Aprit 85 gadi, kopš dzimusi dzejniece Ārija Elksne  (14)

Lielu popularitāti Ārijas Elksnes darbi piedzīvoja 1970. gados un 80. gadu sākumā. Pēc viņas nāves 1984. gadā, Elksnes dzejas izdevumu tirāža tikai pieauga, un arī šodien viņa ir viena no visbiežāk citētajiem latviešu literātiem visdažādākajos dzīves gadījumos.

"Ārijas Elksnes dzeja valdzināja lasītājus (sevišķi lasītājas) ar sirsnību un vienkāršību," tā par savu laikabiedreni teicis rakstnieks Zigmunds Skujiņš.

"Viņas panti neklaiņoja abstraktās filozofijas tālēs, bet kā mājas baložu bars riņķoja ap pazīstamām vietām un tuviem cilvēkiem. Bez meklētas oriģinalitātes un atskaņu ārišķībām viņa klusināti un sievišķīgi runāja par to, par ko sievietes runā uzticīgu draugu pulkā: par bērniem, par mīlestības priekiem un bēdām, par dzīvi, kas zūd, un spītīgajām alkām kādu laimes kriksi tomēr notvert," rakstījis Skujiņš.

Ārija Elksne studējusi medicīnu - 1957. gadā viņa pabeigusi aspirantūru Rīgas Medicīnas institūtā, līdz 1965. gadam institūtā bijusi docente. Paralēli darbam medicīnā viņa rakstīja dzeju – pirmās publikācijas bija 1956. gadā žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete", bet pirmais dzejoļu krājums "Vārpu valoda" iznāca 1960. gadā.

Kopš tā laika izdoti vairāk kā 10 dzejas krājumi un izlases - "Uz tavu veselību, zeme!" (1963), "Vasaras vidū" (1966), "Galotņu gaisma" (1968), "Treša bezgalība" (1971), "Klusuma krastā" (1973), "Līdz saulei aizdomāt" (1977), "Stari" (1982), "Viršu karogs" (1986), "Es visu mūžu mīlējusi esmu"(1988) un citi. 1990. gadu otrajā pusē "Preses nams" izdeva Ārijas Elksnes kopotos rakstus piecos sējumos, no tiem noslēdzošajā apkopotas draugu, laikabiedru un kolēģu atmiņas par dzejnieci.

Ne mazāk nozīmīgs ir Ārijas Elksnes ieguldījums literatūras tulkošanā – viņa latviešu valodā tulkojusi Annas Ahmatovas, Aleksandra Bloka, Aleksandra Puškina, Mihaila Ļermontova, Fjodora Dostojevska un citu autoru darbus.

Ārija Elksne mirusi 1984. gada 29. septembrī Rīgā. Viņa dzīvi beidza izdarot pašnāvību. Ārija Elksne apbedīta Baltezera kapos.