Baiba Baltruka: Ieskats ukraiņu literatūrā

Lai arī pasaules mērogā nošķīrums var likties sīkumains, latviešiem un citām bijušajām PSRS "brāļu" tautām ir labi pazīstami centieni pārstāvēt savu nāciju, valsti un kultūru kā neatkarīgu un pašpietiekamu. Gan baltiem, gan tautām no Kaukāza reģiona pasaules acīs mērķtiecīgi jānošķir priekšstati par sevi no krievu kultūras, tādēļ nav grūti iedomāties, ka vēl grūtāk tas nākas slāvu tautām.

Ja Latvija šobrīd būtu Ukrainas situācijā, mums būtu svarīgi, lai pasaule zinātu, ka esam nācija ar savu nacionālu kultūru. Tāpat šis nošķīrums šobrīd ir svarīgs ukraiņiem.

Tas ir vienkāršākais, ko mēs šobrīd varam darīt, lai atbalstītu viņu brīvības centienus – interesēties par Ukrainas vēsturi un kulturālo specifiku.

Iedziļinoties ukraiņu literatūras vēsturē, atklājas tendences, kas laika gaitā ir bijušas raksturīgas daudzām Eiropas kultūrām – 18. gadsimta nacionālās identitātes iedīgļi, 19. gs. nacionālā atmoda un romantisms, 20. gs. modernisms, karu tematika, 21. gs. postmodernisms, kultūras pašapziņas atgriešanās pēc PSRS sabrukuma un cenzūras atcelšanas.

Minēšu dažus interesantākos autorus, kuru literārā darbība pieder pie šodienas Ukrainas kultūras pamatvērtībām:

Grigorijs Skovoroda, filosofs, dzejnieks, skolotājs un komponists. Klejotāja dzīvesveida un darbu dialoga formāta dēļ saukts par krievu Sokrātu, viņa ieguldījums krievu kultūrā un filosofijā uzskatāms par vienlīdz būtisku kā ukraiņu kultūrā.

Mācījis grieķu valodu, dzeju, ētiku, rakstījis latīņu, grieķu, vācu, krievu un ukraiņu valodās, arī ivritā. Vēlāk pievērsies klejotāja dzīvesveidam, apceļojis Eiropu un Krievijas impēriju.

Pirms nāves apmeties pie drauga, izracis sev kapu, uzvilcis tīras drēbes un nomiris. Uz kapakmeņa lūdzis uzrakstīt "Pasaule mani ķēra, bet nenoķēra". Skovorodas dzīves laikā viņa darbi netika publicēti, jo cenzūra iebilda pret sholastikas un monasticisma kritiku. Viņš sludināja, ka visi cilvēki ir vienlīdz Dieva svētīti, iebilda pret privilēģiju sadalījumu baznīcā un dzimtbūšanu.

Būtiska tēma viņa darbos ir cilvēka nepieciešamība caur ciešanām iepazīt sevi no iekšpuses ("iekšējais cilvēks" – dievišķa, nemirstīga būtne), empīriskas izziņas vietā izmantojot simbolisku domāšanu. Viņa darbi oriģinālvalodās lasāmi šeit.

Ukraiņu Rainis Tarass Ševčenko – līdzīgi kā Latvijā un citās Eiropas valstīs, arī Ukrainā deviņpadsmitā gadsimta literatūrā un kultūrā kopumā bija aktuālas romantisma un nacionālās atmodas idejas.

Tarass Ševčenko ir viens no šī laika centrālajiem autoriem, arī talantīgs gleznotājs. Pirmos divdesmit četrus dzīves gadus bijis dzimtcilvēks, vēlāk mākslinieks Karls Briullovs izpirka Tarasu no saimnieka un pieņēma viņu par mācekli.

Darbojies kā politisks aktīvists, par cara Nikolaja I kritiku desmit gadus pavadījis trimdā Urālos. Ševčenko pazīstamākais literārais darbs ir dzejas krājums ar nosaukumu "Kobzar" (kobzar ir kobzas jeb lautas spēlmanis, bards, klejojošs dziesminieks). Viņa literāro darbību uzskata par pamatu ukraiņu mūsdienu literatūras un ukraiņu literārās valodas attīstībai.

Latviešu valodā Ševčenko darbus tulkojuši Knuts Skujenieks, Imants Auziņš, Mirdza Ķempe. Šogad Ukrainā un citviet tiek svinēti 200 gadi kopš Ševčenko dzimšanas.

Ļesja Ukrainka īstajā vārdā Larisa Kosača-Kvitka – pirmā ievērojamā sieviete literāte ukraiņu kultūrā – dzejniece, prozaiķe, publiciste, folkloriste, sieviešu tiesību aizstāve.

Dzimusi inteliģentiem vecākiem, kuri ļoti atbalstīja meitas izaugsmi. Larisa visu mūžu slimoja ar tuberkulozi, bērnībā izglītību saņēma mājās, tam laikam neraksturīgi – ukraiņu valodā. Slimības dēļ daudz uzturējusies Eiropā, pārvaldījusi angļu, vācu, franču, itāļu, grieķu, latīņu, poļu, krievu, bulgāru valodas.

Sākusi rakstīt astoņu gadu vecumā, jau toreiz viņas darbiem bija raksturīga politiska tematika. Pseidonīma izmantošanu pieprasīja apstākļi – tolaik Krievijas impērijā publikācijas ukraiņu valodā bija aizliegtas, tāpēc to darīja slepenībā.

Ukrainkas darbu galvenā tematika bija carisma kritika, ukraiņu kultūras pielūgsme, dzejnieka vientulība, mīlestība. Bijusi marksistu organizāciju biedre, tulkojusi Komunisma manifestu.

Ukrainkas darbi latviešu valodā iznāca 20. gs. vidū Jāņa Grota un Jūlija Vanaga atdzejojumā. Dailes teātrī ir iestudēta viņas drāma "Dons Žuans". 1970. gadā latviešu valodā iznāk krājums "Pērkona māsa", atdzejojis un sakārtojis Knuts Skujenieks.

Mikola Hviļovijs – dzejnieks un prozaiķis, pieder pie pēckara perioda tā sauktās Ukraiņu renesanses autoriem.

Viņa prozai raksturīgi eksperimenti ar naratīvu, dialogs ar lasītāju, filosofiskas pārdomas.

Būdams revolūcijas un komunisma atbalstītājs, arī čekas darbinieks, viņš 1924. gadā saraksta romānu "Es". Tā galvenais varonis ir čekas nodaļas vadītājs, kurš ideālu vārdā uz nāvi notiesā savu māti un mocās pašpārmetumos, vai revolūcija ir bijusi tā vērta.

Vēlāk aktīvi iebilst pret ukraiņu kultūras rusifikāciju un aģitē par tuvošanos "psiholoģiskajai Eiropai". Hviļovijs beidz dzīvi pašnāvībā savu draugu priekšā, protestējot pret Staļina represijām.

Viņa darbi ir lasāmi 2009. gadā Latvijā iznākušajā dzejas antoloģijā "Vējš no Ukrainas".

Oksana Zabužko ir studējusi filosofiju un ieguvusi doktores grādu, saņēmusi Fulbraita stipendiju, pasniegusi Pennas universitātē, Harvardā un Pitsburgas universitātē.

Pašlaik strādā Grigorija Skovorodas vārdā nosauktajā filosofijas institūtā Kijevā. Pazīstamākais viņas darbs ir 1996. gadā iznākušais romāns "Lauka pētījums par ukraiņu seksu".

Šajā un citos darbos viņas tematika aptver ukraiņu pašapziņu, postsovietiskas sabiedrības aktuālos jautājumus un feminismu.

Serhijs Žadans – viņa vārds pašreizējā Ukrainas politiskā saspīlējuma kontekstā izskanējis vairākkārt. Viens no Ukrainas pazīstamākajiem dzejniekiem, arī prozaiķis, esejists, tulkotājs un politisks aktīvists.

Viesojies Rīgā Dzejas dienās, publicēts "Orbītas" 5. almanahā.

Žadana ievērojamāko darbu vidū ir romāns "Anarchy in the UKR", stāstu krājums "Sarkanais Elviss". Uzstājas ar lasījumiem daudzviet Ukrainā un Eiropā un muzicē kopā ar grupu "Suņi kosmosā".

Viņa dzeju Jāņa Elsberga atdzejojumā varat lasīt portālā "Satori".