Čehu dzejnieks Petrs Borkovecs (Petr Borkovec) ir viens no 12 dzejniekiem, kas piedalās Valsts akadēmiskā kora un Dzejas dienu sadarbības koncertā "Dzintara ceļš" Nacionālajā bibliotēkā. Dzejniece un viņa krājuma atdzejotāja Liāna Langa Petra Borkoveca dzeju raksturojusi kā brīžam neizturamus tuvplānus. Līdzīga sajūta rodas arī sarunas laikā, kas neplānoti izvēršas drīzāk par ekspresinterviju, kurā viņš atklāj tikai mazas, atsevišķas detaļas, taču kopaina joprojām paliek mīkla. Iespējams – tāda veida mīkla, no kuras var pagatavot pie čehu iecienītās maizītes pie alus, ar kurām
viņi tā lepojoties.
Petrs Borkovecs Dzejas dienās piedalīsies Ārvalstu viesu lasījumos 14.septembrī un koncertā "Dzintara ceļš" 16.septembrī.
Vai esi kādreiz bijis Latvijā? Kāda veida iespaidi tev ir par šo zemi un kultūru?
Esmu bijis vienreiz, Ventspilī. Atceros pilnus mežus ar sēnēm un slēgto, nekārtīgo ostmalu, kas man atgādināja par Jevgēņija Reina dzejoļa rindas "slaistos visapkārt ar krunkainām bojām", kas tiek lasītas Liānas Langas zemajā tembrā un daudznozīmīgajā izteiksmē.
Tu piedalies dzejas koncertā "Dzintara ceļš". Vai Tev mājās ir kaut kas no dzintara vai plāno pirmo "lomu" pārvest no Latvijas?
Man nav nekā no dzintara. Vislabāk es gribētu pats smiltīs atrast kādu dzintara gabaliņu, pastaigājoties gar jūru.
Pastāsti kaut ko vairāk par šo projektu. Vai tas ir vienreizējs? Vai jums būs kādi kopīgi mēģinājumi?
Jā, būs kaut kas tāds kā mēģinājumi. Zini, tas ir jauki, kad kāds turpina tālāk strādāt pie tā, ko esi kādreiz uzrakstījis ("Dzintara ceļā" īpaši katram dzejolim ir sakomponēta mūzika - aut. piez.). Tas vienmēr manī rada priecīgu sajūtu.
Ar ko Čehija vēl var lepoties, izņemot alu?
Man nav ne jausmas, ko un kā vispār uz šo jautājumu atbildēt. Tāpēc nolēmu konsultēties ar savu 10 gadus veco meitu. Viņa atbildēja tā: "Ar alus rullīšiem!". Tās ir tādas maizītes, kas ļoti labi garšo kopā ar alu. Tā kā vēl mēs esam lepni par saviem alus rullīšiem. No šī tu arī vari apmēram saprast, kā mēs Čehijā dzīvojam un kā audzinām jauno paaudzi.
Viens no Čehijas zināmākajiem autoriem ir Milans Kundera, kas publiski norādījis, ka vēlas tikt uzskatīts par franču, nevis čehu autoru. Vai tu sevi identificē kā čehu autoru?
Pilnīgi noteikti. Es taču rakstu čehu valodā!
Tā kā tu esi čehs, varbūt spēj atbildēt uz noslēpumaino jautājumu, kā kareivis Šveiks spēja visu laiku būt tik jautrs? Vismaz tavos dzejoļos uz šo jautājumu atrast atbildi nav iespējams.
Tāpēc, ka šī grāmata ir tik brīnišķīgi uzrakstīta. Starp citu, man pašam par saviem dzejoļiem šķiet, ka tie ir laimīgi, savā ziņā blēdīgi un dēku pilni...
Klasisks, bet neizbēgams jautājums - vai atceries savu pirmo dzejoli?
Es atceros. Bet tas tev izraisītu galvassāpes, tāpēc šo jautājumu labāk izlaižam.
Vai dzejoļi drīzāk atnāk viegli un negaidīti vai radīšanas process ir smags darbs?
Parasti tā ir kombinācija starp abiem minētajiem. Bet pašos pamatos tomēr - prieks, vieglums, bezrūpība un sava veida burvība, nevis kaut kas tāds, ko varētu asociēt ar smagu darbu.
Šī gada Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja pievelk!". Kāda veida dzeja pievelk tevi?
Mani pievelk dzeja, kas daudz novēro un tikpat daudz apraksta.
Tu esi atdzejojis Liānas Langas dzejas izlasi "Antenu burtnīca", un šobrīd viņa strādā, atdzejojot tavu dzejas krājumu. Kā jūs atradāt viens otru?
Es darbojos pie latviešu dzejas antoloģijas atdzejošanas čehu valodā un uzreiz sapratu, kurš no trīspadsmit dzejniekiem vismaz, manuprāt, ir vislabākais. Tā bija Liāna.
Viņas darbi pilnīgi negaidītos veidos apvieno pareģojumus ar novērojumiem. Kā arī nevaru būt vienaldzīgs pret to, ka viņai patīk augi un dzīvnieki.
Viņa ir teikusi, ka tavā dzejā sastopami brīžiem neizturami tuvplāni. Vai dzejā vispār ir iespējams kaut kam pieiet pārāk tuvu?
Viņas remarka tikai vēlreiz apliecina, ka viņa ir izcila dzejniece.
Tu strādā par redaktoru Prāgas literārajā kafejnīcā "Fra". Ar ko vispār nodarbojas kafejnīcu redaktori?
Es organizēju literāros lasījumus kafejnīcā. Tas ir kaut kas līdzīgs kā redaktors literatūras žurnālā - rediģēju, laboju, sarunāju recenzijas, organizēju ievada un nobeiguma daļas. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viss notiek "dzīvajā".
Vai esi kādreiz mēģinājis izteikt sevi citās mākslas formās? Kādas ir tavas attiecības ar mūziku, vizuālo mākslu, teātri?
Neesmu gan. Manas attiecības ar citām mākslām, šķiet, ka ir labas.
Pastāv stereotips, ka dzejnieki ir ēteriskas un maigas būtnes, kam ar praktisko maz kā kopīga. Ar ko visvairāk lepojies no tā, ko esi paveicis pats savām rokām? Nu, piemēram, salicis plauktu.
Tas stereotips ir pilnīgas blēņas. Es, piemēram, pats savām rokām esmu šo to nozadzis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!