Lata romānu konkursā uzvarējusi Stumbres 'Vasaras svelme'

Šogad esot iesniegts negaidīti liels skaits manuskriptu – 47, un žūrija bija vienprātīga par uzvarējušo romānu – "Vasaras svelme" saņēma maksimālo punktu skaitu.

Dramaturģe Lelde Stumbre pārstrādājusi prozas formā savu pazīstamo lugu "Sarkanmatainais kalps" (1987), kas tajā pašā gadā ekranizēta ar nosaukumu "Dīvainā mēnessgaisma". Galveno darbojošos personu vārdi saglabāti, taču norises vieta, laiks un savstarpējās attiecības gan mainījušās, gan ieguvušas papildu dimensijas.

Žūrija atzīmēja vēl divus romānus – Maijas Krekles "Mūsu cilvēks Briselē", kā arī Ilzes Eņģeles darbu "Kāzu tiešraide".

Žūrija kā patīkamu pārsteigumu atzīmēja lielo stilistisko un tematisko daudzveidību, kas šogad atklājās, lasot iesūtītos konkursa darbus, – bija pieteikumi gan fantastikas, gan kriminālromānam, tāpat izmantota vēsturiska tematika, pat mitoloģisks romāns un groteskas žanrs. Tāpat salīdzinājumā ar vairākiem iepriekšējiem gadiem uzlabojusies romānu kvalitāte. Apgāda vadītājs Andorijs Dārziņš norādīja, ka šogad daudzie interesantie darbi likuši ar patiesu interesi gaidīt aplokšņu atvēršanu. Turklāt paplašinājies konkursantu loks, daudzsološus, kaut, iespējams, ne līdz galam gatavus pieteikumus romāniem atsūtījuši vairāki jauni autori.

Eva Mārtuža atzinīgi vērtē manuskriptu caurmēra kvalitāti: "Šogad bija vairāki jau gatavi darbi, kuri vairs nav īpaši jāpārstrādā, bet ir gatavi drukāšanai. Redakcijai tas ir labi, autorus pašus, iespējams, mazliet apbēdinās, jo būs ilgāk jāgaida, līdz romāns nonāks pie lasītājiem."

Dzejnieks Aivars Eipurs, kurš šogad žūrijā piedalījās pirmo reizi, iesūtītos romānus iedalīja kategorijās: "Biju gaidījis, ka darbu, kuri pilnīgi neatbilst romāna žanram, būs vairāk. Ir romāni, kuru autori nav spējuši tikt galā ar pārlieku lielu tēlu skaitu. Citi īsti nesasniedz romāna plašumu. Lielākā daļa manuskriptu bija atbilstoši žanram, taču gribētos no tiem ko vairāk."

Žūrijas pārstāvi rakstnieci Moniku Zīli visvairāk saskumdinājusi vairākos manuskriptos izmantotā neizteiksmīgā, daudzkārt arī nepareizā, neveiklā latviešu valoda līdz ar sižetiem, kuri attālināti no rakstītāja personiskās pieredzes. Tāpat nākamo konkursu dalībniekiem būtu jāpievērš lielāka uzmanība žanra atbilstībai: "Par atsevišķiem darbiem bija grūti saprast – tas ir anekdošu kārtojums, asociāciju plūsma vai vēl kas cits."

Arī rakstnieces Māras Svīres lielākie iebildumi bijuši pret valodu un sižeta veidošanu: "Pārāk vienveidīgi sarežģījumi – vīra dzeršana, negribēts bērns, tuva radinieka nāve. Dzīves plūdumu var izmantot par sižeta pamatu, bet tad nepieciešama liela meistarība, lai atklātu tās dramatismu, vienkārši aprakstīt nav vērts." Viņa arī atgādina, ka ļoti nozīmīgi daiļdarbam ir pirmie teikumi – tiem jāsagūsta lasītājs, jārada intriga, tādēļ kļūda ir sākt ar poētisku dabas skaistuma aprakstu, kā tas daudzos romānos darīts.

Eva Mārtuža norāda, ka vairākos romānos bijis jūtams: sižets ir, taču autors to īsti neprot apstrādāt.

Šogad vairāku darbu autori bija tā sākumā norādījuši savu vārdu. Tas ir pretrunā nolikumam, un nākotnē šādi darbi konkursā vairs netiks vērtēti. Māra Svīre gan norāda, ka kļūdās tie rakstītāji, kuri slēgtus konkursus izvēlas bažās no žūrijas subjektivitātes: "Mani autora vārds neietekmē. Lasot jau ļoti ātri var just, vai rakstītājs ir profesionālis, talantīgs iesācējs, vai arī cilvēks, kurš tikai domā, ka prot rakstīt. Šiem pēdējiem es nopietni ieteiktu pārdomāt, vai tiešām vērts tērēt laiku un spēku, redzot, ka neizdodas vienā konkursā pēc otra."