"Sans" ir jauns literatūras un kultūras žurnāls, kas piedāvā prozas un dzejas darbus, dažādus rakstus, esejas un kritikas par grāmatām, teātra izrādēm, kinofilmām un citiem ar kultūru saistītiem notikumiem. Žurnāls tiek publicēts EPUB datnes formātā e-grāmatnīcā las.am un ir lasāms bezsaistē viedtālrunī, planšetdatorā, personālajā vai portatīvajā datorā.
"Retrospektīvā sapņotāja žēlabas" ir latviešu rakstnieka Jāņa Joņeva "Sana" pirmajā numurā publicētā eseja par lasīšanas ieradumiem un drukātu žurnālu un e-žurnālu attiecībām. Visu numuru iespējams lasīt šeit. Arī turpmāk "Delfi Kultūra" piedāvās saviem lasītājiem kādu no žurnāla publikācijām.
Veidenbaumam
Vecos - īstos žurnālus - var, piemēram, saost. Pastāv viedoklis, ka nupat drukātam žurnālam piemīt vislabākā smarža pasaulē. Kāds tipogrāfijas lietām tuvāk stāvošs cilvēks man teica, ka, jo tā intensīvāka, jo darbs veikts paviršāk, tas ir, krāsai nav ļauts nožūt. Smarža var mainīties. Reiz antikvariātā "Planēta" es ieguvu 1987. gada žurnālu "Padomju Latvijas komunists". Mājās atklāju, ka tā lapas kādreiz labi izmērcējis kaķis. Noturīgā un labi izturētā smarža veidoja reibinošu harmoniju ar žurnāla saturu.
Ar veciem - īstiem - žurnāliem var slaucīt stiklus un ne tikai. Iedomājies šo brīnišķo ainu, kā jauna mājsaimniece sastingusi pie līdz pusei noslaucīta loga ar saburzītu lapu rokā, uz kuras palikusi puse dzejoļa. Otra puse ir rokā kādam jaunam studentam, viņš sēž tumšā vietā un saprot, ka no šejienes prom netiks nekad, jo nespēj izmantot šo lapu tam, kam bija domājis.
Vecos žurnālus var pamanīt. "Copes lietas" uz galda vai "Rīgas laiks" uz velotrenažiera. Mans mīļākais mākslas un literatūras žurnāls ir "Yellow Book", kas deva deviņpadsmitā gadsimta pēdējai desmitgadei Anglijā pavārdu "dzeltenie deviņdesmitie". Cik tas bija satriecoši, kad 1895. gadā laikrakstos parādījās ziņa: "Oskars Vailds arestēts ar "Yellow Book" rokās!" Izrādījās gan, ka tas tomēr bija Pjēra Luisa grāmatas "Afrodīte" izdevums dzeltenos vākos. Bet nekas.
Ar veciem žurnāliem var arī iekurt uguni. Grāfs izlasa lapu un iemet kamīnā, uzliesmojuma brīdī saprotot, ka tikai ar acs kaktiņu pamanītais iepazīšanās sludinājums bija no Mērijas. Vai Cibiņš atrod sevī dzīves spēku, salasa sprunguļus un iekur tos ar "Mājas Viesa" lapu.
Bet pirms daudz gadiem es redzēju kādu e-grāmatu tirgotavas reklāmu. Tajā bija attēlota grāmatu dedzināšana viduslaikos. Un reklāmas sauklis: "No failiem sārtu sakurt nevar!" Tātad faili neder ne kamīnam, ne pārgājienam. Pieņemu, ka reklāmas autors ar to bija domājis, ka e-grāmatas ir daudz pasargātākas no iznīcības nekā ierastās papīra grāmatas. Es tomēr gribēju iebilst reklāmas autoram - sārtu sakurt nevar un nevajag arī, jo failus var iznīcināt daudz vieglāk.
Tādējādi var šķist, ka e-žurnāls ir zaudējis visas labās veco žurnālu īpašības, nepiedāvādams neko labu vietā. Protams, dziļi mūsos ir pārliecība, ka agrāk viss bija labāk. Kā arī liktenīgāk un revolucionārāk. Un, lūk, no šīs pārliecības var ātri izsecināt, ka elektroniskais formāts ne tuvu nav nozīmīgākais jauninājums, kas skāris grāmatas. Ir bijis trakāk! Piemēram, laikā no I līdz VI gadsimtam, kad vecos, labos rakstu tīstokļus - vienu garu lapu - nomainīja codex - vairākas mazākas lapas, ko parasti sastiprina muguriņa. Šis formāts mainīja lasītāja domāšanas veidu un saglabājās līdz mūsdienām. (Starp citu, tagad elektroniskajos medijos mēs esam atgriezušies pie tīstokļa - vienas garas lapas, ko rullē uz leju. Varbūt tas pavērsīs mūsu domāšanu atpakaļ antīkajā līmenī.) Nākamā lielā revolūcija bija Gūtenbergs ar iespēju tekstu pavairot. Te nu elektronikas laikmets ir gājis daudz tālāk, un varbūt šīs bezgalīgās pavairošanas iespējas tiešām pasargās tekstus no iznīcības.
Saprotot, ka e-grāmata un e-žurnāls ir tikai veco atklājumu tālāka evolūcija, varu atmest īgnumu un mēģināt jaunajā formātā saskatīt arī ko labu. Pirms gadiem kāds kungs paredzēja vecās grāmatas nemirstību ar retorisku jautājumu: "Vai tad jūs ņemtu datoru gultā?" Laiks ir atbildējis, un dators vai e-lasītājs ir droši ieņēmis kaķa vietu mūsu gultās. Domājot par smaržas, svara, papīra pieskāriena trūkumu - man patīk uztvert šī jaunā žurnāla nosaukumu no šāda viedokļa - "Sans" franču valodā nozīmē "bez". Teksts bez ķermeņa. Literatūra bez papildinājumiem. Bez svara un izrādīšanās. Kam gan tas viss? Teksts taču tāpat ir realitātes imitācija. Un e-žurnāls tuvojas tīrai grāmatai. To ir grūti demonstrēt, bet viegli lasīt. To nevar ielikt plauktā istabas rotāšanai un viesu priecēšanai. Nevar kraut iespaidīgās kaudzēs pie gultas. Tikai lasīšana. Teksts bez izlikšanās. Jaunais formāts teorētiski tuvojas Borhesa aprakstītajai Bābeles bibliotēkai: ".. īstenībā pietiktu ar vienu parastā formāta sējumu, kas (..) sastāvētu no neierobežota skaita bezgalīgi plānu lapu."
Un galu galā. Protams, visiem patīk vecās lapas, kurās var iebāzt degunu, kad teksts saviļņo. Bet kā trāpīgi teicis Prusts: "Vienīgās īstās paradīzes ir tās, ko mēs esam zaudējuši." Tāpēc varam priecāties, ka e-formāts ir padarījis vecās grāmatas un vecos žurnālus vēl mīlamākus. Grāmata ir mirusi - lai dzīvo grāmata! Un es piespiežu degunu siltajam ekrānam.
Rīga - Varšava - Prāga
(atvainojiet, nenoturējos)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!