērniņu. Un tas kaut ko nozīmē arī literatūrai: ja ir bērni, viņiem vajag grāmatas. Tādi tipi kā es iet citiem rakstniekiem virsū un saka: tev arī pašam ir bērns, un tu vēl neesi izdomājis, ka bērnam vajag uzrakstīt labu grāmatu?!

Latvijā ir izauguši mecenāti, kas spējīgi un gatavi ziedot naudu bērnu grāmatu izdošanai. Tas ir dārgs process, it īpaši oriģinālgrāmatu radīšanā jāiegulda lieli resursi. Lai tās taptu un iznāktu, un lai vidusmēra pelnītājs vai trūcīgāka ģimene vispār spētu savam bērnam labās grāmatas nopirkt, ir nepieciešams mecenātu atbalsts. Protams, šobrīd viņu iespējas ierobežo ekonomiskā krīze, bet tā nebūs mūžīga, un tāpēc jau nav jāpārtrauc strādāt uz priekšu, strādāt attīstībai - ne bibliotēkas cēlājiem, ne grāmatu izdevējiem.  

Ir izveidojušās vairākas spēcīgas lasīšanas veicināšanas kustības, kas uztur bērnu literatūras garu un rūpējas par to, lai grāmatas un bērni satiktos.

Vide veidojas, enerģija, zināšanas un nauda uzkrājas, un tam, kas krājies, ir jānāk ārā. Tas ir kā pirms ūdens vārīšanās - sākumā atsevišķi mazi burbulīši parādās virspusē: viena laba grāmata, otra, trešā. Man ir tāda sajūta, ka vēl drusciņ, drusciņ, un tas kritiskais punkts būs sasniegts, un tad sāksies tāda spēcīga vārīšanās. Un tad mēs būsim lieli, vareni, slaveni. Paši labākie.

Jums šogad ir skaista jubileja, kas tiks atzīmēta Dzejas dienu laikā pie LNB jaunās celtnes pamatiem.

Interesanti, ka man tā ir, jo daži 50 gadu vecumu nemaz nesagaida. Piemēram, žurnāls "Zīlīte" ir sagaidījis, bet žurnāls "Liesma" ir nomiris, abi bija dzimuši ar mani vienā gadā. Nemaz nerunājot par dzejniekiem. Visu laiku ir sajūta, ka vajadzētu attaisnoties, ko tad es tik ilgi dzīvoju. Tiešām! Dzejnieku dzīves stereotips taču ir, ka skaisti ir dzīvot ātri un mirt jaunam, un to sabiedrība no dzejnieka sagaida. Tam, kurš ir aizvilcis līdz 50 gadiem, ir kaut kā īpaši jāpadomā, ar ko viņš savu tik aizkavēto uzturēšanos šajā pasaulē varētu attaisnot.

Kas attiecas uz pašu jubileju - kleitas, kūkas un Kukšu muižas, tas, protams, ir brīnišķīgi, bet nu, Dievs atpestī, ja man būtu kas tamlīdzīgs. Pie būvlaukuma sētas kaut kā dabiskāk. Rakstnieka vieta ir bibliotēkā. Bibliotēkas jaunā ēka ir manas paaudzes atskaites punkts. Ja mēs to dabūsim gatavu, tad var teikt, ka no mums vispār kaut kas būs palicis. Es neidentificēju bibliotēku ar konkrētu politiku. Bibliotēka ir ideja. Tā pastāv, bet politika visu laiku grozās un vārās ap šo ideju, politiķi te noliedz, te atbalsta bibliotēkas celšanu. Manuprāt, bibliotēka ir veselā saprāta pierādījums, orientieris, ar kuru esmu dzīvojusi visu brīvās Latvijas laiku. Ejot uz vēlēšanām, kā kritēriju es lietoju bibliotēku, balsoju par tiem, kuri cels bibliotēku. Un 15. septembra lasījuma modelis arī būs kā bibliotēkas plaukts - tajā piedalīsies 50 draugi, kolēģi, labi paziņas, kuri lasīs 50 dzejoļus - kā izņemtus no plaukta un izlasītus tikko atšķirtā grāmatā. Un tādā veidā mēs visi kopā pārvarēsim manu 50 gadu krīzi.

Arī dzejniekiem katrā vecumā ir sava krīze?

Līdz šim es vēl neko tādu neesmu pamanījusi, bet ja nu man tajā vakarā pēkšņi uznāk krīze, tad tur blakus būs vismaz 50 cilvēki, ar kuriem kopā būs vieglāk to pārvarēt. (Smejas.)