Nekad neesmu lasījis neko no Aspazijas. Ar ko sākt? Iesaka latviešu rakstnieki  (33)

Taču ko darīt tiem, kuri ar Aspazijas daiļradi nav pazīstami? Vairākkārt izskanējis lozungs, ka jaunā paaudze nav pietiekami informēta par tik nozīmīgu lappusi literatūras vēsturē. "Delfi Kultūra" jautāja vairākiem latviešu literātiem par to, ko, viņuprāt, no Aspazijas vajadzētu izlasīt.

Dramaturģe, dzejniece un rakstniece Agnese Rutkēviča iesaka trīs Aspazijas darbus, kā pirmo no tiem dzejoļu krājumu 'Saulainais stūrītis' (1910). "Šo dzejoļu krājumu Aspazija saraksta emigrācijas laikā. Par spīti attālumam no dzimtenes, Aspazija rada gaišu un siltu dzeju, kas pilna ilgām ne tikai pēc mājām, bet arī jaunības un bērnības. Atmiņas - tā ne vienmēr ir tumsas zeme, bet arī saulains stūrītis, kurā patverties, Aspazijas gadījumā - no Šveices svešuma," stāsta Rutkēviča.

Kā otro Agnese iesaka lugu "Pūcesspieģelis" (1932). "Romantiska komēdija, kuru Aspazija sarakstīta pēc flāmu rakstnieka Kostēra tāda paša nosaukuma darba motīviem. Aspazijai piemita ne tikai spēja iedvesmot Raini, bet arī komisma izjūta - izlasot šo lugu par to ir iespēja pārliecināties," uzsver rakstniece.

Tāpat Rutkēviča iesaka lasīt apkopoto Aspazijas saraksti ar Raini. "Ikvienam iesaku izlasīt Aspazijas vēstules Rainim - tā ir iespēja pavisam īsti iepazīties ar dzejnieci no pavisam cita
skatuleņķa," pārliecināta ir Rutkēviča.

Dzejnieks un žurnālists Toms Treibergs Aspazijas daiļrades vērtējumam pieiet analītiski. "Aspazijas dzejā mani saista episkums, cēlā, gandrīz viedā lidošana pār apkārtni, kuru viņa apraksta - gandrīz kā Marka Šagāla pazīstamajā gleznā.

Tai pat laikā ir brīži, kuros autore skrupulozi uzskaita detaļas, nieciņus, dzīvās dabas sastāvdaļas, kuras tiek "nomīlinātas" krietnu devu deminutīvu. Kāpēc šodien šāds mākslinieciskais paņēmiens šķiet naivs un pārsaldināts?

Protams - mēs, tas ir, lasītāji, esam citi, pieraduši pie arvien lielākas nosacītības ne jau tikai literatūras laukā vien. Tāpat populāra laikmeta iezīme ir ironija, kura "sāpju centriem" draiski aptekalē apkārt, viegli izsaucoties: "Ha-ha-hā, es jau tikai tāpat, man patiesībā nekas nesāp". Aspazija "Dvēseles krēslai" (1904.gadā izdotā krājuma nosaukums, kas šoreiz labi iederas kontekstā) iet cauri pati, nevis uzticot to idejas vai metodes mediācijai," uzsver Treibergs.

Dzejnieks apskata arī Aspazijas ietekmes: "Aspazijas dzejolī "Dzelmes karalis" jaušama vācu romantisma ietekme - mitoloģijas, dabas un mistikas caurstrāvota, varētu teikt, filma. Ejot līdz autores uzburtajiem tēliem un vietām, iztēle piedāvā uzzibsnījumus no Čurļoņa vai Rūdolfa Pērles darbiem.

Gan šis teksts, gan mākslinieku gleznojumi apliecina XX gs. sākuma strāvojumus, ar kuriem sasaistījās radošie gari, kuriem ne tik būtiska bija sekošana kādai iestrādātai tradīcijai, bet iekšējiem impulsiem, kuriem Aspazijas gadījumā bija lemts parādīties visai atkailinātā veidā, kā tas tolaik vēl "nebija pieņemts". Vai arī, ja bija, tad ne jau nu sievietei.

"Caur tumsas spraugām spiežas iekšā rīts,
Nakts ņem no zemes nostu smago vāku,
Mans gars tik gurds un izmocīts
Es savus sapņus mūžam nepanāku."

Aspazija. "Dzelmes karalis"

Liekas, šīs rindas varētu būt katra dzejnieka moto, kaut gan iezīmējas atšķirība, starp dzejnieku toreiz un šodien. Aspazija, ja skatāmies uz viņas darbību kopumā, no savas izmocīšanas spēja atkāpties un virzīties citos vektoros, kamēr šodien dažu autoru sniegums gadu gaitā apliecina arvien smagāku un dziļāku iegrimšanu zem "zemes vāka"," raksturo Toms Treibergs.

"Protams, viss ir atkarīgs no konkrētā gadījuma un veikt vispārinājumus jautājumā "kurā laikmetā cilvēki labāk tika galā ar "sagruzīšanos"" būtu iederīgi akadēmiska darba kontekstā, bet Aspazijas emocionālā dinamika, kura kā zibens šautra ietiecas te - augstumos, te - ēnainos dziļumos, beigu beigās (kad aizveram kādu no viņas grāmatām) paliek gaismas, cerības un, varētu teikt, stingrības pusē. Jāsecina, ka tas iespējams, pateicoties talanta un rakstura sakausējumam, kurš ir ļoti iekārojama kvalitāte. Droši vien tāpēc - reta," dzejnieks rezumē.

Savukārt teju par kulta rakstnieku kļuvušais grāmatas "Jelgava 94" autors Jānis Joņevs savos izteikumos ir lakonisks. "Uzreiz pēc viņas darbiem es ieteiktu lasīt visu, kas pieejams par pašu Aspazijas dzīvi.

Visas tās leģendas, kā viņa plika skrējusi ap Esplanādi, ēdusi skābu gurķi un dzemdējusi Augustu Rozenbergu. Tāpat viņas asos komentārus par dažādām dzīves parādībām, piemēram, par Jāni Asaru. Tas viss ir visnotaļ asprātīgi un diezgan laikmetīgi," ierasti sarkastiski vēsta Joņevs.