"Zini, ka Joņevs raksta grāmatu?" kāds, kaut kad man uzdeva šādu jautājumu. Nē, es nezināju, bet būtu brīnums, ja viņš to nedarītu. Pēc 2009. gada vasaras festivālu, atļaušos teikt, spožajiem īsajiem stāstiem (publicēti portālā "Delfi" 2010. gada vasarā), negaidīta grāmatas izdošana likās sapņains, bet visai loģisks solis. Līdz šim Jānis Joņevs ir bijis pazīstams šaurās aprindās, tomēr pietiekami spilgts, lai viņa seju drukātu uz mazas tirāžas t-kreklu kolekcijām. Tagad Jānis Joņevs ir sarakstījis grāmatu par savu dzimto pilsētu Jelgavu un pusaudžiem tajā, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Iespējams, ka pēc grāmatas prezentācijas jau piektdienas rītā par viņu runās visi, bet grāmata no veikalu plauktiem pazudīs tikpat ātri kā Viļa Lācīša "Stroika" vai Kristīnes Želves "Meitene, kas nogrieza man matus".
Mēs tiekāmies nedēļu pirms prezentācijas, zināmā mērā simboliskā vietā – īru krogā "Paddy Whelan's" - vienā no retajām Vecrīgā, kas darbojas kopš 90. gadiem.
Nora Rieksta: Es jūtos mazliet neerti, jo vēl neesmu lasījusi tavu grāmatu...
Jānis Joņevs: Nu, bet tā taču vēl nav izdota...
Es noteikti gribēju ar tevi runāt vēl pirms vienā jaukā rītā tu pamosties slavens...
Slavens... jā, es gaidu to rītu. ...nu, nē,nē. Es jokoju. Drīzāk es tagad esmu apjucis. Kad rakstīju, par izdošanu nemaz īsti nedomāju. Man paveicās, nebija ilgi jāstaigā ar manuskriptu pa izdevniecībām.
Intervijas publicēšanas brīdī daudzi arī nebūs vēl grāmatu lasījuši, tāpēc jautāšu pavisam primitīvi – par ko tā būs?
Sižetiski grāmata ir par jauniem cilvēkiem, par pusaudžiem, kas dzīvo pagājušā gadsimta deviņdesmitajos. Viņi, sevis un atšķirīgā meklējumos, pievēršas tā saucamajai alternatīvajai kultūrai. Grāmata ir par jaunību, kad mēs katrs cenšamies nostāties pret pasauli, nekļūt tāds, kā visi. Vai tas izdodās? Vai šos solījumus var turēt? Ļoti svarīgs ir arī šis 90. gadu fons, kad kaut kā viss bija brīvāk. Pusaudžiem nekā nebija, bet visu drīkstēja darīt.
Kam ir jānotiek ar cilvēku, lai vecumā ap 30 nonāktu pie grāmatas rakstīšanas?
Laikam jau kāda rakstītvēlme man ir ļoti sen bijusi, taču ik pa brīdim nomesta malā.Iedomājos par to deviņdesmito gadu laiku, un grāmata man šķita mazākais pieļaujamais apjoms. Tik ļoti daudz tā materiāla...
Varbūt tu gatavo jau turpinājumu?
Nē, nē. Es centos iekļauties. Tā drīzāk tāda kā rēķinu nokārtošana.
1994. gadā arī nošāvās Kurts Kobeins ("Nirvana"), un drīz pēc tam nonāca kulta statusā arī Latvijas pusaudžu vidū.
Precīzi trāpīji. Grāmata sākas 1994. gada 5.aprīlī – dienā, kad nošāvās Kurts Kobeins. Grāmatas notikumi risinās aptuveni līdz 1997. gadam un mazliet arī mūsdienās. Taču viss sākas 1994.gadā.
Savukārt kāds mans kolēģis, kad uzzināja par ko būs grāmata, iebilda, ka patiesībā 90. gados "grunge" galvaspilsēta bija Limbaži, nevis Jelgava.
Jā, tā bija, bet metālistu galvaspilsēta bija Cēsis.
Par to es biju dzirdējis... Mēs Jelgavā arī zinājām, ka Cēsīs ir sava kārtība. Liepājai arī bija īpaša aura.
Tā, ka šie visi grāmatu sapratīs, pielāgos tikai varbūt to vietvārdu sev...
Grāmats personāži tiek saukti īstajos vārdos?
Nē, lielākoties nē. Vārdus esmu izdomājis. Bet atpazīt varēs. It īpaši viegli, ja paši lasīs. Īstajos vārdos tiek saukti atsevišķi cilvēki, kuri nav pakļauti analīzei.
Domā, kāds varētu arī apvainoties?
Man šķiet, ka mazliet varētu. Bet tas ir neizbēgami. Es sapratu, ka nevaru censties respektēt visu jūtas...kaut kādam konfliktam tur ir jābūt.
Toreiz taču tu dienasgrāmatu nerakstīji un nefiksēji mirkļa izjūtas. Ar laika distanci pusaudžu gadu pieredze tomēr tiek romantizēta, drusku izskaistināta. Cik tu pats esi "piepušķojis" pagātni, rakstot grāmatu?
Es ņēmu vērā, ka mana atmiņa var būt mānīga. To arī nevarētu saukt par tādu tīru atmiņu stāstu. Es negribētu, ka grāmatas galveno varoni uztver tieši kā Jāni Joņevu.
Bet ir taču..?
Viņš ir tā kā līdzīgs man, bet ne gluži es. Ne visi notikumi, kas grāmatā notiek ar galveno varoni,ir notikuši ar mani, tie kombinējas ar to, kas noticis ar citiem. Kaut kas arī ir izdomāts. Tā ir, kā uz grāmatas vāka rakstīts - "pēc patiesiem notikumiem", bet tomēr drusku sakombinēts. Tas arī vairs nav tik būtiski. Tā tomēr nav memuārliteratūra.
Arī tonis grāmatā ir atšķirigs. Es vispār esmu mierīgs cilvēks, bet man vajadzēja attēlot tādu spurainu pusaudzi. Tāpēc brīžiem bija nepieciešams izteikties lecīgāk.. Bet es arī negribu sabaidīt, nekā tāda pārāk lecīga tur tomēr nav.
Grāmatas vāka dizains atgādina 90.gadu skolnieka apzīmētu pierakstu klades vāku ar pašdarinātu, identitāti apliecinošu simbolu
Jā, jā...To taisīja labs mans draugs, mākslinieks Reinis Pētersons. Es viņam teicu – lai izskatās apmēram kā metālistu diska vāciņš. Un viņš tādu tad uztaisīja.
Nu jau vairākus gadus mēs esam piedzīvojuši pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu modes vilni un citēšanu apģērbos,dizainā, mūzikā. Acīmredzot ir pagājis pietiekami ilgs laiks, un modē nākuši 90. gadi. Kas deviņdesmitajos tagad šķiet tik īpašs?
Jā, es arī esmu to novērojis. Kad es sāku rakstīt grāmatu, tas man šķita, ka šai desmitgadei neviens nav pievērsies.Visi labi zina, kas notika Latvijā un pasaulē astoņdesmitajos, daudz leģendu ir par septiņdesmitajiem un sešdesmitajiem,bet par deviņdesmitajiem klusē. Domāju, ka būšu pirmais ar atklāsmi par šo desmitgadi, bet redz kā pirms izdošanas jau ir parādījusies tā mākslas grāmata ["90tie. Laikmetīgā māksla Latvijā"] un Želves darbs ["Meitene, kas nogrieza man matus"]. Laikam tagad tāds brīdis pienācis, ka tie, kas toreiz dzīvoja pašu krāšņo dzīvi, ir nomierinājušies un apsēdušies pie rakstāmgalda.
Man deviņdesmitie gadi šķiet tāds īpatns starpposms. Pirms mums bija vēl Padomju savienības pusaudži, bet pēc mums jau paaudze ar sajūtu, ka viss ir atvērts.Mēs deviņdesmitajos gados bijām tādi - ne šis, ne tas – pa vidu. Tāds sajukuma un haosa laiks.
Tomēr tās ir vienas paaudzes saldās atmiņas. Ko tavā darbā atradīs tie, kuriem šobrīd 50 vai 20.
Par 50 gadniekiem...es nezinu. Drīzāk biju iedomājies, ka manu grāmatu varētu lasīt tie, kuriem šobrīd ir 14 -15 gadu.
Esi mēģinājis salīdzināt šodienas pusaudžus ar sevi tajā vecumā?
Diezgan maz es viņus satieku...Man šķiet, ka tāpat apmēram vien ir. Varbūt tagad jaunieši ir tādi rāmāki, inteliģentāki... tagad jaunieši par viskautko interesējas.
Vai tad tu toreiz ne par ko neinteresējies?
Tad tas dzīvesveids bija savādāks. Tagad katrs var iet mācīties fotografēt, spēlēt flautu...nē, nu toreiz arī varēja, bet tas bardaks bija lielāks, vide huligāniskāka. Tomēr, cik man ir sanācis runāt ar pusaudžiem, šķiet, ka dvēseles stāvoklis un vēlmes tādas pašas vien ir.
Iespējas jau noteikti tagad ir lielākas. Piemēram, kāds dārgums toreiz bija nobružāta, stacijas tunelī pirkta audiokasete ar mīļākās grupas ierakstu, bet ar šodienas tehniskajām iespējām mūzikas ierakstam ir pavisam cita vērtība.
Jā, tepat blakus ielā bija mazs veikaliņš, kurā tirgoja dziesmu tekstus. Viena mūzikas albuma dziesmu vārdus aptuveni par kādiem 50 santīmiem varēja nopirkt. Kāds absurds tas liekas tagad! Dziesmu tekstus taču jebkurā brīdī var dabūt!
Es toreiz biju savācis ap 400 mūzikas kasešu. Visas zināju no galvas. Draugi mani mēģināja čakarēt – neskatoties paņemt kādu kaseti, uztīt uz vidu, tad man bija jāuzmin, kas tas ir par albumu. Parasti es zināju. Tagad, cik zinu, mūsdienu metālistiem kompī ir sagāzti ap 5000 albumiem. Bet tas apjoms, ko ikdienā spēj noklausīties taču ir tāds pats.
Vēl ir tās kasetes saglabājušās?
Ir, ir. Stāv vēl mammas mājā. Vienīgais nav vairs kur atskaņot. "Teātra bārā" bija kaut kad kasešu ballīte un tad bija pārsteigums, ka visas skan šausmīgi klusu. Skaņa bija jāgriež līdz maksimumam, lai vispār kaut kas skanētu.
Kā ar Jelgavas koncertdzīvi deviņdesmitajos? Vai kādi populāri mūziķi arī parādās grāmatā?
Ir, Ir! Cik nu viņi tobrīd bija populāri. Grupas "Herlis", "Huskvarn", "Frontlines", kas tagad negaidīti ir atdzimusi.
Koncerti Jelgavā nemaz nebija tik bieži. Pārsvarā iztikām ar magnetofoniem. Dzīvais koncerts – tie jau bija svētki, bet pārsvarā tie notika nelegāli. Vienu metālistu saietu pat vienreiz piedzīvoju trijās vietās. Vienā svin, kamēr izdzen ārā, tad dodas uz Uzvaras parku, kamēr arī tur aizdzen, un tad dodas vēl uz nākamo.
90. gadi ir arī "Prāta vētras" pirmo panākumu laiks.
"Prāta vētra" grāmatā nav pieminēta. To es izvēlējos apzināti. Man nav nekas pret "Prāta vētru", bet man šķiet, ka mūzikas ziņā tā ir pirmā klišeja par Jelgavu, kas visiem nāk prātā. Un ne jau Jelgava, vai "Prāta vētra" pie tā vainīgi. Koncerti, protams, bija, bet es nolēmu, ne kritizēt, ne slavēt. Grāmata tomēr ir ar alternatīvāku pieeju...., lai gan toreiz arī "Prāta vētra" bija ok. Mēs viņus aicinājām uz žetonu vakaru skolā. Tas varēja būt kāds 1997. gads. Viņi 500 latus paprasīja un tas mums šķita par dārgu. Toreiz žetonu vakarā spēlēja grupa "Puišu karogs". Šī grupa gan vairs nepastāv, Tajā spēlēja, piemēram, Mareks Ameriks (šobrīd "Satellites LV"), dziedāja Jānis Kurševs (operdziedātājs). Varētu pat teikt, tāds zvaigžņu sastāvs.
Vai esi jau domājis par ilgstošāku pievēršanos rakstniecībai?
Es izvairos par to domāt. Man pat ir tādas gandrīz māņticīgas sajūtas. Man gan labpatīk domāt, ka es neesmu māņticīgs, bet es izvairos par to runāt, kamēr šī afēra nebūs beigusies. Piektdien pēc grāmatas prezentācijas jau droši vien neviens vēl nebūs paspējis izlasīt, tā, ka tā jau jebkurā gadījumā vēl būs tāda neīsta atzinība. Man ir grūti domāt tādās kategorijās, rakstot es par to nedomāju. Neesmu vēl nopozicionējis sevi, vai es jūtos kā rakstnieks vai nē.
Guntis Berelis pagājušā gada beigās "Kultūras Dienā" tavu grāmatu bija minējis kā vienu no saviem 2013. gada gaidītākajiem notikumiem literatūrā..
Es pamanīju. (smejas). Bet tas mani nevis ielīksmo, bet uzdzen stresu. Pēc kā viņš varēja vērtēt...? Pēc "Prozas lasījumiem" un publikācijām "Latvju Tekstos". Man šķiet, ka pārējais nav sliktāks. Tās ekspektācijas, iespējams, ir par lielu. Es nemaz nezinu vai spēšu piepildīt šīs vēlmes.... Es ceru, es ceru, es ceru!
Grāmatas "Jelgava '94" prezentācjas pasākums notiks "Teātra bārā", ceturtdien, 7. martā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
