'Satori' grāmatas apskats: Pauls Bankovskis 'Es neko neatceros'

Līdzīgi ir ar Paula Bankovska jaunās grāmatas "Es neko neatceros" ("Dienas grāmata", 2013) lasīšanu un saprašanu (?). Izdevuma apakšvirsraksts mums ziņo sacerējuma ievirzi: "Par lietu dabu". Tas nozīmē, ka ar paša autora ilustrācijām bagātinātie stāsti ir gan par dažādiem priekšmetiem un viņu likteņiem, gan par "lietām kā tādām", proti, dzīves tipiskajām un arī nestandarta norisēm. Priekšmetu mini-autobiogrāfijas lielākoties sarakstītas pirmajā personā, tās iepazīstina lasītāju ar paklāju, kurš agrāk baudījis smalku un smaržīgu pēdu pieskārienus, bet "dzīves" līkloči to atveduši pie mums, liekot kalpot kādā apšaubāmas reputācijas pirtī; ar Berlīnes suvenīru - lācīti, kuram jāpārdzīvo kaķa neslēptā agresija pret sevi; ar lokomotīvi, kura jau sadalīta detaļās, tāpēc vienīgā atlikusī esības forma tai ir atmiņas par to, ko viņa redzējusi savu pārbraucienu laikā. Tie nav vienīgie stāstnieki.

Priekšmeta iedzīvināšanas aspekts, kuru izmanto autors, atsauc atmiņā Imanta Ziedoņa literāro pasaku krājumu "Blēņas un pasakas" (1980), no turienes pazīstam hrestomātisko pārīti Uzpirksteni un Govi un viņu ņemšanos par un ap dažādām mēlēm - jo Uzpirkstenis bija sagribējis kļūt par zvanu un viņam pietrūka tikvien kā zvana mēle. Kad mazotnē lasīju Ziedoņa stāstus vai, vēl labāk, klausījos tos "Melodijas" izdotajā platē, jau tad mani piemeklēja dīvaina sajūta, ka šie stāsti īstenībā ir par kaut ko citu. Par ko? To es nezināju. Tā bija mistērija, kaut kādas aizpakauša aizdomas, kuru kodolam tu nevari (vai nemāki) piekļūt, tāpēc tās paliek aizdomas aizdomu pēc. Te arī parādās iepriekš pieminētie nenosakāmo sajūtu formulējumi un viņu brīnumainais, konkrētais tiešums. Kaut kā man likās, ka tās zeķes ir par īsu, lasot gan Ziedoņa "Krāsainās pasakas", gan arī blēņpasaku krājumu. Iespējams, tas tāpēc, ka dzejnieka tēls man likās tik cēls un pārpasaulīgs, ka šķita dīvaini, ka tāds vieds cilvēks piepeši sāk rakstīt tādus... interesantus, amizantus, bet tomēr, salīdzinot ar viņa dzeju, niekus. Tātad tur jābūt kādam āķim, kādai globālai metaforai, nozīmei, kura ir pārklājusies pār tekstu un kuru es nezināmu iemeslu dēļ nesaprotu.