Pieci jautājumi vēsturisko romānu sērijas 'Mēs. Latvija, XX gadsimts' sācējam Osvaldam Zebrim  (3)

2011. gadā, rakstnieces Gundegas Repšes iedvesmotas, divpadsmit latviešu rakstnieces kopīgi radīja stāstu krājumu "Mēs. XX gadsimts" — literāru versiju par 20. gs. Latviju. Šis stāstu krājums deva impulsu jau daudz plašākam projektam — Latvijas 20. gs. vēstures romānu sērijai "Mēs. Latvija, XX gadsimts".

Gundegas Repšes uzrunāti, kopīgā romānu sērijas radīšanā piedalīties piekrita trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Zebra grāmata sakņota pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā un savā ziņā tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam, norāda izdevniecība.

Portāls "Delfi" aicināja vēsturisko romānu sērijas pirmo autoru Osvaldu Zebri atbildēt uz pieciem jautājumiem:

Kas jāzina par šo grāmatu vēl pirms tās atšķiršanas?

Tas, ka tā ir pirmā no 13 grāmatām, kuras katra būs pavisam citādas. Visi romāni būs atšķirīgi un, lai gan tie visi būs par konkrētu laiku, tie nav akadēmiski pētījumi, kas ietērpti literārā valodā, bet drīzāk otrādi. Mans romāns ir par 1905. gada notikumiem.

Vai viegli rakstīt par laiku, kurš nav piedzīvots un par kuru var tikai lasīt?

Gan jā gan nē. Šodien vairs nav laika liecinieku, kas varētu pateikt, ka tā nebija, bet ir pieejams daudz liecību, kas ļauj to restaurēt. Laiks ir arī pietiekami sens, lai ļautu vaļu lielākai fantāzijai.

Tomēr ir arī ļoti daudz neskaidrību faktoloģijā - man tā arī neizdevās rast pārliecību, kas bija tie spēki, kas šajā laikā laukos spēja pulcēt un idejiski vienot tūkstošiem cilvēku.

Kādi bija galvenie iedvesmas avoti?

Man ļoti liels iedvesmas avots bija tieši 20. un 30. gadu literatūra, kas runā par gadsimta sākumu un revolūciju. Man saprast šo laiku ļoti palīdzēja Hermaņa Kreicera "Ceļi un gājēji". Kopumā nācies ilgu laiku pavadīt bibliotēkā, lai saprastu tā laika lauku dzīvi un ļoti strauji augošo Rīgu, kas bija pavisam cita Rīga, nekā tā, kuru mēs zinām tagad.

Vai ir kas tāds, kas tavu romānu ļauj pielīdzināt mūsdienām?

Jā, tajā iekļautie notikumi ir iespējami arī mūsdienās - grāmata sākas 1906. gada Ziemassvētku laikā ar trīs bērnu nolaupīšanu. Lai gan izklausās pēc detektīva, tas tomēr vairāk ir pētījums par cilvēka psiholoģiju.

Tas ir pētījums par cilvēku 1905. gadā, ne pašu 1905. gadu. Grāmatā darbojas vājais cilvēks un arī viens spēcīgais latvietis, kuram es arī atradu tā laika prototipu - kādu aktīvu skolotāju. Vairāk gan es nestāstīšu, tad neviens nepirks grāmatu (smejas).

Šī ir jau tava trešā grāmata, vai ir arī kādas nākotnes ieceres?

Nē, šobrīd nav. Tā tapa pusotrā gadā, kas priekš romāna ir visai ātri, bet bija noteikts laika rāmis, kad vajadzēja sākt šīs sērijas publicēšanu. Tikai tagad tas viss ir beidzies un nu ir neliela atelpa.