Fotoreportāža: Imanta un Rimanta Ziedoņu grāmatas ‘Leišmalīte’ atvēršana  (20)

Grāmatas "Leišmalīte" atvēršanas svētki notika trešdien, 12. decembrī, Rīgas Latviešu biedrības Kamīnzālē.

Kājām izstaigāt visu Latviju, apmeklēt katru pagastu un ciemu, katru skolu, muzeju un baznīcu, bez steigas aprunāties ar ikvienu ceļā sastapto – tāda savulaik bijusi Imanta Ziedoņa iecere. Daļa no tās tika īstenota nu jau leģendārajā grāmatā "Kurzemīte". Tomēr izrādās, ka tas bijis tikai sākums krietni lielākam projektam – krustu šķērsu izstaigāt arī pārējos Latvijas novadus. Tagad kopā ar dēlu, rakstnieku Rimantu Ziedoni, tapusi arī grāmata par Augšzemi jeb Leišmalīti.

Kā vēsta apgāda "Zvaigzne ABC" pārstāvji, "Leišmalīte" nepārprotami ir "Kurzemītes" turpinājums – gan stilistiski, gan saturiski: var teikt, ka tām ir kopīga asinsgrupa. Protams, laikmets ir cits, un teju četrdesmit gadu laikā, kuri aizritējuši kopš "Kurzemītes" publicēšanas, daudz kas ir ticis pārvērtēts. "Leišmalīte" tapusi gandrīz desmit gadu ilgā laikposmā: krustu šķērsu izstaigāta, izbraukāta, izpētīta visa Latvijas pierobeža no "Lietuvas gala" – Nidas līdz pat "Baltkrievijas galam" – Ilūkstei, pavisam mērojot 571 kilometru. Darbā sīki un iejūtīgi atainoti cilvēku, dzimtu, ciemu, baznīcu, skolu, muzeju, ēku likteņi, Pirmais un Otrais pasaules karš un citādas lielas un mazas cīņas, ļaudis – no zemnieka līdz valstsvīram.

Darbu var pielīdzināt uz versmainas uguns uzliktam mutuļojošam kultūrvēstures katlam: tur kārtu kārtām klājas vēsture un teikas, apraksti un nostāsti, izloksnes un likteņvietas. Fantastiski ir mērogi, kuros autori rīkojušies, ietverot gan kolosālu laika atvēzienu – no senlaikiem līdz mūsdienām, – gan telpas tvērumu, ko papildina arī plašs krāsainu fotoattēlu klāsts.

Šī ir Latvijas ļaužu un dzimtu – latviešu, vāciešu, poļu, lietuviešu – likteņstāstu grāmata. Plaša un dziļa gan laika, gan telpas dimensijā. Lielais atvēziens.

"Brāļi Ziedoņi, gribas teikt pēc grāmatas izlasīšanas, kaut zinu, ka tēvs un dēls Ziedoņi. Imants – dramatiskāks, Rimants – ironiskāks, bet acis tās pašas. Ziedoņu acis. Ja ziedoņa acīm skatās, skatītais ir cerīgāks un dzīvīgāks, nekā rudeņa acīm skatītais. Kā savā Mūžīgajā kalendārā rakstījis latgaļu rokrakstnieks Andrīvs Jūrdžs: ja tu dzīvību mīli, tad neiztērē laiku velti, jo dzīvība laikā pastāv," par grāmatu teic literāte Inga Ābele.