Svetlana Aleksijeviča 'Černobiļa. Lūgšana'  (1)

Izsakot līdzjūtību Baltkrievijas tautai par Černobiļas AES katastrofā bojāgājušajiem, viņu tuviniekiem un visu tautu, Svetlana Aleksijeviča radījusi grāmatu "Černobiļa. Lūgšana".

1986. gada 26. aprīlī pulksten vienos 23 minūtēs 58 sekundēs sprādzienu sērija izpostīja Černobiļas AES reaktoru un ceturtā energobloka ēku, kas atradās netālu no Baltkrievijas robežas. Černobiļas katastrofa kļuva par XX gadsimta lielāko tehnoloģisko katastrofu.

Mazajai Baltkrievijai tā bija nacionāla nelaime, kaut gan pašiem baltkrieviem nav nevienas atomelektrostacijas. Pēc Černobiļas katastrofas valsts zaudēja 485 sādžas un ciematus, no tiem 70 uz mūžīgiem laikiem aprakti zemē. Šodien katrs piektais dzīvo saindētajā teritorijā — 2,1 miljons cilvēku, to vidū 700 tūkstoši bērnu. Valstī katru gadu palielinās to cilvēku skaits, kas slimo ar vēzi, nervu darbības un psihes traucējumiem, garīgu atpalicību un ģenētiskām mutācijām, katrs piektais baltkrievs dzīvo saindētajā teritorijā, radiācija ieņem galveno vietu starp demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās faktoriem — tie visi ir tikai fakti, taču aiz tiem stāv reāli cilvēki, kuru dzīves pēc šausmu filmu atgādinošajiem notikumiem Baltkrievijā pārvērtās par īstu traģēdiju, par kuras īstajiem apstākļiem viņi tobrīd neko nezināja. Rakstniece Svetlana Aleksijeviča savā grāmatā "Černobiļa. Lūgšana" atklāti stāsta tieši par viņiem — cilvēkiem, kuru dzīvesstāstu ikdienišķajam ritumam treknu svītru pārvilka sprādzienu sērija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Autore apkopojusi Černobiļas iedzīvotāju piedzīvoto, pārdzīvoto, spilgti atainojusi tābrīža izjūtas, sāpes, apjukumu, izmisumu... parādījusi sekas...

Tā ir lūgšana par traģēdijā bojāgājušajiem, viņu tuviniekiem un visu baltkrievu tautu, kuras zūdošās liecības ir apkopotas grāmatā. Materiālu tai autore vākusi gandrīz divdesmit gadu. Svetlana Aleksijeviča uzskata, ka kopš šiem notikumiem Černobiļā karu vēsturi ir nomainījusi katastrofu vēsture, kurai cilvēks nebija un nav gatavs joprojām, tāpēc ir tik svarīgi par to runāt.