Bezrūpības slavinājums. Grāmatas 'Rīga – Pekina' apskats  (27)

Grāmatas pamatā ir Latvijas sabiedrības daļai, kura interesējas, "kas šodien ziņās", savulaik pamanītais 2010.gadā notikušais mūszemes "rokenrola pāra" – mūziķa Rolanda Ūdra un aktrises Ilonas Balodes – ceļojums ar stopiem cauri Austrumeiropai un Āzijai. Tomēr uzreiz jāskubina tie, kas var nodomāt: lielos vilcienos kaut kas no tā visa jau ir lasīts blogos un žurnālos. Šī grāmata patīkamā kārtā atšķiras no pēdējos gados tipiskajiem "sleju apkopojumiem" – izdevumiem, kuros kāds autors drukātā formā mehāniski sagrupē jau periodikā vai tīmeklī sarakstīto.

Nedaudz par "Rīga – Pekina" māksliniecisko kvalitāti. Pirmkārt, necerēti raiti plūst autores valoda. Balode lieliski tiek galā ar katra autora iesācēja bubuli – iespēju apjukt, mēģinot rakstīt "pareizā rakstu valodā". Tieši šī labā stila izjūta ļauj autorei organiski iepludināt stāstam nepieciešamo vienkāršrunas un slenga devu, lai teksts būtu baudāms. Anglicismu un sadzīves leksikas lietojums nav pašmērķīgs, bet trāpīgs, un daudziem latvju oficiālajiem prozaiķiem būtu ko pamācīties no autodidaktes Balodes, kā rakstīt "dzīvā" valodā, lai nerastos samocītības pēcgarša.

Labo stilu uzsvēruši arī apgāda pārstāvji grāmatas prezentācijā un modernās latvju prozas spīdeklis Vilis Lācītis grāmatas anotācijā. Cerams, ka autorei nepiemetīsies zvaigžņu slimība, bet patiesi - viņas pirmais kucēns ir vērtīgāka proza nekā Ēriha Marijas Remarka vai Regīnas Ezeras debijas darbi.

Asprātīgas ir arī Austras Cukuras ilustrācijas, kas, šķietami naivistiskā estētikā, vienlaikus pilnas ar savdabīgām zemsvītras atsaucēm uz grāmatas tekstu, kuras vērīgam lasītājam ir bauda atkodēt un priecāties par to.

Toties neiepriecina mazie bilžu izmēri foto ilustrāciju ielikumā. Lai gan grāmatas tekstā ir atrodama norāde uz to, ka bilžu kvalitāte neesot tā labākā, izdevējiem būtu vajadzējis riskēt un padarīt 520 lappušu biezo grāmatu vēl apjomīgāku, nesaspiežot tik daudz attēlu vienā lappusē. Grāmatas faniem nemaz netraucētu, ja kāda fotogrāfija tāpēc kļūtu miglaināka vai graudaināka. Tas pat piestāvētu kopējam bezrūpīgajam noskaņojumam.

Lai arī šķietami jau pirms sākšanas lasīt var rasties diezgan vienmuļš priekšstats, kas notiks – divi cilvēki, iekuļoties virknē nepatikšanu, aizceļos līdz Pekinai un atlidos mājup, tomēr darbs izrādās lasāms kā labs "road movie" trilleris. Tik ļoti gribas uzzināt, kas notiks "aiz nākamā pagrieziena". Viena no aizraujošajām grāmatām, no kuras nevar atrauties, kuras gribas izlasīt vienā naktī. Dokumentāls ceļojuma apraksts, bet aizrauj kā labs krimiķis.

Protams, ka tas nebūtu iespējams, ja paši ceļojuma varoņi nebūtu "crazy" cilvēki. Ceļojumu aprakstu literatūra Latvijā ir gana kopts žanrs. Ir arī aprakstīti vēl avantūristiskāki ceļojumi ārpus oficiāliem tūristu maršrutiem, brīžiem bez graša kabatā, kā, piemēram, Artūra Skrodera fenomenālais klejojums apkārt pasaulei.

Turpretī tieši Balodes grāmata romāna kompozīcijas cienīgu spriedzi panāk, jo, atšķirībā no citiem latviešu avantūristiem, Ilona un Rolands nepārtraukti pamanās savas bezrūpības un emocionālo raksturu dēļ sagādāt sev arvien jaunas problēmas, kuras atkal nākas risināt. Tas arī ir nepārtraukto spriedzes kulmināciju un atrisinājumu pamatā, un, kā jau pavisam labā trillerī, pēdējā no kulminācijām ir vispamatīgākā. Tas, saprotams, atstājams intrigai, to šeit stāstīt nedrīkst.

Savukārt tas, ka lasītājs par šīm problēmām uzzina, nebūtu iespējams, ja grāmatas varoņiem nepiemistu rokenrola bohēmistiem raksturīgā pašironija un atklātība. Var jau būt, ka tur slēpjas kripata mārketinga gājiena, cerībā, ka grāmatu pirks mietpilsoņi, kas vēlas gūt neķītru baudiņu no sevis šokēšanas. Kas zina... Vienlaikus, zinot, cik nolaizīti komplimentāras (iepretī citur pasaulē iznākošajām) ir latviešu rokenrola personāžu biogrāfijas un autobiogrāfijas, uz šī fona "Rīga – Pekina" ir šarmanti pārpilna ar varoņu negatīvo rakstura iezīmju atklātu aprādīšanu.

Pret labu mantu ir arī augstas kvalitātes pretenzijas, tāpēc dažbrīd prasītos neizmantot skolnieciskus spriedumus ("Osvencimu par Aušvici pārdēvēja vācieši", 36.lpp.) vai strīdīgus apgalvojumus (Pandavu ķēniņdēla Ardžunas pieskaitīšana dieviem, 232.lpp.).

Simboliski, ka pirms gadiem divpadsmit viens no grāmatas "Rīga – Pekina" varoņiem Rolands Ūdris intervijā žurnālam "Rīgas Laiks" nosauca padomju laika grāmatu sēriju "Pasaules bērni" kā galveno viņa personības veidošanās ietekmētāju.

Toreiz gan Ūdris ar to vēlējās norādīt uz viņa paaudzes vērtību sistēmas sakņošanos dažādu marksistiski noskaņotu prozaiķu darbos, kuros cēlais, trauslais, nabadzīgais cieš no ļaunā, trulā, bagātā. Taču "Pasaules bērni" neapšaubāmi kaut kādā aspektā izskaidro arī "Rīgu – Pekinu".
Tie, kam pašlaik ir starp 30 un 40, auguši aiz dzelzs priekškara, kāri tvēra informācijas druskas par to, kā ir pasaulē, sapņodami par daudziem ceļojumiem tālu no banālajiem tūrisma maršrutiem. Kad brīdis ceļot pienāca, izrādījās, ka pasaules apceļošana nozīmē darba dunas starplaikā stingri iepriekš iestudētu nedēļu aiz žoga Antaljā vai Šarmelšeihā, labākajā gadījumā – puslīdz stingri iestudētas divas nedēļas Barselonā vai Sanfrancisko.

Tāpēc "Rīgai – Pekinai" ir jābūt šīs paaudzes pārstāvju grāmatu plauktos. Visi septiņdesmito un astoņdesmito gadu "Pasaules bērnu" lasītāji visvairāk bija pelnījuši šo bezrūpīgo ceļojumu. Vēstures apstākļi iegrozījušies tā, ka mūsu bērnu paaudze gan kopā ar pārējo civilizētās pasaules bekpekeru armādu klīdīs pa Indoķīnas džungļiem kaut kad savos studiju gados. Savukārt pašiem nāksies vien izdzīvot bezrūpību, kāri lasot Balodes un Ūdra stāstu naktslampiņas gaismā, fonā klusi skanot grāmatai pievienotajam mūzikas albumam.

FOTO: Grāmatas 'Rīga - Pekina' prezentācijas pasākums