""I am damned," thinks Bunny Munro in a sudden moment of self-awarness reserved for those who are soon to die."
Šādi sākas leģendārā mūziķa un rakstnieka Nika Keiva jaunākā grāmata "Bannija Manro nāve", kura iznākusi apaļus divdesmit gadus pēc Keiva debijas romāna.
Pirmo romānu "Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" (And the Ass saw the Angel) Keivs rakstīja trīs gadus, līdz tas visbeidzot tika laists klajā Anglijā un ASV 1989. gadā; romānsatkārtoti izdots 2003. gadā, savukārt tā tulkojums Latvijā - 2005. gadā. Turpretī "Bannija Manro nāve" tika sarakstīta koncertturnejas laikā, autobusos un spoguļotos viesnīcu numuros, lidostās.. sešu nedēļu laikā un izdota 2009. gada septembrī.
Sākotnēji Niks Keivs "Bannija Manro nāvi" rakstīja kā scenāriju austrāliešu scenāristam un režisoram Džonam Hilkoutam (John Hillcoat), kurš 2003. gadā filmēja "Nick Cave&The Bad Seeds" videoklipu 'Babe I'm On Fire', kā arī bija režisors 2005. gada filmai "Piedāvājums" (The Proposition), kura scenārists arī bija Niks Keivs. Džona Hilkouta iecere izmantot Keiva darbu visticamāk īstenosies, lai arī par šo notikumu nav pārāk lielas skaidrības. Pats Niks Keivs intervijā portālam Spinner1 atzina, ka labprāt vēlētos "Bannija Manro nāvi" vērot vismaz kā seriālu, kurš sadalīts trīs daļās: Jāklis, Tirgonis un Mironis.
Niks Keivs "Bannija Manro nāvi" sākotnēji rakstīja ar roku savās piezīmju burtnīcās, tikai vēlāk, jau ar labojumiem, grāmata tika pārrakstīta datorā. Kā jau katram mūziķim, māksliniekam, rakstniekam, arī Keivam ir gadījies piemirst nozīmīgas detaļas, kuras noteikti ir jāiekļauj darbā, tās tika vēlāk atzīmētas manuskripta malās. Tā piemēram, sākotnēji nebija plānota Bannija pēkšņā aizmukšana no bērēm, lai tuvumā esošajā tualetē masturbētu, tas viss tika papildināts darba tapšanas gaitā. Un jūs, iespējams, jautāsiet - varbūt grāmata neko nezaudētu, ja šīs vietas tiktu izlaistas? Uz šo jautājumu Bannijs Manro noteikti lakoniski atbildētu ar savu ierasto frāzi: "Ej dirst." Un tieši šīs rindkopas, teikumi, piemirstie notikumi ļauj lasītajam iejusties notikuma gaitā. Ar laiku saprast, just līdzi un pat būt par Banniju Manro.
Es labprāt atzīmētu faktu, ka Keiva grāmatai ir līdzinieki. Tie, kuri pirmie ir pārrāvuši šo frontes līniju un atļāvuši visiem, kuriem vien pietiek dūšas, sekot. Un Keivs bez liekas šaubīšanās to ir arī darījis. Angļu prozaiķis, kritiķis, lugu un stāstu rakstnieks Henrijs Greiems Grīns publicēja savu romānu "Brighton Rock" 1938. gadā. Grāmatas galvenais varonis (arī antivaronis) bija Pinkijs Brauns (Pinkie Brown), sociopāts, kurš nekad netiek saukts vārdā, vienīgi par "Puiku", gluži kā Keiva romāna galvenā varoņa Bannija dēls - par "Bannijzēnu".
Grīna darbs tikai virspusēji atzīmē līdzības ar Keiva "Bannija Manro nāvi". Iespējams, ka darbs, no kura Keivs visvairāk iedvesmojies, ir amerikāņu dramaturga Artūra Millera 1949. gadā sarakstītā luga "Tirgoņa nāve" ("Death of a Salesman" - Latvijā uzvests ar nosaukumu "Ceļojošā komija gals" Jāņa Elsberga tulkojumā - red. piez.). Nika Keiva darbs sākas gluži kā Millera luga.
Tomēr mēs nevaram būt pilnīgi droši par Nika Keiva ietekmi no šiem rakstniekiem. Iespējams, tas viss ir nejaušas sakritības rezultāts, jo ideja par scenāriju, kurā tiktu stāstīts par ceļojošu tirgotāju, ir aizgūta no iepriekš pieminētā scenārista un režisora Džona Hilkouta, kurš vēlējās veidot filmu ar nosaukumu "Death of a Ladies Man". Jāatzīmē, ka nosaukums ir aizgūts no mūziķa Leonarda Koena piektā studijas albuma "Death of a Ladies Man".
Pats Keivs atzīst, ka grāmatu ietekmējusi radikālās amerikāņu feministes Valērijas Solanas (Valerie Jean Solanas) darbs "SCUM Manifesto" 2 (1968 publicētā manifesta nosaukumu uzskata par frāzes "Society for Cutting Up Men" akronīmu; Solanas fiziska vēršanās pret vīriešiem arī notika 1968. gadā, kad viņa pamatīgi sašāva Endiju Vorholu - red. piez.) un angļu neveselīgi lielā interese par jaunām sievietēm. Būdams koncerttūrē pa Eiropu un Ameriku, Keivs kādā lidostā esot iegādājies divas grāmatas - "SCUM Manifesto" un grāmatu par ASV Neatkarības deklarāciju. Tieši grāmata, kuru var dēvēt par odu radikālajam feminismam, kļuva par Keiva iedvesmas avotu. Labi vien ir, ka Keivu nespēja aizraut Neatkarības deklarācija, turpretī grāmata, kurā vīrietis tiek atspoguļots kā "krēslas zonā apmaldījies radījums, kuru var raksturot kā kaut ko starp primātu un cilvēku," izrādās radījusi ideālu pamatu viņa jaunākajam literārajam veikumam. Un tieši šī iemesla pēc "Bannija Manro nāvi" dievina sievietes, bet nīst vīrieši.
Darbs noteikti nav pilnībā jāsalīdzina ar pašu Henriju Greiemu Grīnu, kurš literatūrā pārmērīgi atspoguļoja savu pieķeršanos kristietībai. Intervijā laikrakstam "The Guardian"3 Keivs atzina, ka nav reliģiozs, lai gan viņa grāmatas un dziesmas varētu liecināt par ko citu. Par Keiva attiecībām ar reliģiju, iespējams, var gūt tiešu iespaidu no grupas "Grinderman", kuras dalībnieks ir Niks Keivs, 2005. gada izdotā albuma "Grinderman" dziesmas 'Go Tell The Women' - "We leave religion to the psychos and fanatics".
Tas, ko tu nedrīksti nezināt, - grāmatā neizpalikt arī bez atsaucēm no Nika Keiva mūzikas un paša pieredzes. Piemēram, citāts no grāmatas sākuma, kurā Bannijs Manro runā ar savu sievu pa telefonu, bet tikmēr "ar milzīgām pūlēm Bannijs pagriež galvu un palūkojas uz prostitūtu, kas stāv vannas istabas durvīs. Viņas sārtās, caurspīdīgās biksītes vibrē un šokolādes krāsas ādas fona." [13. lpp] Šī ir atsauce vēlāk parādās "Nick Cave&The Bad Seeds" izdotajā dziesmā 'No More News From Nowhere'(dziesmas nosaukums ir aizgūts no angļu arhitekta, rakstnieka un sociālista Viljama Morisa (William Morris) 1890. gadā sarakstītā utopiskā romāna "News From Nowhere") no grupas četrpadsmitā albuma "Dig!!! Lazarus Dig!!!". Protams, dziesmā šīs rindas ir mazliet atšķirīgas no tām, kuras var atrast grāmatā, bet tās nepārprotami norāda uz savstarpēju saistību: "Then a black girl with no clothes on danced across the room, We charted the progress of the planets around that boogie-wongie moon, I called her my nubian princess, I gave her some sweet-back bad-ass jive, I sent the next seven years between her legs pining for my wife."
Šādas atsauces parādās arī vēlāk, piemēram: "Oficiante aizsniedz plāksnīti ar roku. Bannijs pamana, ka viņas matētā, ahromatiskā nagu laka neviļus saskan ar viņas bezkrāsas acīm. Gan lakai, gan acīm ir kaut kas kopīgs ar Mēnesi, planētām vai tamlīdzīgi." [19.lpp.] šī atsauce vēlāk mazliet pārveidotā veidā parādās dziesmā 'Jesus of the Moon': "Like a Jesus of the moon, A Jesus of the planets and the stars."
Lai arī Niks Keivs video intervijā grāmatu veikalu ķēdei "Waterstones"4 norāda, ka neviena grāmata nav saistīta ar viņa personisko dzīvi, īpaši uzsverot teikumu "The last thing I want to write about is myself," tomēr "Bannija Manro nāvē" var atrast pavedienus, kuri ir saistīti ar autoru. Šāds pavedies ir atrodams 213. lapaspuses citātā, kurā tiek stāstīts par Bannija dēlu, Banniju junioru: "Viņš zina, ka Edgars Raiss Barouzs ir sarakstījis "Pērtiķu Tarzānu", un viņš zina, ka ir četracaina zivs, kas var vienlaikus redzēt gan virs, gan zem ūdens, un viņš zina, ka Žozefs Giljotīns neizgudroja giljotīnu, taču viņš nezina, ko iesākt ar tēti (..)."
Audio intervijā "The Guardian" Niks Keivs atzina, ka bērnībā daudz lasījis Edgaru Raisu Barouzu (Edgar Rice Burroughs), tieši grāmatas par Tarzānu bija tās, kuras Niku Keivu aizrāva.
Līdzās E.R. Barouzam Niks Keivs intervijā minēja dzejnieku Džonu Alīnu Smitu (literārais pseidonīms John Berryman), kura daiļrade esot manāma arī "Bannija Manro nāvē". Džons Alīns Smits izdarīja pašnāvību, šo faktu Keivs piemin arī dziesmā "We Call Upon The Author", piemēram: "Bukowski was a jerk! Berryman was best! He wrote like wet papier-mach, But he went the Hemingway." Šeit vārda "Hemingway" konteksts ir divpusējs. Viens no Nika Keiva iecienītākajiem autoriem ir Nobela prēmijas ieguvējs Ernests Hemingvejs, tomēr šī drīzāk ir vārdu spēle "Heming-way" (Hemingveja izvēle), ar ko domāta pašnāvība. Tieši par Čārlza Bukovska un Džona Smita daiļrades izvēli un grāmatu "Bannija Manro nāve" Niks Keivs runāja šī gada septembrī Otavas Rakstnieku festivālā 5.
Grāmatas sākumā Bannija sieva, zvanot Bannijam uz viesnīcu, min to, ka Rietumu piestātne deg, arī šis notikums ir reāls - 2003. gada 28. martā Braitonā aizdegās Rietumu piestātne.
Šādu Nika Keiva darbos sastopamo faktu un atsauču analizēšanai būtu nepieciešams atsevišķs darbs. Britu rakstnieks Ērvins Velšs par "Bannija Manro nāvi" esot izteicies: "Iedabūjiet Kormaku Makārtiju, Francu Kafku un Beniju Hilu nelielā piejūras viesnīcā Braitonā, un jūs iegūsiet "Bannija Manro nāvi" - lai arī, pastāvot līdzībām ar grāmatu "Ceļā" (The Road; 2006), man tiešām nav ne jausmas, ko Amerikas dienvidu štatu gotiskais autors Kormaks Makārtijs (Cormac McCarthy) sacītu par "Bannija Manro nāvi", jo vienīgā Nika Keiva grāmata, par kuru viņš spētu izteikties, ir izdota pirms divdesmit gadiem - "Un ēzelis ieraudzīja eņģeli"; tāpat es nespēju atbildēt par Alfrēda Hotorna Hila (Benny Hill) salīdzinājumiem, jo vienīgā kopīgā īpašība ir šovā bieži attēlotā pārmērīgā alkohola lietošana. Arī Kafkas pieminēšana, iespējams, ir pārspīlējums, tomēr, abi šie rakstnieki liks jums pārdomāt izlasītā jēgu.
Grāmatas "Bannija Manro nāve" darbība notiek Braitonā, pilsētā, kas atrodas Anglijas dienvidu daļā un tiek uzskatīta par Anglijas prestižāko kūrortu. Stāsta galvenie notikumi norisinās reālās vietās, kas pietuvinātas Nika Keiva apmešanās vietai Braitonā, radot reālistisku noskaņu. Keivs līdz divpadsmit gadu vecumam dzīvojis kādā nelielā Austrālijas pilsētā, (kur viņa tēvs, kuršnomira, kad Niks bija deviņpadsmit gadus vecs, strādāja par angļu valodas un matemātikas skolotāju); pašlaik Keivsdzīvo Braitonā un atzīst, ka nespēj iedomāties labāku vietu savai dzīvei. Pats rakstnieks uzsver, ka nekur nav redzējis tik lielas kaijas, kādas tās ir Braitonā, līdz ar to esam atraduši izskaidrojumu, kādēļ grāmatas galvenā varoņa Bannija Manro auto, dzeltenais Punto, vienmēr ir klāts ar kaiju mēsliem.
Kaiju ķērcieni atbalsojas arī "Bannija Manro nāves" audio versijā, kura ierakstīta ar mūziķi, grupu "Nick Cave&The Bad Seeds" un "Grinderman" dalībnieku, Vorenu Elisu (Warren Ellis), radot Alfrēda Hičkoka cienīgu noskaņu.
Niks Keivs norāda, ka visiem romāna "Bannija Manro nāve" personāžiem nav analogu reālajā dzīvē. Tomēr tāds ir galvenajam varonim, Bannijam Manro. Ar britu aktieri Reju Vinstonu (Ray Winstone) Keivs iepazinās filmas "Piedāvājums" filmēšanas laukumā. Keivu fascinēja Reja izskats, attieksme pret pasauli un šarms, ar kuru viņš savaldzināja sievietes. Tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka Bannija Manro rakstura īpašības ir aizgūtas no Reja Vinstona. Bannijs Manro, kā skaidro Keivs, nav atkarīgs no seksa, bet ir seksuāls maniaks, kurš nepārtraukti sajūt nepārvaramu uzbudinājumu un erekciju, skanot Kailijas Minogas 2000. gada hītam 'Spinning Around'. Bannijs Manro nepārtraukti cenšas atcerēties, ko viņa draugi stāsta par faktiem, kurus uzzinājuši par Kailiju Minogu, un Banniju interesē tikai tie pikantākie. Lielā mērā Bannijs ir narkomāns un alkoholiķis, kura fantāzija nesniedzas tālāk par sieviešu vagīnām, viņš tās mīl vairāk par pašām sievietēm: "Es tās mīlu vairāk par visu. Es tās mīlu vairāk par paša dzīvi" [123. lpp.] Bannijs nespēj fantazēt par kaut ko citu, tikai par kailām slavenībām - Kailiju Minogu, Avrilu Lavinju, Keitu Mosu un Beyonce. Viņš ir mūsdienu mārketinga upuris.
No sava tēva, kurš divpadsmitgadīgo Banniju bija aizvedis uz atpūtas nometni Batlinsu, viņš bija iemācījies to, ka ar šarmu ir iespējams apburt sievietes, un līdz ar šo prasmi Bannijs bija kļuvis ārkārtīgi augstprātīgs. Bannijs jutās tā, it kā būtu sasniedzis visas virsotnes jau pirms tapis zināms, ka tās vispār pastāv.
Lielisks piemērs ir atrodams 99. lapaspusē: "Cerības.. zini.. sapnis. Tev jāpārdod viņiem sapnis." "Un kas tas par sapni, tēti?" Bannijs, juniors, redz kā tēvs sakārto kaklasaiti, pasniedzas uz punto aizmugures sēdekli un paņem paraugu čemodānu. Viņš to atver, pārbauda saturu un atkal aizver. Viņš paraugās uz Banniju, junioru, iztaisno plecus, atver punto durvis, ar īkšķi norāda sev uz krūtīm un saka: "Es."
Lai gan Bannijs, lielos vilcienos raksturojot, ir seksa apsēsts izdzimums, viņš apjauš, ka dzīve ir nodzīvota nepareizi un ka par to pienākas sods. Par Bannija atklāsmi var lasīt 123. lapaspusē: "Manuprāt, viss kļūs daudz sliktāk."
"Es zinu," viņš saka, guvis piepešu un reibinošu atskārtu. "No tā es baidos."
Un šādi sākas Bannija ceļojums cauri visiem iespējamajiem elles lokiem, kambariem uz šķīstītavu, un Bannijs tam ir gatavs. Viņš spēlē galveno traģisko lomu dievišķajā plānā, un ir gatavs lūgties piedošanu visiem dēmoniem, sievietēm, izdzimumiem, un ir gatavs galvenajam notikumam savā dzīvē, nu jau neatliekamai problēmai - izraidīšanai no pēdējā glābiņa, purgatorija.
Niks Keivs ir ideāli izveidojis divus galveno varoņu tēlus, iespējams, pateicoties tam, ka pašam ir aptuveni līdzīga vecuma bērni. "The Guardian" audio intervijā viņš min, ka saviem bērniem neļautu lasīt "Bannija Manro nāvi", tomēr atzīmē, ka Bannija juniora tēls pauž viedokli par to, ka vecākiem nav jāuzspiež sava griba, bērni ir neatkarīgi un paši spēj risināt situācijas. Pasaule romānā ir mums pazīstama, bet tajā pašā laikā tāla un no mums neatkarīga. Lai cik ļoti mēs vēlētos, tā netiks mainīta, un mums atliks vien sekot Bannija juniora pārdrošajam ceļam pasaulē, kura ir pilna ar vīriešiem kleitās ar orhideju podiem rokās, cilvēkēdājiem baltās treniņbiksēs un polo kreklos.
Bannijs juniors ir deviņgadīgs Bannija Manro dēls, kurš vairāk par visu pasaulē mīl savu tēvu. Par sava tēva jokiem visskaļāk un visilgāk smejas tieši viņš, un un jūs varat jautāt viņam pilnīgi jebko - viņš ir staigājoša enciklopēdija, un spēs atbildēt par visu, ko ir izlasījis. Viņš zina, kas ir fantāzija, pēcnāves dzīve un kā sauc Mongolijas galvaspilsētu. Vienīgais, ko šis mazais zēns Bannijs juniors nezina, ir - kā palīdzēt tēvam izkulties no nepatikšanām. Viņa pasaules skatījums aizkustinās ikvienu lasītāju, kurš būs pamatoti nocietinājies pret tēva izliktajām, pēc nāves smakojošajām lamatām. Bannijs Manro uzskata, ka Bannijs juniors uzdod "sasodīti daudz jautājumu." Bet kā lai nepainteresējas par to, ko šodien tētis ēdīs, vai kurš noslaucīs kečupa traipus no mātes dāvātās trusīšu kaklasaites. Bannijs juniors, ir neaizstājams palīgs tēvam, jo tieši viņš ir tas, kurš mēģinot tēvu glābt, ir visa vadītājs un arī stāsta cilvēcības iemiesojums. Viņš nespēj iedomāties dzīvi bez tēva; pat uz īsu brīdi, kad tiek vests prom no orģijas, kurā visi ir narkotiku un alkohola apreibināti, Bannijs juniors nevēlas atkāpties no tēva, nevēlas zaudēt "pasaules labāko tēvu."
Bannijam junioram piemīt progresējošs blefarīts (acu plakstiņu iekaisums), kā rezultātā viņš nespēj skatīties uz spožu gaismu, un viņa acis tik ļoti asaro, ka bieži nākas nēsāt saulesbrilles. Viņš netraucē tēvu ar tādām muļķībām, nemin, teiksim, ka viņam ir nepieciešami acu pilieni, vai "ja tas tā turpināsies, man vajadzēs baltu spieķi un suni, tēt", jo saprot, ka tēvs taču ir aizņemts. Viņam pašam ir jāatrod ceļš, lai izglābtos no akluma.
Protams, grāmata ir psihodēliska, gluži kā sapnis, kurš vajā lasītāju kādā mājas kāpņu telpā, kurā ož pēc urīna un netīrības. Visas grāmatā aprakstītās darbības norisinās trīs dienas, bet tieši tik daudz ir nepieciešams, lai Niks Keivs pierādītu, ka savos darbos joprojām ir spējīgs vienlīdzīgi spēcīgi atspoguļot šausmas un cilvēcību. Tomēr, vai darbam vajadzēja tapt izdotam kā grāmatai, par to ir jāspriež katram no mums, jo Keiva daiļradei vienmēr atradīsies nicinātāji un ikonzētāji.
1 Skat. šeit.
2 Pilns teksts angļu valodā šeit
3 Skat.šeit.
4 Skat. šeit.
5 Plašāku informāciju par festivālu var iegūt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!