Baltvilka balvas nominanti – par bērnu grāmatām un pieredzi. 4. daļa

Mākslinieks Mārtiņš Zutis, nominēts par bilžu grāmatu "Nenotikušais atklājums". Nominēts arī balvai par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā "Jaunaudze"

"Nenotikušais atklājums" ir viena no tām nedaudzajām mūsdienu latviešu bilžu grāmatām, kurās gan attēlus, gan tekstu, gan grāmatas dizainu veidojis viens autors, tā nu iznāk, ka tagad esat debitējis bērnu literatūrā. No "kura gala" top šāda grāmata - vai sacerat  tekstu, kuru ilustrējat, vai vispirms rodas bilžu stāsts? Vai mākslinieka izdomātai bilžu grāmatai vispār vajadzīgi vārdi?

Vārdi nav obligāta nepieciešamība bilžu grāmatā.

Gluži kā vistas un olas pirmsākuma problēmas risinājums, atbilde uz jautājumu man ir aizmirsusies. Šķiet, viss sākās ar sižeta vadlīnijām -  ne rakstītām, ne zīmētām - un turpmākajā procesā teksts un attēls papildināja viens otru.

Rakstniece Ieva Melgalve, nominēta par prozas grāmatu "Bulta, Zvaigzne un Laī"

Kā jūs izskaidrotu bērnu lielo un masveidīgo aizraušanos ar fantāzijas literatūru? Kas noteicis jūsu pievēršanos tieši šim žanram?  Vai ir iespējams tajā strādāt ārpus žanra klišejām vai neļaujoties pārmērīgam to spiedienam - šķiet, ka jums tas izdodas, kamēr vairums latviešu fantāzijas grāmatu bērniem un jauniešiem ar tām netiek galā.  

Bērnus vispār ir grūti izskaidrot, bet es pieņemu, ka galvenais iemesls ir tas, ka bērna uztverē nav tik lielas robežas starp iztēloto un reālo. Šis ir arī viens no iemesliem, kāpēc man patīk bērni un pieaugušie, kas saglabājuši bērnišķīgu domāšanu: manuprāt, dzīvošana tikai materiālajā realitātē, bez sapņiem, fantāzijām un ilūzijām, būtu neciešami garlaicīga.

Fantāzija un fantastika ir žanri, kas ļauj runāt par problēmām, kuras ir svarīgas šeit un tagad, bet ar saudzējošu distanci. Ja es rakstītu stāstu par atstumtiem bērniem mūsdienu Latvijā, tas būtu pārāk bēdīgs stāsts, kurā būtu grūti pamanīt skaistumu. Fantāzijā šis pats stāsts ir vieglāks un maigāks - un tajā var redzēt cerību arī tie bērni, kas šīs problēmas izjūt savā un savu draugu dzīvē.

Liela daļa cilvēku lasa grāmatas, lai izlasītu tajās kaut ko jau iepriekš gaidītu, tāpēc "klišeja" nepavisam nav slikti. Es pat nedomāju, ka no tām būtu pašmērķīgi jāizvairās. Man ir interesantāk censties ietilpināt jau esošajā žanra kanonā savas idejas, tādējādi to mainot vai paplašinot. Žanra zinātāji noteikti atpazīs grāmatā izmantoto sižetu un situācijas. Bet, cerams, man ir izdevies jau esošajā formā ieliet jaunu dzīvību, salaužot klišeju tās vājajos punktos - piemēram, pieņēmumā, ka pastāv stingri definēts "labais" un "ļaunais", "pareizais" un "nepareizais", idejā, ka pieaugušie spēj sakārtot dzīvi labāk nekā to dara bērni, vai arī bērnu literatūrai tipiskajā prasībā pēc viennozīmīgi labām beigām.

Māksliniece Anita Paegle, nominēta par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa grāmatām "Ziemas pasaka" un "Miega pasaka" un Jāņa Baltvilka grāmatai "Kaķuzirņi un kurmjukārkli"

Kā jūs un jūsu mākslu ietekmējuši rakstnieki, viņu darbi un personības? Vai darbā ar atšķirīgiem tekstiem mainās arī jūsu pieeja, rokraksts?

Sacerēt dzejoļus, stāstus, pasakas - man liekas, ka tas ir skaists un ļoti noslēpumains darbs.

Saņemot autora manuskriptu, ir noteikts ritms - lasīt, sajust, domāt, zīmēt. Dažreiz šajā sarakstā neienāk "sajušana". Tad zīmēt nav tik interesanti. Kaut arī šādās reizēs ir radušās labas lietas, tomēr šķiet, ka tad starp tekstu un ilustrācijām nav īstas harmonijas.

Es zinu, kas ir laba grāmata: kad satraukumā jāiet staigāt pa ielām, kur acis rāda, lai nomierinātos, tikai tad var sākt zīmēt. Šī sajūsma, apbrīnojot rakstnieka tekstu, izbaudot vārdu spēles un noskaņu kontrastus, rada manu zīmējumu idejas. Dažreiz jau ar autora pirmo grāmatu rodas tā īpašā sajūta, kas veido kopējo vizuālo tēlu, bet citreiz ceļš ir ilgāks.

Esmu laimīga māksliniece, jo ar dažu autoru grāmatām esmu satikusies trīs, piecas un pat desmit reizes. Gribu pastāstīt par dažiem rakstniekiem - Māru Cielēnu, Juri Zvirgzdiņu, Jāni Baltvilku un Inesi Zanderi, par kuriem domāju šajā vasaras viducī.

Lēni top ilustrācijas Māras Cielēnas jaunajai, jau trešajai pasaku grāmatai "Sfinksas Albertas noslēpums." Augstums un dziļums - es baidos no tiem pa īstam, bet zīmējumos vajadzēs gan lidot, gan doties pazemē, pie tam - dīvainā kompānijā. Man šķiet, ka ar Māras tekstiem mani zīmējumi rod to īpašo saskaņu, ko var dēvēt par saderīgu kompozīciju.

Ilgu laiku mani neatlaida doma par tumsas un gaismas attiecībām. Es pat runāju ar dažiem rakstniekiem par šo deju, bet sadzirdēja mani Juris Zvirgzdiņš. Man ir ļoti svarīgas šīs divas grāmatas. "Ziemas pasakā" - manas bērnības sajūtas un mīļie cilvēki konkrētās pilsētas vietās - ielās un parkos. Tās ir atmiņas un arī sapņi, ko bija svarīgi uzzīmēt tieši šajā grāmatā. Savukārt, tumšā grāmata - "Miega pasaka" - manas bērnības bailes tumsā un aitu skaitīšana bezmiega naktīs. Tagad es skaitu dzejoļus.

Pirmā Jāņa Baltvilka grāmata, ko ilustrēju, bija "Stērstes sniegā", kas iznāca izdevniecībā "Liesma" 1984. gadā. Toreiz no diviem piedāvātajiem manuskriptiem es izvēlējos Jāņa Baltvilka dzejoļus - jo man patika dzejnieka uzvārds, grāmatas nosaukums un paši dzejoļi - tā bija laimīgā nejaušība, kas bija sākums ilgstošai un radošai sadarbībai gandrīz 20 gadu garumā. Satikšanās ar augiem, putniem, zvēriņiem Jāņa grāmatās, kur katram ir savs vārds un sava nozīme lielajā dabas ainavā, bija ļoti aizraujoša. Šajā dažādo tēlu burzmā svarīgs bija katrs sīkums, arī pareizā aste.

 Diemžēl kādā grāmatā ir uzzīmēts zvērs ar "nepareizu asti". Ko nu? Vēl man bieži jādomā par grāmatas "Kaķuzirņi un kurmjkārkli" smieklīgajiem un neparastajiem tēliem. Šie "zirņi un kārkli" mainīja manu rokrakstu, par ko es brīnos un priecājos, jo, kā mēs savulaik ar Jāni runājām, mainīties nav viegli. Tagad es vēlreiz satiekos ar Jāni Baltvilku, jo top grāmatiņa "Trīs kukaiņi" (sērija Biki Buks).

Ineses Zanderes grāmatas vēl nav. Bet ir jau tāda noskaņa - zeltaina dūmaka un arī zils kaut kas. Un aizzibēja purniņš. Mazs. Cik skaisti ir gaidīt!

Māksliniece Ināra Garklāva, nominēta par dzejas bilžu grāmatiņu "Vējš rudenī spēlē paslēpes" sērijā BIKIBUKS

Jūs bērnu grāmatu ilustrēšanā ar šo Friča Bārdas dzejoļa grāmatiņu atgriezāties pēc ilga pārtraukuma -  tikmēr jūsu zīmējumi latviešu tautas pasakām un pilnmetrāžas animācijas filmai "Kaķīša dzirnavas" gan bērniem par jums atgādināja. Kas pa šo laiku mainījies, kas jūs pašlaik interesē mākslā?

Pa šo laiku ir izauguši trīs bērni... 

Mākslā mani saista brīnums, radīšanas prieks, pārsteidzošā spēja apvienot racionālo un iracionālo, individualitātes un izkopta talanta spēks, robežu pārkāpšana, šķietami nesavienojamā savienošana un vēl daudz, daudz kas cits...