Rakstīt par Latviju, dzīvojot ārzemēs. Intervija ar rakstnieku Vili Kasimu  (12)

Pastāsti, lūdzu, par sevi – kāda ir tava radošā biogrāfija?

Mani sauc Vilis Kasims, esmu no Alojas novada Ungurpils. Tas ir tāds mazs ciemats ar nu jau, šķiet, mazāk kā 300 iedzīvotājiem. Esmu rakstījis sākotnēji "Dienai", biju tur ārzemju ziņu žurnālists, taču tajā pat laikā sāku rakstīt dažādus stāstus – gan interneta portāliem, gan kultūras periodikai – sākot ar "Kultūras Forumu", līdz populārzinātniskajam žurnālam "Terra". Rakstīju un joprojām daļēji rakstu zinātniskās fantastikas stilā.

"Lielā pasaule" ir mans pirmais romāns, un tā ir vairāk satīra, kas sasaucās ar laiku, kad es strādāju "Dadzī", kas uz īsu laiku bija atdzimis arī pēc PSRS sabrukuma. Tur tiku iekšā ar pāris feļetoniem, bet vēlāk sāku patstāvīgi strādāt, tad tas viss aizgāja grīstē… Bet vēlme rakstīt satīriski, ar humoru, man palika, kaut arī līdzšinējos tekstos, kas ir publicēti, tas varbūt arī nav tik ļoti parādījies. Kad sāku rakstīt romānu, uztaustīju sajūtu, ka atkal varu sākt rakstīt ar humoristisku pieskaņu.

Cik ilgi tu rakstīji šo romānu?

Šī, patiesībā, ir otrā romāna versija. Pirmā versija bija nopietna, šī ir pavisam citādāka. Taču pirmo versiju sāku rakstīt pirms kādiem septiņiem gadiem. To arī pabeidzu, pat nopludināju internetā. Ar pseidonīmu, lai neviens nezina, kas īsti notiek. Pēc tam atstāju to visu malā, jo šķita, ka nopietnā veidā par to tēmu visu esmu izrunājis. 

Pēc dažiem gadiem, 2011. gada vasarā, atsāku rakstīt, kad biju pārcēlies uz Angliju. Bija sajūta, ka vajag rakstīt ko lielāku. Sāku rakstīt no cita rakursa, ar citiem tēliem, bet tad sapratu, ka faktiski pārlasu to, ko biju jau uzrakstījis, tikai šoreiz daļēji groteskā veidā gribēju pasmieties par savām tā laika domām un sevi pašu.

Grāmata ir utopija vai antiutopija?

Tas vairāk ir stāsts par mēģinājumu taisīt utopiju un to, kā tas izgāžas.

Mēģinājums radīt "Lielo Latviju"?

Jā, jaunu, lielu Latviju, kas būtu labāka un visādā ziņā krutāka.

Šobrīd tu dzīvo Barselonā. Kā dzīvošana ārzemēs ir ietekmējusi tavu attieksmi un uztveri pret Latviju? Jo grāmatā tu tomēr raksti par Latviju.

Galvenā atšķirība ir tāda, ka man ir mazāk pašcenzūras rakstot, jo es dzīvoju pietiekami nošķirti no Latvijas vides tomēr. Man nav sajūtas, ka nevaru teikt tāpēc, ka cilvēki par to apvainosies. Es domāju, ka grāmatā ir pietiekami daudz kā tāda, par ko cilvēki varētu apvainoties – un ir jau apvainojušies par pirmajām versijām, ko esmu devis lasīt paziņām. Bet tagad mani tas skar mazāk, vienīgais, protams, par savu dzimto ciemu rakstu ļoti aplinkus. Ja ciems tur parādās, tad nekonkrēti, jo mani vecāki tur joprojām dzīvo.

Tu runā gan angliski, gan spāniski?

Pamatdarbā tulkoju no angļu valodas, bet šobrīd mācos katalāņu valodu. Varu lasīt un sazināties vajadzības gadījumā, mana draudzene ir katalāniete un visa viņas ģimene runā katalāniski. Mani uztver daudz labāk, ja redz, ka mēģinu runāt viņu valodā.

Vai tā valoda ir ietekmējusi arī tavus darbus?

Es domāju, ka nē, jo es sāku lasīt katalāniski salīdzinoši nesen, es tur dzīvoju nepilnu gadu.

Bet angļu valoda un angļu literatūra?

Angļu valoda ir ļoti palīdzējusi un ietekmējusi, bet ne tik daudz caur angļu vai amerikāņu literatūru, bet gan valodas sniegto pieeju plašajam tulkotās literatūras klāstam. Latviešu valodā ļoti daudz kas ir tulkots un arī šobrīd tiek tulkots, taču angļu valodā šie tulkojumi ir daudz pieejamāki, jo ir ļoti daudz lietoto grāmatu veikalu, kur par zemām cenām šīs grāmatas var iegādāties.

Latvijā, protams, ir antikvariāti, taču visas "Otrās elpas" un līdzīgas vietas uzplauka jau pēc manas aizbraukšanas.

Tu arī pats esi strādājis lietotu grāmatu veikalā, vai ne?

Es vadīju lietotu grāmatu veikalu Anglijā, jā, un tas, protams, palīdzēja, jo man bija "pirmā roka" grāmatu izvēlē.

Pirms diviem gadiem tu piedalījies prozas tulkošanas darbnīcā un tu biji vienīgais autors, kuram vēl nebija grāmatas. Pastāsti par šo pieredzi!

Tas bija ļoti interesanti un deva apziņu par maniem spēkiem un varēšanu, jo citi autori sevi bija apliecinājuši gan ar grāmatām, gan stāstiem, kas darbnīcā tika tulkoti, bet man nebija sajūta, ka es kristu ārā. Tas deva impulsu, ka, jā, es tiešām varu, un vajag vairāk sevi veltīt rakstīšanai.

Vai tu aktīvi seko līdzi latviešu literatūras ainai, dzīvojot Barselonā?

Cenšos. Lielākoties tas notiek caur internetu, bet es sadarbojos arī ar Latvijas literatūras centru, tulkojot dažus viņu materiālus gan latviski, gan angliski, tāpēc senāk sekot līdzi, pat tad, ja neizdodas lasīt tik daudz, cik es vēlētos.

Kas tev šķiet interesantākais latviešu literatūrā?

Interesantākā man šķiet dažādība, jo tādi jaunie, manas paaudzes autori kā Inga Žolude vai Daina Tabūna un Jānis Joņevs ļoti atšķiras viens no otra. Cerams, ka tas palielinās arī lasītāju interesi, graujot priekšstatu par latviešu literatūru kā kaut ko konkrētu, kā par garlaicīgiem stāstiem par nabaga bāreņiem vai tamlīdzīgi.

Kādi ir tavi nākotnes plāni – vai jau domā par to, ko darīt tālāk?

Tā kā pie romāna rediģēšanas strādājām diezgan ilgu laiku, man jau nākamā grāmata ir aptuveni pusē. Es nedomāju, ka sākšu ražot grāmatas lielā tempā… Nākamā grāmata ir iecerēta kā stāstu cikls, tur plānoju izmantot arī dažus stāstus, kas jau iepriekš ir publicēti. Tāpēc pirms nākamās grāmatas varētu būt krietni īsāks starpbrīdis.