Aivars Kļavis: ...esmu dzimis rīdzinieks, ja vēl precīzāk - pirmos 18 gadus nodzīvoju Pārdaugavā, Ļermontova ielā. Vecāki - normāli strādnieku cilvēki, kuriem mana māžošanās ar rakstīšanu nemaz īsti negāja pie sirds. Krietni vēlāk, jau tad, kad studēju žurnālistos, mamma teica - Aivar, kas nu tas par darbu, labāk būtu izmācījies par kādu dakteri vai inženieri...
Tolaik es stipri ironizēju par to, bet vēlāk sāku domāt - bet varbūt viņiem bija taisnība, man daudz, daudz problēmu dzīvē būtu atkritis, ja klausītu mammu. Es biju tas kārtīgais un godīgais, bet mans nelaiķa brālītis, trīs gadus jaunāks - viņš bija absolūts špicbuks. Tādi skolnieciski hrestomātiski joki nāca laukā. Iedomājies - viņš paņem atvērtu lietussargu, uzkāpj uz trešā stāva palodzes, pagaida, kamēr klasē nāk iekšā skolotāja, tad sper soli laukā un saka: "Nu, tad es eju..." Visa klase smejas, skolotāja iebrāžas pie manis un bļauj, ka skola vairs neatbild par brālīša dzīvību. Citreiz uztaisa tādu lelli cilvēka augumā - piebāž vecas drēbes ar salmiem, naktī ielien skolā un pakar pie lampas...
Guntis Berelis: Ja tuvāk pie literatūras - kādas grāmatas tu tolaik lasīji?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!