'Rakstīšana ir pastāvīga cīņa ar valodu' Saruna ar horvātu dzejnieku Marko Pogačaru

Zagrebas universitātē studējis salīdzinošo literatūrzinātni un vēsturi. Šobrīd strādā par redaktoru izdevumos Zarez un Quorum.

Marko Pogačars piedalīsies Dzejas dienu pasākumā “Ziemeļi - Dienividi” 4. septembrī, kas notiks Kaņepes Kultūras centrā.

Ilgāku laiku esi pavadījis ceļā, piedalījies dažādos pasākumos, kāda ir līdz šim neaizmirstamāka pieredze?

Negribas to teikt, jo tas varētu izklausīties pēc new age raksturīgām muļķībām, bet laikam tomēr jāsaka, ka ceļš pats. Patīk atrasties ceļā, kā arī vienmēr mainīgās ainavas. Pilnībā piekrītu Rozas Luksemburgas teiktajam, ka tie, kuri nekustas, nepamana savas važas.

Vai kādreiz esi bijis Latvijā, kādi bija tavi iespaidi?

Esmu tur viesojies tik vienreiz, gandrīz pirms desmit gadiem. Rīga bija lietaina, savādā veidā atgādināja Zagrebu. Patika vietējais šņabis un vecie pasta kantori. Ārpus pilsētas bija vēl lietaināks.

Ko visvairāk izbaudi, strādājot par redaktoru Zarez un Quorum?

Tas ir tāds savāds reflekss, dzirdot vārdu "strādāt", man tas asociējas ar kaut ko, par ko saņem samaksu. Šajā gadījumā lielākoties savus pienākumus veicu brīvprātīgi, diemžēl tāda ir pašreizējā situācijā Horvātija, tieši kultūrā un literatūrā. Neskatoties uz to, uzskatu, ka abi izdevumi ir tā vērti, lai tur darbotos. Quorum iznāk jau trīsdesmit gadus, tikai nedaudz jaunāks par mani, tas ir pēdējais nozīmīgais literatūras žurnāls Horvātijā. Astoņdesmito gadu beigās Dienvidslāvijas autoriem Quorum bija tas pats, kas internets mūsdienās. Šobrīd tas knapi velk dzīvību. Taču tas veiksmīgi turpina informēt par aktuālāko un interesantāko mūsdienu literatūrā.

Varbūt vari nedaudz vairāk pastāstīt par Zarez un tā nozīmi Horvātijas kultūrā un publiskajā diskursā?

Zarez iznāk divreiz nedēļā, nopērkams kioskos, pamatā velta uzmanību kultūrai un sociālām problēmām. Kopš tā iznākšanas sākuma deviņdesmitajos Zarez ir bijusi svarīga platforma antinacionālistiem un kreisajiem. Tā dibināšanas brīdī Zarez bija viens no trīs, četriem izdevumiem, kurā varēji brīvi rakstīt to, ko domāja. Situācija gan ir uzlabojusies, taču lasītāju skaits pakāpeniski paliek aizvien mazāks un mazāks. Mēs turpinām izdot tik un tā, vēl nav pienācis laiks pārstāt to darīt.

Vai identificē sevi kā horvātu dzejnieku? Ar ko dzejas rakstīšana horvātu, nevis citā valodā, atšķiras?

Nejūtu nepieciešamību identificēt sevi kā dzejnieku, it īpaši kā horvātu dzejnieku. Rakstu serbohorvātu valodas horvātu literārajā variantā, bet tas arī viss. Ja man būtu jāizvēlas kāds apzīmējums, tad droši vien teiktu "Dienvidslāvija". Uzskatu, ka rakstīt horvātu valodā neatšķiras ne ar ko no rakstīšanās citā dzimtajā valodā. Saviļņojošais un aizraujošais ir rakstīšana pati, valodas pētīšana un izzināšana, tas ir ceļojums cauri nezināmajam. Metaforiski runājot, rakstīšana ir pastāvīga cīņa ar valodu. Vari uzvarēt kādu kauju, bet nekad pašu karu.

Vairākos savos dzejoļos izmanto citātus un parafrāzes, vai, tavuprāt, intertekstualitāte ir fundamentāla mūsdienu dzejas sastāvdaļa?

Nevaru teikt, ka mana dzejā ir izteikti daudz citātu, taču tā pilnīgi noteikti ir intertekstuāla. Intertekstualitāte ir imanenta literatūras sastāvdaļa, no tās nevar izvairīties. Taču, runājot par izteiktu intertekstualitāti un tās izpausmēm literatūrā, tad horvātu dzejā šī tendence vairs nav aktuāla, vismaz šobrīd. Intertekstualitātes uzplaukums dzejā izteikti bija 70. un 80. gadu horvātu dzejā, sākotnējā Quorum paaudzē.

Vai pilsētas motīvs ir plaši pārstāvēts horvātu dzejā? Cik liela nozīme pilsētas vides elementiem ir tavā dzejā?

Jā, man liekas, ka ir. Taču tā ir vispasaules tendence, gandrīz visur ir urbānais pārākums, sevišķi Eiropā. Mēs dzīvojam pilsētās. Un es tiešām mīlu dzīvot pilsētā, to var arī pamanīt manos dzejoļos.Taču urbānais man pilnīgi noteikti nav stingrā opozīcija lauku videi. Pilsētas tēma man nav svarīga kā vērtība pati par sevi, drīzāk tā ir kaut kas, kas vienkārši tur ir, stingrais betona fons aiz mūsu mugurām.

Uzgāju, ka esi viens no organizētajiem programmai "Gorana pavasaris" (Goran's spring). Varbūt pastāsti vairāk par tur gūto pieredzi, kā arī pasākuma nozīmi horvātu literatūras vidē.

Šobrīd notiek sagatavošanas darbi piecdesmit trešajam "Gorana pavasarim", kas ir galvenais notikums horvātu dzejā, kurā katru gadu pasniedz balvu par mūža ieguldījumu dzejā, kā arī labākajam debijas manuskriptam. "Gorana pavasarim" arī izveidota starptautiska programma, kurā dalībnieku skaits katru gadu aug. "Vecā" balva ir sava veida kronis, ko pasniedz dzejniekam par viņa ieguldījumu dzejā, savukārt "jaunais Gorans" ir uzticams inkubators jauniem autoriem, virzieniem...Tas ir gods būt vienam no organizētājiem.

Pastāsti vairāk par mūsdienu horvātu dzeju, kas tevi pašu visvairāk uzrunā un šķiet interesants?

Mūsdienu horvātu literatūras vide ir ļoti daudzveidīga, nav dominējoša poētika, dzejnieku grupa vai izdevumi, kas publicē vienus un tos pašus autorus. Horvātu dzeja šobrīd pieredz heteropoētiku, poētisko heterodoksiju, vismaz tā man šķiet. Plaisa starp dažādām paaudzēm ir sašaurinājusies, tā ir praktiski neeksistējoša. Visu paaudžu dzejnieku darbi tiek publicēti viena izdevuma ietvaros, tie paši kritiķi recenzē gan jaunākās, gan vidējās paaudzes autoru darbus, tāpat dzejas lasījumos piedalās visu paaudžu pārstāvji. Taču tas var radīt mānīgu priekšstatu, horvātu literatūras vide patiesībā ir ļoti maza.

Tas varbūt ir muļķīgs jautājums, taču vai atceries pirmo dzejoli, ko uzrakstīji?

Diemžēl nē, neatceros. Tas ir skumji nevis tāpēc, ka tas dzejolis būtu kaut kas, ko vērts atcerēties, drīzāk ilustrē manas atmiņas drausmīgo stāvokli.

Kā tu nonāci pie eseju rakstīšanas, kas visvairāk tev patīk esejas formātā?

Man vajadzēja kaut ko darīt, kamēr nerakstīju dzejoļos. Tādā veidā arī uzrakstīju savu pirmo stāstu krājumu, tikai lai veiksmīgi nodalītu sekojošo divu dzejas krājumu dominējošo balsi no iepriekšējiem krājumiem. Taču man arī patīk esejas formāts, tajā var maksimāli daudz iespiest, nesabojājot to. Esejām obligāti nav jābūt garlaicīgām. Un dažreiz pat par tām samaksā.