Dzejniece norāda, ka Auziņš bija izcils latviešu valodas pazinējs, attīstītājs un kopējs, kurš aiz sevis ir atstājis piecus prozas darbus un 30 dzejoļu krājumus. "Viņš bija savas paaudzes izcilība, kurš atstājis ne tikai savus darbus, bet arī viņa meita Anna Auziņa, starp citu, ir jaunākās paaudzes intelektuāle."
Papildus Langas pieminētajam Auziņa devumam Latvijas literatūrā, Skujenieks norāda, ka aizgājējs teju visu dzīvi ir rakstījis atmiņu pierakstus, kas ne tikai ir literāras vērtības, bet lieliski faktu avoti.
Skujenieks telefonsarunā portālam "Delfi" atzīst, ka patlaban ir nedaudz skumji, jo no viņu paaudzes viņš ir palicis viens. "Aizgāja Imants Ziedonis, tad nu mēs kā divi pensionāri, divi dinozauri vēl turpinājām viens otru pabalstīt." Arī viņš kā aizgājēja labāko īpašību uzsver viņa principiālo raksturu, kas ļāvis viņam bez kompromisiem dzīvot laikā, kad ar kompromisiem būtu bijis dzīvot vieglāk. Tā reiz, kad Auziņš vēl strādājis izdevniecībās, viņš bijis lielisks atbalsta punkts citiem rakstniekiem, kas vēlējušies publicēties - ja varējis, viņš palīdzējis.
Arī dzejniece Lija Brīdaka uzsver Auziņa balsta lomu, kad tā bija nepieciešama citiem. "Viņa noteiktība, stingrība, nemainība un pārmaiņas paredzošā un veicinošā attieksme bija dzejas kolēģu vadošais spēks. Viņš nekad nav bijis hameleons. Turklāt viņš nekad nav bijis egoists un dalījies ar savām zināšanām un atdziņām ar citiem, kas ļāva augt visiem," stāsta dzejniece.
Brīdaka atklāj, ka aizgājējs arī bijis ļoti džentlmenisks attiecībā pret tā saucamo sieviešu dzeju. Ikreiz, kad atkal parādījušās diskusijas par sieviešu un vīriešu lomu dzejā, viņš pratis "notraukt sēnalas".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!